Lielākā latviešu deportācija; padomju režīma noziegumi un cīņas pret okupantiem

Martā Latvijas kalendārā ir virkne datumu, kas saistās ar padomju okupācijas režīma noziegumiem un cīņu pret «sarkanajiem okupantiem».

Visi šie datumi ir savstarpēji saistīti. 2. marts ir Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres diena un saistāma ar latviešu mežabrāļiem, kas pret okupantiem cīnījās vēl aptuveni desmit gadus pēc Otrā pasaules kara noslēguma. 16. marts pašlaik ir neoficiāla piemiņas diena latviešu leģionāriem, kuri gan ietilpa nacistiskās Vācijas karaspēkā, bet cīnījās pret tādiem pašiem Kremļa vadītiem agresoriem, kas tagad mēģina pakļaut Ukrainu.

Kā paši leģionāri teikuši: «Tolaik sabiedrotie [vācieši – red.] nebija tie pareizākie, taču ienaidnieki bija īstie.» Jāpiebilst, ka daudzi leģionāri kara beigās nenolika ieročus, bet turpināja cīņu pret okupantiem nacionālo partizānu rindās.

Nacionālās pretošanās kustības piemiņas diena ir 17. marts, kas jēdzieniski ietver arī pasīvo pretošanos – darbošanos nelegālās pagrīdes organizācijās, pret okupantiem vērstu skrejlapu izgatavošanu un izplatīšanu, Latvijas karoga uzvilkšanu publiskās vietās zīmīgos datumos u. tml. Visbeidzot, 25. marts – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena, kas atgādina par plašāko latviešu izsūtīšanu uz tāliem PSRS reģioniem 1949. gadā.

Slepens lēmums
PSRS Ministru padome1949. gada 29. janvārī pieņēma slepenu lēmumu «Par kulaku un viņu ģimeņu, nelegālā stāvoklī esošu bandītu un nacionālistu ģimeņu, bruņotās sadursmēs nošauto un notiesāto bandītu ģimeņu, legalizējušos bandītu, kas turpina naidīgu darbību, un viņu ģimeņu, kā arī represēto bandītu atbalstītāju ģimeņu izsūtīšanu no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijas». Tajā bija paredzēts izsūtīt kopumā 29 000 ģimeņu jeb 87 000 cilvēku, tai skaitā no Lietuvas 25 500, no Latvijas – 39 000, no Igaunijas – 22 000. Lēmumā bija teikts, ka tas pieņemts pēc Igaunijas, Latvijas un Lietuvas PSR valdību un Komunistu partijas centrālkomitejas priekšlikumiem, taču skaidrs, ka šie priekšlikumi vietvalžiem tika ieteikti no Kremļa.

Lēmums sadalīja deportējamos divās lielās grupās. Pirmā – tā dēvēto «kulaku» ģimenes, par kurām lēmums bija jāpieņem republiku ministru padomēm. Otrā – nacionālistu jeb «bandītu» ģimenes, kurās kāds bija notiesāts par sadarbību ar vācu okupantiem, vai tās tika uzskatītas par partizānu atbalstītājām. Šo ģimeņu izsūtīšanai bija jānotiek pēc PSRS Valsts drošības ministrijas sevišķās apspriedes lēmuma.

Daudz mežabrāļu
No Latvijas 25. martā un nākamajās dienās deportēja vairāk nekā 42 000 iedzīvotāju, no toreizējā Bauskas apriņķa – 522 ģimenes jeb 1539 cilvēkus, no tiem izsūtījumā dzīvību zaudēja 210. Pēc apsūdzībām redzams, ka 442 ģimenes nosauktas par «kulakiem», 80 ģimenes – par «nacionālistiem». Par «kulakiem» dēvēja turīgākos zemniekus, bet pie «nacionālistiem» lielākoties pieskaitīja nacionālo partizānu ģimenes locekļus un citus atbalstītājus.

