Dainis Bruģis: Dažas pārdomas par Dreņģeru iebraucamo sētu

Senās ēkas nozušana izjauktu Kalna ielas rietumu pusē vēl puslīdz kompakto vecpilsētas namu rindu un pilsētai raksturīgo perimetrālās apbūves ainavu

Laikraksta «Bauskas Dzīve» lasītāji noteikti būs pamanījuši nesen publicēto informāciju par Dreņģeru sētas restaurācijas projekta sabiedrisko apspriešanu, kas izraisīja negaidīti spraigu viedokļu apmaiņu un kaut anonīmu komentāru formā ļāva uzzināt Bauskas iedzīvotāju domas gan par pašu ēku un tās atjaunošanas lietderību, gan to, kā tiek organizēta šādu projektu apspriešana. Tā kā esmu dzimis baušķenieks un lielu daļu dzīves strādājis tieši vēsturisku objektu atjaunošanas jomā, labprāt atsaucos uz «Bauskas Dzīves» aicinājumu paust savu viedokli par visu ar minēto pasākumu saistīto problēmu spektru.
Ielūkojoties jau pieminētā raksta komentāros, ir skaidrs, ka iecere atjaunot seno ēku sacēlusi īstu ažiotāžu, turklāt viedokļi ir ļoti polarizēti. Tīri kvantitatīvi dominē viedoklis, ka šīs «neglītās», «zemē iegrimušās» un «sapuvušās» «būdas» atjaunošanai pašvaldības līdzekļus nebūtu jātērē, bet, ja nu bez tā nekādi nevar iztikt, ēku būtu jābūvē pilnīgi no jauna. Retie komentāri, kas restaurācijas ieceri atbalsta, zibenīgi saņēmuši niknus pārmetumus, pasludinot to autorus par savtīgām un šajā projektā personīgi ieinteresētām personām.

Strīdus ābola vēsture
Pievēršoties pašam strīdus ābolam jeb ēkai, kuru pazīstam ar nosaukumu «Dreņģeru sēta», vispirms sākšu ar nelielu šī objekta vizītkarti, kaut vispārējos vilcienos iepazīstinot lasītājus ar šīs mājas vēsturi.
Pirmo būvi – krogu (ēkas korpusu gar Plūdoņa ielu) šeit 1787. gadā uz hercogam piederošā gruntsgabala uzcēla tirgotājs Frīdrihs Vilhelms Brīnings. Tā bija taisnstūra formas ēka ar manteļskursteni centrā. 1801. gadā, apprecot 1791. gadā mirušā Brīninga atraitni, par gruntsgabala līdzīpašnieku kļuva kāds Johans Riders, no kura to 1819. gadā mantoja viņa māsasdēls – Bauskas tirgotājs un rātskungs Kristiāns Vilhelms Simsons.
Ap 1845. gadu īpašumu nopirka Heinrihs Arnolds Šmemanis, un, jādomā, ka tieši viņa laikā tika uzcelts ēkas rietumu spārns (piebūve ar kolonnām). Ēku, kurā tolaik darbojās tirgotava, krogs un viesnīca, 1867. gadā nopirka kāds F. C. Ketels, bet 1876. – Levins Ābrams Feitelsons. Pēdējā laikā (pirms 1882. gada) tika uzcelts īss ēkas spārns gar Kalna ielu, un 1883. gadā ēkā darbojās viesnīca.
No vismaz 1880. gada īpašumu nomāja, bet 1884. gadā to nopirka Eduards Dreņģeris, no kura ēka arī mantojusi savu nosaukumu, un zināms, ka viņa laikā te darbojās viesnīca, degvīna un vīna noliktava, vīna pagrabs un veikals. 1887. gadā vai nedaudz vēlāk korpuss gar Kalna ielu tika pagarināts par četriem līdz pieciem metriem, bet 1892. gadā tika savienoti Plūdoņa un Kalna ielas korpusi, kā rezultātā ēka beidzot ieguva tās galīgo pašreizējo apjomu.
Pēc Eduarda Dreņģera nāves 1894. gadā īpašumu mantoja viņa bērni, bet 1936. gadā par tā īpašnieku kļuva kāds Codeks Taube, kurš tajā pašā gadā to pārdeva Bauskas pilsētas valdei.
Zināms, ka 1938. gadā telpas Kalna un Plūdoņa ielas stūrī pārplānoja tērauda un dzelzs-lietu veikala vajadzībām.

