Deputāts: Kāpēc Latvijas ģimenes saņem krīzes laika pabalstus jeb “slavenie” 120 lati

Ir 2013.gads. Bērna kopšanas pabalsts Latvijā tiek noteikts 120 latu apmērā. Ir 2024.gads un bērna kopšanas pabalsts vēljoprojām ir likumā noteiktie 120 lati, tikai izmaksājot eirovalūtā – tātad 171 eiro. Vai nav paradoksāli? Vai mēs, sabiedrība kopumā, kaut ko vēl saņemam vai maksājam latos? Nē! Bet ģimenes ar bērniem – jā! Laikam būtu lieki atgādināt, ka pēdējo desmit gadu laikā dzīves dārdzība ir augusi jo īpaši strauji un šī summa vairs nenodrošina to pašu pirktspēju, ko 2014.gadā. Un ziniet, šie simboliskie 120 lati nav tikai skaitlis. Tas ir ikdienas izaicinājums ģimenēm, kuru atbalsta sistēma ir iestrēgusi tālu pagātnē.

Neskatoties uz to, ka no tribīnēm gadiem skaļi tiek daudzināts, ka visa pamatā ir mūsu cilvēki, bērni ir mūsu prioritāte, ģimenes pirmajā vietā utt., Latvijā bērnu un ģimenes atbalsta sistēma joprojām cieš no pasaules finanšu krīzes laika lēmumiem, kas tika pieņemti vairāk nekā pirms desmit gadiem. Daudzas normas nav pārskatītas līdz pat šai dienai. Lieki piebilst, ka šādi lēmumi dramatiski ietekmē ģimeņu labbūtību un, tikai loģiski – arī dzimstības rādītājus. Latvijā dzimstības līmenis pēdējos gados ir bijis zem Eiropas Savienības vidējā līmeņa un tas turpina samazināties.

Mēs, Latvijā, bieži cenšamies attaisnot dzimstības rādītāju kritumu, norādot, ka tas ir kopīgs fenomens visā Eiropā. Tomēr mums jāsaprot, ka Eiropas Savienības vidējie demogrāfijas rādītāji nav salīdzināmi ar Latvijas iedzīvotāju skaita kritumu. Turklāt, kamēr citur demogrāfiskās situācijas pārmaiņu cēloņi var būt pavisam citi, Latvijā ir jāmeklē savas atbildes. Piemēram, kopš 2017.gada mums nav Dzimstības veicināšanas stratēģija, tai skaitā, bērna/ģimenes vērtību un pratības stiprināšana, negatīvo pieredžu atspēkošana, plašāks mājokļa un ikdienas pakalpojumu atbalsts, pirmā un otrā bērna dzimstības veicināšanas politika un citi pasākumi. Bet viskliedzošākie ir nenovērstie krīzes laikā pieņemtie pabalstu un nodokļu politikas lēmumi, kas ievērojami kavē ģimeņu atbalsta sistēmas attīstību un bremzē dzimstību.

Tātad, vairāk nekā 10 gadus jaunajām ģimenēm tik būtiskais bērna kopšanas pabalsts formāli ir palicis nemainīgs, bet faktiski inflācijas ietekmē ir devalvēts, un ģimenes, kurās piedzimst bērns, tiek nostādītas finansiāli sarežģītā un neapskaužamā situācijā. Šāda ačgārna pieeja, kad, pieaugot dzīves dārdzībai, netiek kompensēts naudas pirktspējas kritums, būtiski pazemina atbalstu ģimenēm jau bērna pirmajā dzīves gadā.