Mežabrāļu kādreizējā Bauskas apriņķī, tagad novadā, bija visai daudz, it īpaši mežainākajos pagastos. Aktīva cīņa pret padomju okupācijas režīmu un varas iestāžu represijām ritēja novada austrumdaļā – Skaistkalnes, Kurmenes, Bārbeles un Valles pagastā. Šajā teritorijā kopš otrreizējās padomju okupācijas 1944. gada rudenī bija daudz vīru, kas slēpās no varas pārstāvjiem. Iemesli bija dažādi – dažs iepriekš bija darbojies Aizsargu organizācijā, dienējis Latviešu leģionā vai policijā, citi izvairījās no iesaukšanas Sarkanajā armijā vai bija paspējuši no tās dezertēt. No sākuma viņi slēpās kā vienpatņi savu tuvinieku saimniecībās, bet vēlāk, kad tur arvien biežāk ieradās apbruņoti varas pārstāvji un meklēja šos cilvēkus, pārcēlās uz dzīvi mežā un ierīkoja nomaskētus bunkurus. Šādās slēptuvēs parasti kopā uzturējās vairāki vīri, kas sazinājās ar tuviniekiem un no tiem saņēma pārtiku.

Mežabrāļi bija gatavi pretoties varas iestāžu mēģinājumiem tos sagūstīt, tāpēc tika sagādāti ieroči un munīcija. Tolaik tas bija vienkārši izdarāms, jo bijušajās kauju vietās tādu mantu netrūka.

Gatavi pretoties
Līdz 1945. gada maijam, kamēr vēl nebija skaidri zināms kara iznākums, šie vīri darbojās visai pasīvi un neuzbruka varas pārstāvjiem vai kolaborantiem. Vasarā mežabrāļi vairs neuzturējās bunkuros, bet lielākoties dzīvoja mežos uzslietās zaru teltīs un bieži mainīja apmetņu vietas.

Starp atsevišķām grupām nodibinājās kontakti un izveidojās lielākas partizānu vienības. Tām pievienojās bijušie Latviešu leģiona kareivji no Kurzemes, kas pēc Vācijas kapitulācijas nebija nolikuši ieročus un padevušies gūstā, bet turpināja cīņu pret okupantiem. Laika posmā no jūlija līdz septembrim izveidojās aptuveni 20 vīru nacionālo partizānu vienība, kuras kodolu veidoja Kurmenes pagasta iedzīvotāji. Tajā ietilpa arī vīri un jaunieši no Bārbeles, Skaistkalnes, Valles un kaimiņu Mazzalves pagasta Jēkabpils apriņķī.
Par vienības komandieri kļuva 1912. gadā dzimušais Ludvigs Putnieks no Kurmenes pagasta «Nagliņiem», viņa vietnieks bija agrākais leģionārs Viktors Ančevs no tā paša pagasta «Mūrniekiem». L. Putnieks 30. gados vadīja patriotiskās jauniešu organizācijas «Latvijas Vanagi» Kurmenes nodaļu. 1941. gada 14. jūnijā «sarkanie okupanti» uz Sibīriju izsūtīja viņa vecākus, brāli un māsu. Saprotams, ka viņš otrreizējo Sarkanās armijas atnākšanu nesagaidīja kā atbrīvošanu, bet izvēlējās cīņu pret nīsto režīmu.

Šī partizānu vienība 1945. gada rudenī un ziemā sarīkoja vairākus uzbrukumus okupācijas varas amatpersonām, kā arī aplaupīja kolaborantus un valstij piederošas pienotavas un veikalus. Tas tika darīts, lai mežabrāļu uzturēšana nebūtu smags slogs jau tā gandrīz pilnīgi izputinātajiem radiem un citiem atbalstītājiem. No partizānu lodēm krita vairāki iznīcinātāju bataljonu kaujinieki, tā dēvētie «istrebiķeļi», okupācijas varas ielikteņi Kurmenes pagasta Partizānu ciema padomē un Skaistkalnes pagasta izpildkomitejā. Šāda partizānu aktivitāte krietni vien samazināja kolaborantu vēlmi pildīt okupācijas varas rīkojumus.