No privātīpašuma – pašvaldībai
Kā atzīmējusi 1988. gadā veiktās ēkas vēsturiskās izpētes autore un mana ilggadējā kolēģe Valda Kvaskova, par spīti tai pieminekļu sarakstā piešķirtajam nosaukumam, ēku komplekss nekad nav īsti kalpojis kā iebraucamā vieta. Par iebraucamo vietu tās klasiskā izpratnē te var runāt tikai ap 1921. gadu, kad pagalmā atsevišķu ēciņu ar nojumi zirgiem no Dreņģeriem nomāja kāds Kazimirs Markūns.
Pievēršoties jau jaunākiem laikiem, jāatzīmē, ka padomju periodā ēkā bez dzīvokļiem ilgstoši atradās arī Juridiskā konsultācija. 1988. gadā Bauskas rātsnama renovācijas projekta autore arhitekte Irēna Bākule izstrādāja projektu mājas pielāgošanai kafejnīcas un picērijas vajadzībām, taču sekojošajos «laikmetu griežos» tas netika realizēts.
Kooperatīvu periodā ēku no pašvaldības nomāja kooperatīvā sabiedrība «Pamūša» (te darbojās tā sauktais Gulbja veikals), bet vēlāk – apmēram divdesmit gadus – tās īpašnieks bija Bauskā labi pazīstamais uzņēmējs Ģirts Karpovičs. Sīkāk neiedziļinoties šī laika notikumos, ir skaidrs, ka ieceres, kuru spārnots viņš ēku iegādājās, izrādījās nesavienojamas ar mājas valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statusu, kā rezultātā darbi tās atjaunošanā apstājās un māja tika pamesta novārtā.
Kad beidzot par šī valsts nozīmes pieminekļa likteni nopietnāku interesi sāka izrādīt Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde (turpmāk – NKMP), kas rezultējās ar naudas sodu uzlikšanu mājas īpašniekam, izeja no šķietamā strupceļa tika meklēta sarunās ar pašvaldību, kā rezultātā 2020. gadā novada pašvaldība īpašumu iegādājās, samaksājot simbolisku cenu – vienu eiro. Tā laika domei, ko vadīja Arnolds Jātnieks, izšķiršanās par šādu soli nebija viegla, jo visiem jau tad bija skaidrs, kādas problēmas un izdevumus šī celtne nesīs. Lēmums tomēr tika pieņemts, apzinoties, ka vēsturiskās ēkas pamešana bojāejai nav pieļaujama, un pārliecībā, ka tieši pašvaldība spēs ēku sakārtot gan piemineklim, gan sabiedrībai optimālākajā veidā.
Atzīšos, ka tolaik gan pāris deputātu, gan kāda mantojuma pārvaldes amatpersona vēlējās uzzināt arī manu necilo viedokli, un, apsvēris visus «par» un «pret», arī es biju viens no tiem, kas mudināju pieņemt smago, bet ēkas nākotnei svarīgo lēmumu par tās pārņemšanu. Savas domas neesmu mainījis arī šodien un joprojām uzskatu, ka ēkas tālāka degradācija, kas, līdzīgi, kā tas jau bijis vairākos gadījumos, visticamāk, vainagotos ar tās nojaukšanu, būtu smags trieciens Bauskas tēlam – resp., tāda scenārija gadījumā šeit izveidotos plašs apbūves pārrāvums un šajā vietā skatieniem pavērtos gaužām skumja aina. Dreņģeru sētas nozušana izjauktu šobrīd Kalna ielas rietumu pusē vēl puslīdz kompakto vecpilsētas namu rindu, un pilsētai raksturīgo perimetrālās apbūves ainavu te nomainītu vairāk lauku ciematam atbilstošs skats.

