Grāmatu apskats: Mīlestība pārvēršas postošos pelnos

Romānā «Uguns un pulveris» apvienotas aktuālas tēmas

Lasītāj, iepazīsties – esmu Una Auziņa, pilna laika lasītāja!

Es varētu teikt, ka grāmatas ir skaista, neatņemama dzīves sastāvdaļa ceļā uz piepildītu dzīvi, gluži kā mīlestība. Jau kopš bērna kājas mani nepameta izjūta, ka aizrautība un mīlestība pret lasīšanu man jau bija ieliktas šūpulī, jo, atklāti runājot, liekas, ka tas piepilda vareni lielu daļu manas dzīves.

Man personīgi grāmatas ir kas mazliet vairāk par pliku burtu savilkšanu kopā. Katra no tām ir cits piedzīvojums, cita Pasaule, cita vēsture vai ieskats autora personīgajā dzīvē, prātā, sirdī un dvēselē, tā ir arī cita dimensija un pavisam cita, abstrakta, aizraujoša un pārbagāta realitāte.

Varētu asociēt ar grāmatām sevi un visu savu dzīvi un identificēt sevi kā daļu no grāmatu cienītāju pasaules. Jau agrīnā vecumā mani vilinājuši burti, vārdu salikumi, rindkopas un metaforiskas domas aiz paslēpta teksta – vienmēr licies, ka aiz tā visa slēpies kaut kas maģisks, kaut kas, ko ar neapbruņotu aci un iztēles trūkumu tāpat vien nepamanīsi.

Nedomāju, ka kāds mani kādreiz varētu šķirt no kaislības pret grāmatu lasīšanu. Pie sevis prātoju un nespēju atsaukt atmiņā – vai kādreiz ir bijis tāds brīdis, kad esmu ilgu laiku iztikusi bez grāmatas. Man tas varētu būt viens no veselīgiem ieradumiem vai ikdienišķa un neatņemama daļa, līdzīgi kā zobu tīrīšana, kafija vai brokastis.

Skan smieklīgi, bet varētu pat teikt, ka grāmatas ir kā bērni, par kuriem jārūpējas, jāapčubina, jāuztur kārtībā, kurus ik pa laikam vajag apmīļot – pārlasīt vēlreiz. Manā miniatūrajā mājas bibliotēkā ir
125 grāmatas. Ik dienu vienmēr esmu radusi iesākt ar brīdi sev un grāmatu blakus. Sevi saucu par grāmatu vēstnesi, entuziasti. Mana ikdiena nu jau vairākus gadus paiet, lasot grāmatas un rakstot par tām recenzijas un īsus apkopojumus, izsakot savas domas un radot viedokļa plūsmu par tām, iztirzājot dažādus fragmentus, svarīgākos notikumus un galveno domu tajās.

Radās vēlme iedvesmot arī citus iemīlēt lasīšanu, daloties savā sirdsdarbā ar pārējiem. Izjūtu gandarījumu un degsmi, runājot par un ap literatūru. Aktīvu darbību esmu sākusi savā kontā «@una.auzina» sociālajā tīklā «Instagram», kur iztirzāju aktuālākās grāmatas. Kad man jautā, ar ko es nodarbojos, smejoties saku: «Esmu pilna laika lasītāja – dalos ar domām un rakstu par grāmatām.» Lasot un rakstot es nenogurstu nemaz. Vienlaikus interneta apskati «Instagram» man ir kā atmiņu kladīte, kur ielūkoties ikreiz, kad vēlos pakavēties atmiņās par sen izlasīto, vai informatīvā vietne, kur uzzināt aktualitātes literatūras pasaulē.
Vēl lielāks prieks ir par to, ka manis rakstītais noder arī citiem un šķiet vērtīgs, lietderīgs. Darot to dienu no dienas, dedzīgi un ar patiku sirdī, laika gaitā esmu saņēmusi plašu atbalstu no ģimenes, grāmatmīļu un rakstnieku puses par to, ko pašlaik daru. Tieši tas iedvesmo neapstāties un ar pilnu jaudu turpināt iesākto. Ar sirdi un dvēseli turpināt savu sirdsdarbu.

Laika gaitā ieguvu neskaitāmus apbrīnojamus grāmatu draugus, ar kuriem veselīgi varam apmainīties ar viedokļiem par grāmatām. Atrast domubiedrus ir neatkārtojami brīnišķīga izjūta. Ir patīkami apzināties brīdi, kad satiekas līdzīgs ar līdzīgu, cilvēki ar kopīgām interesēm. Tik labi, ka katrs varam ieteikt ko jaunu, vēl nelasītu, vēl neatklātu. Rodas liels gandarījums, kad esam spējīgi dalīties gudrībā cits ar citu.
Man uzvarēt nozīmē izlasīt jaunu grāmatu. Apzināties, ka manis izteiktais viedoklis, domas vai vērtējums spējīgs aizkustināt dvēseli, piepildīt sirdi un iepriecināt kāda lasītāja garu. Man uzvarēt nozīmē satikt kādu jaunu, radošu un spožu autoru, kurš kļūst par draugu, domubiedru, ar kuru dalīties gaišās domās, mīlestībā pret grāmatām un gudrībā.