Čekas ziņotāji
Taču varas pārstāvji arī nesnauda. Čekisti bija izveidojuši aģentūru, kas ziņoja par mežabrāļu vienības sastāvu, atbalstītājiem, bruņojumu un uzturēšanās vietām. Nereti čekas aģentus izdevās iefiltrēt
arī partizānu grupās. Piemēram, skaistkalnieti Augustu Simsonu kā bijušo aizsargu un palīgpolicijas darbinieku arestēja 1944. gada rudenī, bet pēc nedēļas viņu Bauskas čekistu priekšnieks Bogdanovs piespieda parakstīt dokumentu par slepenu sadarbību, kļūstot par čekas ziņotāju. Viņam iedeva segvārdu «Zemnieks» un lika ziņot par nelegāli dzīvojošiem un nacionāli noskaņotiem pilsoņiem.

Vēlāk A. Simsonam pavēlēja iekļauties kādā pierobežas lietuviešu partizānu vienībā un ziņot par tās atrašanās vietu. Viņš pievienojās tai, bet ar čekistiem vairs nesadarbojās. Īsu laiku A. Simsons pabija arī L. Putnieka vadītajā vienībā, vēlāk ilgstoši slēpās Skaistkalnes klosterī un citās vietās līdz arestam 1950. gada februārī. Par sadarbības solījuma ar čekistiem nepildīšanu viņam piesprieda 10 gadus ieslodzījumā.

Apšaude mājās
Tomēr L. Putnieka partizānu grupā tika iefiltrēts kāds cits aģents, par ko liecina turpmākie notikumi. 1946. gada 14. janvārī, kad V. Ančevs «Mūrniekos» apciemoja māti, tur ieradās miliči un «istrebiķeļi», lai viņu aizturētu. Izcēlās apšaude, kurā nevienlīdzīgā kaujā gāja bojā mežabrālis un viņa māte. Okupanti pēcāk ciniski apgalvoja, ka dēls pats nošāvis savu māti.

Partizānu bunkuriem Mazzalves pagasta mežā pie Kurmenes pagasta robežas 2. februārī uzbruka PSRS Iekšlietu karaspēka 288. strēlnieku pulka vienības. Asiņainā kaujā pret pārspēku krita Jānis Teodors Meija no Valles pagasta, Vilips Saulītis no Skaistkalnes pagasta, Arnolds Freimanis no Kurmenes pagasta, Fricis Galviņš no Mazzalves pagasta un kāds nezināms rīdzinieks ar segvārdu Ika vai Jonelis. Pārējiem mežabrāļiem kaujas burzmā izdevās atkāpties un nozust. Par uzbrucēju zaudējumiem nav izdevies atrast informāciju. Turpmākajās čekistu operācijās izdevās nogalināt vai sagūstīt vairākus citus partizānus.

Notic solījumiem
Neskaidri ir L. Putnieka nogalināšanas apstākļi. Zināms, ka viņa līķi 5. martā atpazina brālis Mārtiņš. Jāzepu Jurciku no Bārbeles pagasta un viņa nepilngadīgo dēlu Robertu sagūstīja 25. maijā, toties pārējie mežabrāļi turpināja cīņu pret okupantiem citās vienībās vai arī slēpās.

Bija arī tādi, kas pēc varas iestāžu aicinājumiem legalizēties un nesodīšanas solījumiem iznāca no meža un pieteicās varas iestādēs. Protams, ka viņi tika arestēti un pratināti. Pratināšanas metodes tolaik bija iebiedēšana, šantažēšana un fiziska iespaidošana, tāpēc bieži vien izdevās iegūt noderīgu informāciju par citiem mežabrāļiem, viņu slēptuvēm un atbalstītājiem.

Vērtīgākās informācijas sniedzēji kādu laiku netika represēti, bet 1949. gada 25. martā arī viņiem bija nodrošināts ceļš uz Sibīriju kopā ar kritušo un notiesāto partizānu tuviniekiem. Tā tas notika ar 1946. gada janvārī legalizējušos Pēteri Bilstiņu un Arvīdu Bankovski no Kurmenes pagasta. Savukārt 1946. gada augustā legalizējušies bārbelieši Jānis Milliņš un Osvalds Peikšteins no jauna tika arestēti 1948. gadā, un katram piesprieda 25 gadus ieslodzījumā. Lai gan kopā ar viņiem mežabrāļos pabija un līdzīgi legalizējās arī bārbelietis Artūrs Pope, viņš netika ne sodīts, ne deportēts. Secinājumus katrs lasītājs var izdarīt pats.