Krievijas imperiālismam un šovinismam – nē, krievu valodai – jā

Latvijā un citur pasaulē 25. un 26. februārī notika ziedojumu koncerti Ukrainas atbalstam. Bija pagājis viens gads, kopš Krievijas Federācija, līdzīgi Hitlera reiham 1941. gada 21. jūnijā, bet Krievija – 2022. gada 24. februārī plkst. 4 no rīta, uzsāka plaša mēroga uzbrukumu Ukrainai.

Pašlaik Latvijā dzīvo vairāk nekā 30 tūkstoši Ukrainas bēgļu. Rodas vienkāršs jautājums: «Kādā valodā mēs ar viņiem komunicējām?» Mana atbilde: «Pārsvarā tā ir krievu valoda, nedaudzos gadījumos – latviešu, un tikai daži to spēj ukrainiski.»

Vai es un daudzi mana gadagājuma cilvēki būtu varējuši iegūt augstskolas izglītību kaut vienā dabaszinātņu vai inženierzinātņu specialitātē, ja mēs nezinātu krievu valodu? Tā būtu bijusi neiespējamā misija.

Bet to, ka 1968. gadā Krievija (formāli – Padomju Savienība) brutāli apspieda Čehoslovākijas centienus pēc brīvības, mēs, Latvijas Valsts universitātes latviešu fizmati, lieliski sapratām. Fizikas un matemātikas fakultātes partijas sekretāram vajadzēja mūs pat «audzināt», jo mēs studentu kopmītnēs priecājāmies par Čehoslovākijas komandas uzvaru hokeja mačā pret Padomju Savienību.

Vai krievu valodas mācīšanas aizliedzēji ienīst arī izcilos Staļina nobendētos zinātniekus – agrārekonomistu Aleksandru Čajanovu, no kura kooperācijas pamatus ir mācījušies arī latviešu ekonomisti, biologu Nikolaju Vavilovu? Vai šie latviešu supernacionālisti ienīst Nobela prēmijas laureātu Andreju Saharovu? Vēl tikai būtu jāaizliedz lietot Mendeļejeva periodisko ķīmijas elementu tabulu, un tad būtu īsts «letiņu» triumfs.

Piekrītu, ka imperiālismu un šovinismu krievu valoda nes humanitārajā jomā. Bet kāds tam sakars ar fiziku, ķīmiju un agronomiju? Protams, nekāda.

Esmu no daudziem cilvēkiem dzirdējis šādu viedokli, kuram varu 100% pievienoties: «Sava vislielākā ienaidnieka valoda ir jāzina.» Piebildīšu, ka šis ienaidnieks mūžu mūžos robežosies ar Latviju.

Kāpēc krievu valodai «jā»?

Krievu valodas zināšanas mums būs noderīgas galvenokārt ekonomiskajai sadarbībai ar Vidusāziju – Kazahstānu, Uzbekistānu, Tadžikistānu, Turkmenistānu, Kirgizstānu, kā arī Aizkaukāza valstīm – Armēniju, Gruziju un Azerbaidžānu. Šajās valstīs, manuprāt, angļu valoda varēs konkurēt ar krievu labi ja pēc gadiem 30.

Protams, arī Ukrainā un Moldovā krievu valoda joprojām būs noderīga. Neaizmirsīsim, ka krievvalodīgo Harkivu Krievija tāpat centās iznīcināt jau kara pirmajās dienās.

Domāju, ka pēc Krievijas un Baltkrievijas denacifikācijas ar šīm valstīm mums atjaunosies savstarpēji izdevīgi kontakti.

Domājot par Latvijas interesēm krievu valodas sakarā, man pat rodas iespaids, ka Latvijas valdība apzināti vai neapzināti «piespēlē» Kremlim, cenšoties aizliegt krievu valodas mācīšanu Latvijā, tā padarot Latviju mazāk konkurētspējīgu.

Manuprāt, katram Latvijas skolēnam, pabeidzot vidusskolu, būtu labi jāpārvalda latviešu, krievu, angļu un kāda ceturtā valoda pēc izvēles – franču, vācu, spāņu, itāļu, portugāļu vai pat ķīniešu.

Mana jaunākā meita, kura pašlaik dzīvo Anglijā, kursos uzlabo savas angļu valodas gramatikas zināšanas. Pasniedzējs, protams, ir īstens brits, bet mīl valodas un ir apguvis arī krievu valodu. Kursos ir daudz dalībnieku no bijušās Padomju Savienības, un nodarbību starpbrīžos viņš, piemēram, ar ukraiņiem runā krieviski.

Dievs, svētī Latviju! Dievs, svētī Ukrainu! 

Teksts: Aivars Punka Mežotnē

Foto: Ilustratīvs foto/la.lv