Situāciju vēl pasliktina dižķibeles laikā pieņemtais lēmums bērna pirmajā dzīves gadā neizmaksāt ģimenes valsts pabalstu. Šis 2009.gada lēmums vēljoprojām ir spēkā. Ko tas nozīmē? Ņemot vērā, ka jaunajām ģimenēm proti, abiem vecākiem, šajā laikā ir ierobežotas iespējas strādāt uz pilnu slodzi, bērna pirmais dzīves gads ir viens no finansiāli izaicinošākajiem. Savukārt tad, ja vecāks kvalifikācijas uzturēšanai un ģimenes nodrošināšanai vēlas strādāt vismaz uz pusslodzi, tad viņam vēl tiek samazināts vecāku pabalsts, kā rezultātā nepilna laika darbs no ģimenes finansiālās situācijas uzlabošanas skatpunkta var būt bezjēdzīgs.

Tāpat, pretrunā ar skaļajiem lozungiem, ka ģimenes ar bērniem ir mūsu nākotne, ir tas, ka pēdējos gados nav palielināti atvieglojumi par apgādībā esošām personām, kā rezultātā arī tie ir zaudējuši kādreizējo ietekmi uz ģimeņu ar bērniem finansiālo situāciju. Piemēram, 2019.gadā atvieglojums par apgādībā esošu personu bija 100% apmērā no neapliekamā minimuma, bet šobrīd tas ir tikai 50%. Nākamgad tas būs vairs tikai 49%, pēc tam kritīsies vēl vairāk! Tādējādi nevienlīdzība starp ģimenēm ar bērniem un mājsaimniecībām bez bērniem ar katru gadu ievērojami pieaug.

Lai gan apgalvojam, ka bērni un ģimenes ir mūsu prioritāte, realitāte rāda pavisam ko citu. Krīzes laika lēmumi, kas pieņemti pirms vairāk nekā desmit gadiem, ir klātesoši šodien un turpina ietekmēt ģimeņu labklājību un dzimstību. Budžeta skaitļi kopš krīzes laika ir būtiski mainījušies. Piemēram, 2010.gadā valsts budžeta ieņēmumi bija 3,9 miljardi euro, nākamgad tie būs jau 15 miljardi. Tikai loģiski, ka tikpat strauji vajadzēja pieaugt skaitļiem, tātad naudai maciņos, ģimenes atbalsta sistēmā. Bet nē – šajā jomā daudzi skaitļi vēl arvien ir krīzes laika līmenī. Turklāt šobrīd valsts ietaupa ne tikai uz atbalsta sistēmas neindeksēšanas rēķina, bet arī uz zemās dzimstības sarūkošā bērnu skaita rēķina. Mums beidzot ir jāsaprot, ka šodienas ietaupījums uz bērnu rēķina faktiski ir ietaupījums uz Latvijas Tautas samazināšanās rēķina, tātad arī uz nākotnes darba roku un nākotnes pensiju rēķina. Beidzot jāmaina pieeja, atjaunojot atbalsta sistēmu tā, lai tā būtu kontekstā ar mūsdienu ekonomisko realitāti un ģimenēm nepieciešamo atbalstu laikā, kad tās audzina bērnus. Lai arī ir izstrādāti un iesniegti vairāki likumprojekti, kas paredz izmaiņas ģimeņu un bērnu atbalsta sistēmā, un kuru galvenais mērķis ir beidzot mainīt pieeju, kā arī beidzot atcelt krīzes laikā pieņemtos nosacījumus, šobrīd akceptētais nākamā gada budžeta projekts apliecina, ka jautājumos, kas skar ģimenes ar bērniem, vēljoprojām smagi stagnējam un dzīvojam pagātnē.

Uzskatu, ka, lai nodrošinātu stabilu un ilgtspējīgu nākotni Latvijas ģimenēm, nepietiks ar “kosmētisko” remontu. Lai palīdzētu jaunajām ģimenēm, ģimenēm ar vairākiem bērniem, ir nepieciešamas radikālas pārmaiņas, proti, pielāgoti mūsdienu realitātei atbalsta mehānismi.

Un cita ceļa, šķiet, nav. Tamdēļ jautājums ir: “Kāpēc Latvijas ģimenes vēl joprojām saņem krīzes laika pabalstus?”. Esmu drošs, ka mums jēgpilnas atbildes uz to nav.

Teksts: Uģis Mitrevics, Saeimas deputāts