Kā notikumi attīstījušies tālāk?
Kopš īpašuma pārņemšanas pagājuši jau vairāk nekā četri gadi, bet pozitīvas pārmaiņas ēkas izskatā īsti nav vērojamas. Trīs gadi pašvaldībai bija vajadzīgi, lai sākotnējā vietā iebīdītu vien dažas izslīdējušas jumta seguma plāksnes, un visu šo laiku mājā brīvi varēja iekļūt gan lietus, gan sniegs. Netika īstenoti arī solījumi demontēt un pārvietot uz drošām telpām svarīgākās ēkas fasāžu detaļas un autentiskos būvelementus, kā arī netika nodrošināts, lai ēkā neiekļūtu nevēlamas personas.
No pašvaldības avotiem un preses slejām zināms, ka pēdējos divos gados pašvaldība tomēr visai aktīvi pievērsusies ēkas nākotnes plānošanai. Uzsākti dažādi darbi – veikta ēkas tehniskā apsekošana un 3D skenēšana, izstrādāts ēkas avārijas stāvokļa novēršanas projekts un veikti paši novēršanas darbi. 2023. gadā nostiprinātas ēkas sienas un tajā izveidotas vēsturisko būvi atbalstošas pagaidu konstrukcijas, pastiprinātas un daļēji pārbalstītas jumta konstrukcijas. Pēc publiski pieejamās informācijas visi minētie darbi darīti par NKMP Kultūras pieminekļu izpētes, restaurācijas un glābšanas programmas līdzekļiem, un kopā tajos izmantoti vairāk nekā 30 tūkstoši eiro. Glābšanas darbu rezultātā pašlaik novērsti tieši mājas sabrukšanas riski, taču kopumā ēkas stāvoklis turpina tikai pasliktināties.
Oktobra sākumā pašvaldības mājaslapā bija lasāms, ka Bauskas novada administrācija pasūtījusi Dreņģeru iebraucamās sētas atjaunošanas un restaurācijas būvprojektu minimālā sastāvā un apņēmusies nodrošināt nepieciešamo līdzfinansējumu pilna būvprojekta izstrādei 2025. gadā. Projekta kopējās izmaksas ir apmēram 92 tūkstoši, no kuriem gandrīz 78 tūkstoši – pašvaldības finansējums.

Ko būvprojekts piedāvā?
Un nu beidzot esam nonākuši līdz Ināras Caunītes birojā izstrādātajam ēkas atjaunošanas un restaurācijas būvprojektam tā minimālajā sastāvā. Ko tad tas īsti piedāvā?
Ēkas pirmajā stāvā, kura plānojums pilnībā izmainīts, paredzētas piecas samērā lielas telpas: halle (32,7 m²) ar kāpnēm uz bēniņu stāvu un ieeju liftā (!), audēju darbnīca (89,5 m2), restaurācijas un kokamatnieka darbnīca (68,8 m²), skārdnieka darbnīca (58,4 m²) un pasākumu telpa ar virtuves zonu (38,7 m²). Ieplānota arī tualete un neliela palīgtelpa.
Ēkas bēniņu stāvā, kāds vēsturiski bijis vien nelielā mājas daļā, tagad iecerēta halle (35 m²), semināru zāle (66,5 m²), divi kabineti, nekonkretizējot, kas tos izmantos (kopā 55 m²), un vairākas palīgtelpas ar kopējo platību 39,6 m². Bēniņu telpu izgaismošanai jumtā paredzēts ierīkot sešas logu izbūves (lukarnas), no kurām piecas ēkai nekad nav bijušas.
Ieeja atjaunotajā mājā plānota no iekšpagalma, atstājot neizmantotu vēsturiski izbūvēto, ar īpašu portālu uzsvērto galveno ieeju, kas vērsta pret Kalna un Plūdoņa ielas krustojumu. Radikāli iecerēts izmainīt arī ēkas rietumu spārna izvirzītās kolonādes vietu, autentisko 19. gadsimta pirmās puses logu vietā ierīkojot plašas, stiklotas mūsdienīgu logu (durvju?) ailas.
Kā funkcionālu nepieciešamību pieņemot faktu, ka māja pilnībā tiek pārplānota, personīgi man nav pieņemama doma, ka visu 302 m2 lielo ēkas pirmā stāva platību paredzēts izmantot tik apšaubāmiem mērķiem.
Ja Tautas lietišķās mākslas studijas pārcelšanu uz telpu ar nosaukumu «audēju darbnīca» vēl var saprast kā pašvaldības pretimnākšanu Bauskas muzejam, kurš studijas atbrīvotās telpas varēs izmantot sava krājuma izvietošanai, tad iecere par vismaz pāris miljoniem atjaunotā mājā iemitināt vēl divas vairāk nekā dīvainas «darbnīcas» jau izklausās pēc slikta joka. Runājot ar vairākiem projektam pietuvinātiem cilvēkiem, līdz šim neviens nav spējis paskaidrot, kādā statusā (kā pašnodarbinātais, kas telpas nomās, kā pašvaldības algots darbinieks vai vēl kā citādi) būs šo darbnīcu «meistari» un kur tādus ņems, un vēl jo mazāk – ar ko tieši šie cilvēki te nodarbosies.