Mazas uzvaras sniedz gandarījumu. Tās var novest pie lielākiem sasniegumiem, jauniem augstumiem.

Autore Mērija Elizabete Kalniņa romantiski erotiskajā spriedzes trillerī «Uguns un pulveris» meistarīgi ir iztirzājusi smagas tēmas – cilvēku tirdzniecību, prostitūciju, cīņu par cilvēcību, mīlestības alkas, izdzīvošanu. Darbs izklaidē un aizkustina.

Autorei ir izdevies radīt vienlaikus izklaidējošu psiholoģisku erotiskās spriedzes trilleri ar nozīmīgu, dziļu, spēcīgu, skaudru kodu, kurš neatstās vienaldzīgu nevienu un liks apdomāt apkārt notiekošo.

Pati pilnība
Medicīnas studentes Rūtas Tēraudes dzīve rit rimti, viņas dzīves mērķi ir skaidri nosprausti, līdz kādā Ziemassvētku ballē ceļš krustojas ar Dāvidu Robežnieku. Viņš ir pati pilnība – kaisles iemiesojums, iekāres viesuļvētra, seksualitātes kvintesence. Viņam piemīt viss, ko sieviete var vēlēties. Izņemot vienu. Viņš nav iegūstams. Viņš ir brīnišķīga iedoma, gaistoša, netverama vīzija.

Prostitūcija nav tikai sieviešu problēma. Dāvids ir vīrietis žigolo, kurš ne emocionāli, ne fiziski nepieder nevienai sievietei. Iesaistīts prostitūcijā pusaudža gados, 28 gadu vecumā vairs nespēj iedomāties savu dzīvi citādu, jo prostitūcija ir saaugusi ar viņa būtību. Rūta Tēraude – dzīves neapbružāta, nesamaitāta, tīra, iejūtīga, inteliģenta. Viņā mājo gaisma, labestība, ne kripatas melnuma. Gluži kā eņģelis.

Verdzība kā ikdiena
Otra stāsta daļa ir skarba un tumša. Andris zaudēja seksa verdzībā pārdoto jaunāko māsu Kristīni un ir stingri pārliecināts, ka vainīgais ir Dāvids Robežnieks. Amandai nācies piedzīvot ko šausminošu – izvarošanu, drastisku vardarbību. Vai Andris var izglābt Amandu? Grāmatā parādās arī vecāku un bērnu attiecību modeļi. Rūta upurē sevi tēvam, un tēvs ar viņu manipulē, raisot žēlumu un vainas izjūtu.
Fonā ir Dāvida brālis Rihards, kuram šķiet normāls dzīvesveids ar īslaicīgiem seksa sakariem, narkotikām, alkoholu un cilvēku pakļaušanu verdzībai. «Mēs visi vergojam. Tu vergo sievietēm, kuras maksā. Es vergoju naudai, kuru saņemu par prostitūtu nodarbināšanu. Citi sabiedrības locekļi vergo savam darbam vai atkarībai, laulātajam vai bērniem, vai kredīta atmaksai. Mēs visi savā ziņā esam vergi,» saka Rihards.
«Uguns un pulveris» ir grāmata ar savu «odziņu», ko ieteicams lasīt vakarpusē pie vīna glāzes sveču gaismā.

Otrais darbs
Pati iepazinos ar grāmatu pirms izdošanas, kad pērn tveicīgā vasaras novakarē saņēmu no Mērijas Elizabetes Kalniņas piedāvājumu izlasīt topošā romāna «Uguns un pulveris» manuskriptu. Jūtos neizsakāmi pateicīga autorei par uzticēšanos. Ir izjūta, ka arī es esmu radījusi šo versmaino, maģisko grāmatu.

Manā skatījumā tas ir šokējošs, atklāts, tiešs, ugunīgs, satraucošs, reālistisks, spriedzes, kaislību, emociju pilns romāns. Lasot biju ārpus realitātes. Teksts aizgrāba no pirmajām rindām. Pat aizmirsu par tējas krūzi, kas lasot atdzisa blakus. Ar baudu «apēdu» katru vārdu. Laika ritējums pazuda. Esmu šo grāmatu lasījusi atkal un atkal.

Mērijas Elizabetes Kalniņas debija rakstniecībā bija «Sapnis par viņu un mūziklu». Grāmata ir apgāda «Zvaigzne ABC» konkursa laureāte, tas bija viens no 2021. gadā pārdotākajiem latviešu romāniem. Autorei ir 22 gadi, bet viņa pati teic, ka raksta jau kopš bērnības. Autore ir Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes studente un jau divu grāmatu autore, kuros redzama viņas radošā izaugsme.

Grāmatu izdevusi pati autore. Ar jaunāko veikumu iepazīstam Mēriju Elizabeti Kalniņu jaunā ampluā. Šī gada sākumā romānam izdota papildtirāža.

UNA AUZIŅA