Ir laimīgi cilvēki…

Autors: Juris Morics, Budbergas Sv. Pāvila draudzes mācītājs

Ir tādi laimīgie cilvēki, kam ir dzimtene, un ir tādi laimīgie, kam viņas nav. Tie, kam ir dzimtene, ir motivēti to aizstāvēt. Tie, kam dzimtenes nav, ir motivēti lietot labumus, ko citi rada, lolo un aizstāv, piebilstot, ka visur ir labi, kur runā viņu mēlē un piekrīt viņu idejām. No tā izriet, ka vajag tikai ņemt to, ko slikti pieskata nepietiekami aizsargā.

Mēs svinam brīvības svētkus un pieminam tos, kuri brīvību izcīnīja. Ne tikai toreiz – 20. gadsimta sākumā, bet arī Otrajā pasaules kara laikā, 1991. gada barikādēs un pašlaik. Ir rakstīts: «Viņš (Dievs) radīja visas cilvēku tautas, likdams tiem dzīvot pa visu zemes virsu, iepriekš nolicis laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu un kaut taustoties censtos viņu atrast, lai gan viņš nav tālu nevienam no mums. Jo viņā mēs dzīvojam un kustamies, un esam.» (Apd 17:26-28)

Starp lielajiem pasaules laineriem – Eiropas Savienības līderiem, Ameriku, Krieviju, Ķīnu un citiem – mēs esam vien tāds mazs zvejas kuģītis, bet ar ārkārtīgi spēcīgu komandu. Mums ir ļoti liela izdzīvošanas spēja, un mēs mācāmies. Skaitliskā ziņā maza, bet potenciāli stipra Gara un Dieva dāvanām apveltīta tauta.

Kāda motivācija bija Pirmā pasaules kara laikā latviešu strēlniekiem Tīreļpurvā un Nāves salā, Rīgas aizstāvjiem pret Bermontu, pirmo neatkarīgo Latvijas armijas vienību veidotājiem, Satversmes sapulces dibinātājiem? Arī Otrā pasaules kara laikā 19. divīzijā vācu armijas rindās, Latvijas Centrālās padomes memoranda deklarētājiem, manai paaudzei 1991. gada barikādēs?

Treimaņa Zvārguļa vārdiem sakot:

Uz pakalnītes gurdens sēdu,

Sērs miglas plīvurs visu klāj.

Sirds pielijusi pilna bēdu,

Svešs karapulks pa ceļu jāj.

Un prāts man uzķer domu jaunu –

Dievs, manu acu gaismu ņem,

Lai jāredz manim nav to kaunu,

Ko ciet tu, mana tēvu zem’!

Zem zirgu kājām oļi svaidās

Un zeme dun, tā liekas man,

Ka šaustīto un kauto vaidas

Tur smagā nāves cīņā skan.

Uz kuru pusi toreiz, Pirmā pasaule kara laikā, pagriezt mazo, neatkarības Gara pilno kuģīti stiprā vētrā pasaules lielvaru okeānā? Aiz kura lielā kuģa noslēpties? Krievija, Vācija, Anglija, komunisti, sociālisti, nacionālisti, demokrāti? Kurš ir īstais kuģa virziens? Daudzi pameta mazo kuģīti un devās pasaulē. Taču tie, kuri palika, tomēr bija izvēlējušies pareizo virzienu – zem sarkanbaltsarkanā, mūsu karoga!

Mums tagad ir vieglāk – gan no pieredzes, gan attieksmes mēs redzam, kur meklēt aizvēju, jo lielā vētra var mūsu kuģīti sadragāt. Tagad mēs esam daudz stiprāki un pieredzē bagātāki. Jo Dievs nav tālu nevienam no mums. Viņa spēkā ir mūsu brīvība, jo Viņš ticībā mums to ir iedevis – brīvības apziņas Gara spēkā mēs dzīvojam un kustamies, un esam!

Dievs katram no mums ir devis dāvanas, ar kurām mēs varam aizstāvēt savu zemi – ar ieroci, ar vārdu, ar mūzikas instrumentu, ar ticību, ar godīgu darbu. Ne visi esam karavīri, bet katrs var kaut ko darīt mūsu brīvības labā. Priekpilnus brīvības svētkus mums visiem!

Dievs, svētī Latviju!

Raksta autors: Juris Morics, Budbergas Sv. Pāvila draudzes mācītājs

Titulattēls: Ingrīda Punka, “Bauskas Dzīves” arhīvs.