Fantāzijas un slogs budžetam
Grūti bez smaida uzklausīt fantāzijas, ka uz šejieni rindām vien dosies vecpilsētas iedzīvotāji, padusē nesot restaurējamu loga rāmjus, vai, kas vēl smieklīgāk, aiz sevis velkot vēja norautas jumta skārda loksnes. Pieņemu, ka visi novada un tostarp arī vecpilsētas iedzīvotāji reizēs, kad tos piemeklējusi kāda tehniska ķibele, līdz šim ir spējuši atrast gan galdnieku, gan skārdnieku, gan automehāniķi, gan santehniķi, skursteņslauķi u.tml., un tam visam nekādu pašvaldības par simtiem tūkstošu iekārtotu darbnīcu un par nodokļu maksātāju naudu algotu speciālistu nav bijis vajadzīgs.
Ja minētās darbnīcas, kā tas šur tur izskanējis, plānotas kādu vairāk teorētiski iespējamu in-
teresentu apmācībai konkrētās profesijās, tad varu informēt, ka Latvijā ir pietiekami daudz mācību iestāžu, kur šīs un citas profesijas var apgūt pat ļoti atzīstamā līmenī.
Tāpat nedomāju, ka Bauskas pašvaldībai vajadzētu sacensties ar citām arī šādu darbnīcu iekārtošanas tēriņos – iecerēto kok-amatnieka darbnīcas aprīkojumu ar kopskaitā 12 darbagaldiem un vēl neuzskaitītiem rokas instrumentiem apskaustu jebkurš šajā jomā strādājošs uzņēmums, jo visur šādi eksperimenti ir beigušies tikai ar vienu – ar bezgalīgu attiecīgā novada budžetam uzkrautu finansiālu izdevumu slogu.
Ja par aizbildinājumu, piemēram, «restauratora un kokamatnieka darbnīcas» iekārtošanai kalpo «no pirksta izzīsta» iedoma, ka šeit, līdzīgi kā Kuldīgā, savus «senos» logus un durvis trauksies restaurēt simtiem Bauskas vecpilsētas iedzīvotāju, man kā cilvēkam ar 32 gadu pieredzi tieši šāda profila restaurācijas uzņēmumā, jūs jāapbēdina. Visu šo gadu laikā Bauskas vecpilsētai, piemēram, mūsu uzņēmums ir restaurējis precīzi vienu loga komplektu – pašvaldībai piederošajai ēkai Rīgas ielā 8, turklāt četri citi šādi logi, kas šobrīd ir vieni no vecākajiem pilsētā, jau gadiem turpina trupēt, jo to restaurācijai pašvaldība finansējumu tā arī nav atradusi. Tiem, kas to nezina, ar pilnu atbildību paskaidroju, ka Bauskas vecpilsētā, atšķirībā no Kuldīgas, ar grūtībām izdosies atrast pat dažus 19. gadsimta logus, un pat lielāko daļu padomju logu te jau sen nomainījuši visu iespējamo veidu plastikāta izstrādājumi.

