Iesākumā – vārds, kurā bija dzīvība

«Iesākumā bija Vārds. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Tā patiesā gaisma, kas nāk pasaulē un spīd visiem cilvēkiem. Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām viņa godību, pilnu žēlastības un patiesības.» (Jņ. 1)

Atslēgas vārds visam ir – iesākumā. Pirms mēs ienācām šajā pasaulē, Dievam tas jau bija zināms; pirms mēs iesākām kaut ko labu darīt, Dievs to jau atbalstīja. Pirms mēs kaut ko vai kādu iemīlam – iesākumā Dievs šo mīlestību dod.

Mēs ne vienmēr spējam paņemt to, ko Dievs mums dod, tādēļ Viņam pašam bija jānāk mūsu tumšajā pasaulē ar Ziemassvētku gaismu, lai palīdzētu mums saņemt Viņa dāvanas. Viņš nenāca pasaulē, lai mūs tiesātu vai padarītu par maziem, paklausīgiem robotiņiem. Viņš turpina mums dot nesavtīgi un saka – ņemiet, tagad es jums dodu sevi pašu!

«Nebīstieties, redziet, es jums pasludinu lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm, jo jums šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Glābējs, kas ir Kristus. Redzi, jums šī zīme: jūs atradīsiet bērniņu, autos ietītu un silē gulošu.» (Lk. 2) Tā katru gadu Viņš atkal atgādina par sevi. Viņš ir visur – eglīšu rotājumos, smaržīgajās piparkūkās, katrā Betlēmītē un katrā mājā, kur Viņu gaida. Katrā dievkalpojumā, kur priecīgi sagaidīs Viņa piedzimšanu pasaulē.

Jēzus atnāca un kļuva par cilvēku, lai būtu sasniedzams. Bieži vien, domājot par Dieva atrašanās vietu, mēs skatāmies debesīs. Mēs domājam, ka Dievs atrodas augšā – neaizsniedzamā godībā. Taču Viņš kļuva par cilvēku, nonāca šeit un dzīvoja starp mums. Mēs nevarējām Viņu sasniegt, bet mīlestībā Viņš nonāca pie mums. Tu vari Viņam pieskarties, un Viņš pieskaras tev.

Neviens eņģelītis, eglīte, Betlēmīte, ne dzīvās aitiņas vai zaķīši, ne Ziemassvētku tirdziņi nenāk, lai novērstu mūs no svarīgā: Dievs, caur kuru pasaule radīta, kurš dod gaismu cilvēkiem, kļuva par cilvēku. Dievs dzīvoja starp mums un joprojām ir savējais. Vienā cilvēkā no visiem miljardiem, kas ir dzīvojuši, paša Dieva godība joprojām mūs izgaismo.

Jēzū mēs dzirdam, ka Dievs dziedina, piedod, apskauj atstumtos un lūdz par tiem, kas viņu sāpina. Jēzū mēs dzirdam, ka Dievs pazīst nodevību un noliegšanu, ciešanas un sāpes, pazemojumus un nāvi. Jēzus mums saka, ka Dievs zina – gan kā indivīdiem, gan kā pasaulei mums ir vajadzīgs Glābējs. Jēzū mēs dzirdam, ka Dievs nes uzvaru pār izmisumu, sakāvi, iznīcību un nāvi.

Ziemassvētkos mēs dziedam par mīlestību, gaismu, ticību un ziedošanu. Dziesmās Jēzus dzied mūsu sirdīs, lai mēs zinātu, kāds ir Dievs. Iepazīstot Ziemassvētkus, mēs uzzinām, kas esam mēs. Un mēs dziedam.

Viņš spēja noliekties pie ikviena cilvēka un nebaidījās sasmērēties. Atcerieties to, kad nākamreiz būsiet pārsteigti par neveiksmēm vai vainas apziņa dedzinās sirdsapziņu. Nākamreiz, kad būsiet aukstā baznīcā vai dzirdēsiet nedzīvu sprediķi. Atcerieties, ka attālumu rada cilvēks. Jēzus ir tas, kurš ceļ tiltu.

Ziemassvētkos mēs saņemsim laicīgas dāvanas – dažas mums varbūt nav vajadzīgas, arī bez daudzām tīkamām mēs varētu iztikt. Taču ir neiespējami sagaidīt Ziemassvētkus bez Tā, kas bija iesākumā. Bez tās dzīvības, kas joprojām ir cilvēku gaisma un spēj uzvarēt jebkuru tumsu. Viņš ir klātesošs.