Atteikties no bēniņu izbūves
Runājot par Dreņģeru sētas ēkas bēniņu stāvu, kuram četru gadu laikā pašvaldība, kā izrādās, nav spējusi atrast kaut puslīdz saprātīgu pielietojumu (piekritīsiet, ka ieceri būvēt kārtējo semināru zāli grūti nosaukt par saprātīgu), aicinu no šī stāva izmantošanas atteikties vispār. Atsakoties no jumta siltināšanas, plašo kāpņu un principā bezjēdzīgā lifta izbūves, izturīgāku pārsegumu, grīdu, logu izbūvju, apkures un ventilācijas utt. ierīkošanas, kā arī – pats galvenais – no nepieciešamības gadu gadiem uzturēt nevienam nevajadzīgas telpas un apmaksāt nevienam nevajadzīgos kabinetos sēdošos, gan ēkas atjaunošanas laikā (projektēšanas posmā tas jau ir nokavēts), gan, īpaši, tālākā perspektīvā tiks ietaupīti pat ļoti ievērojami līdzekļi.
Attiecībā uz pirmā stāva telpu izmantošanu esmu pārliecināts, ka kvalitatīvas un svaigi izremontētas (būtībā no jauna izveidotas) telpas pilsētas centrā būtu noderīgas jebkuras jau esošas pašvaldības struktūras izmitināšanai, taču no personīgās pieredzes zinu, ka skaisti atjaunotas vēsturiskas ēkas fasāde parasti cilvēkus pievelk kā sava veida magnēts, un vairumā gadījumu viņi cer, ka arī tās iekšpusē viņus sagaidīs ārienei atbilstošs saturs.

Ierīkot vecpilsētai veltītu ekspozīciju
Pilnībā atbalstu Bauskas pils muzeja direktora Māra Skaņa 2023. gada 10. februāra Bauskas novada kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas un attīstības komisijā izteikto priekšlikumu ierīkot Dreņģeru sētā Bauskas vecpilsētai veltītu ekspozīciju, iekļaujot tajā gan attiecīgu vizuālo informāciju, gan oriģinālās no senajām Bauskas ēkām saglabātās būvdetaļas. Esmu pārliecināts, ka tas, atšķirībā no skārdnieka vai galdnieka darbnīcas, būtu tieši tas, ko tūrisma sezonas laikā atjaunotajā un pilsētas telpā vizuāli pamanāmajā ēkā meklētu mūsu pilsētas viesi. Domāju, ka uz šādu vietu, līdzīgi kā uz Bauskas pili un rātsnamu, labprāt dotos ne tikai tūristi, bet arī paši baušķenieki, turp aizvedot arī savus personīgos viesus un ar lepnumu rādot, ka Bauska ne vienmēr bijusi tik pelēka un noplukusi, kā tas ir šobrīd. Tas varētu iedvesmot arī vecpilsētas iemītniekus ar citām acīm palūkoties uz savu māju un varbūt rosinātu uz kādas savā īpašumā esošas autentiskas būvdetaļas atjaunošanu.
Manuprāt, būtu tikai saprātīgi kaut nelielu mājas daļu atvēlēt arī pašas ēkas vēsturei, aranžējot to kā, piemēram, Dreņģeru laika traktiera istabu un mazliet papildinātā veidā pārceļot uz šejieni kaut vai jau šobrīd Bauskas muzejā iekārtoto līdzīga rakstura ekspozīciju.
Izmantojot ēkas pirmo stāvu īstām, nevis sadomātām vajadzībām un reālai tūrisma piedāvājuma paplašināšanai, un, izsakoties līdzībās, atstājot bēniņus baložiem, manuprāt, tiktu ietaupītas gan milzīgas ēkas atjaunošanā ieguldāmas summas, gan grandiozi maksājumi nākotnē – visā turpmākajā ēkas ekspluatācijas laikā.

Nāksies būvēt no jauna
Interneta komentāros bieži izskanēja jautājums par ēkas autentiskuma pakāpi gan šobrīd, gan pēc tās atjaunošanas, un jāatzīst, ka jautājums patiešām ir vietā. Ilmāra Dirveika 2001. gadā veiktās ēkas izpētes laikā zīmētajā ēkas plānā, kurā autors ar atšķirīgām krāsām marķējis dažādu gadsimtu konstrukcijas, labi redzams, ka 18. gadsimta konstrukcijas tajā vairs tikpat kā nav atrodamas, un pat 19. gadsimta pirmās puses konstrukcijas saglabājušās vien nelielā mājas daļā. Tas gan nenozīmē, ka oriģinālu detaļu šeit nav vispār, taču vairumā gadījumu tās ir viegli demontējamas un vēlāk uzstādāmas agrākajās vietās.
Pat neuzsākot pašas ēkas demontāžu, ir skaidrs, ka gan šīs, gan arī daudz vēlākas konstrukcijas ēkā varēs saglabāt vien dažu procentu apjomā (to apspriešanas laikā apstiprināja arī NKMP inspektore Mārīte Putniņa), kas lielā mērā nozīmē, ka māju, ieskaitot pamatus, visticamāk, nāksies būvēt pilnīgi no jauna. Pagaidām atturēšos publiski paust savu viedokli, kādus materiālus un būvpaņēmienus šādā situācijā man šķiet pareizāk lietot, taču izlikties, ka šīs problēmas nav un turpināt «blefot» par ēkas kā autentiskas vērtības «restaurāciju» šī vārda klasiskā izpratnē, manuprāt, ir klaja sabiedrības maldināšana.

Neienīdīsim savu pilsētu un cits citu!
Tā kā ne rakstam atvēlētais apjoms, ne lasītāju pacietība nav bezgalīga, nobeigumā gribu izteikt vien dažus novēlējumus. Pirmais – dārgie līdzcilvēki, neienīdīsim savu pilsētu, vēsturi un visu, kas ar to saistīts, jo vēsture ir labākā skolotāja un padomdevēja pat tik smagā situācijā, kādu pasaule un mēs pārdzīvojam šobrīd. Otrkārt, gribu vēlēt Bauskas cilvēkiem būt iecietīgākiem savstarpējā saziņā un tā vietā, lai rupji izsmietu cita viedokli, tajā kaut nedaudz ieklausītos. Atcerēsimies, ka patiesība vienmēr ir kaut kur pa vidu. Arī pašvaldības darbiniekiem vēlu vairāk ieklausīties gan speciālistu, gan savu darba devēju – iedzīvotāju – viedokļos, turklāt mēģinot tos noskaidrot pirms lēmumu pieņemšanas, nevis post factum, kad tas vajadzīgs tikai ķeksīša ievilkšanai, citādi, kā paši redzat, pat «mīļi aicinot» uz šādām apspriešanām, plašajā zālē būs jāsēž jums vieniem pašiem.
Izmantojot iespēju, vēl gribu lūgt novada domes deputātus pārlūkot savus kultūras mantojuma sakarā dotos priekšvēlēšanu solījumus un labi apdomāt, kas svarīgāks arī šajā konkrētajā projektā – vai saprātīga un taupīga rīcība iedzīvotāju interesēs, vai akla dzīšanās pēc Eiropas projektu naudas un bezatbildīga tās izmētāšana, novedot līdz absurdam pat sākotnēji pašas labākās ieceres.
Paldies par uzmanību un priecīgu Ziemassvētku gaidīšanas laiku! ◆

Teksts – DAINIS BRUĢIS, MG. ART.

+ 7