Mūžībā devusies bijusī Augstākās padomes deputāte Emerita Buķele

27. septembra rītā mūžības ceļos ir devusies Emerita Buķele. Viena no četriem Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātiem, kas deviņdesmito gadu sākumā ievēlēti no Bauskas rajona un pārstāvēja rajona iedzīvotāju intereses parlamentā. Aktīva Latvijas Tautas frontes biedre un vairāku LTF kongresu delegāte. Bija arī Latvijas Komunistiskās partijas Bauskas rajona komitejas trešā sekretāre, kura bija atbildīga par ideoloģiskā darba jautājumiem, tajā pašā laikā – neaizmirstot un aktīvi cīnoties par rajona iedzīvotājiem, risinot to problēmas.

Emeritas Buķeles dzīves ceļš sākās 1941.gada 14.augustā Madonas rajona Varakļānu pagastā. Viņa bija vecākais bērns mežsarga piecu bērnu ģimenē. Skolas gaitas pavadīja Varakļānu pamatskolā, Madonas 1.vidusskolā, Mārcienas pamatskolā, Madonas vidusskolā, kā arī Bulduru dārzkopības tehnikumā, kuru Emerita pabeidza 1962.gadā, iegūstot dārznieka specialitāti. Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (LLA) ieguva ieguva ekonomistes izglītību.

Tālākās Emeritas darba gaitas saistītas ar Bauskas rajonu. No 1967. līdz 1978.gadam strādājusi par grāmatvedi padomju saimniecībā “Bauska”, no 1979. līdz 1986.gadam bijusi LKP Bauskas rajona komitejas instruktore, no 1986. līdz 1988.gadam ieņēma Bauskas rajona Agrorūpniecības apvienības priekšsēdētāja vietnieces amatu. Astoņdesmito gadu vidū ir bijusi arī Ļeņina kolhoza partijas organizācijas sekretāre.

1988.gada 19.novembrī, LKP Bauskas rajona organizācijas 22.konferences laikā, tika ievēlēta par LKP Bauskas rajona komitejas trešo sekretāri, kura bija atbildīga par ideoloģisko darbu. Esot šajā amatā, Emerita iespēju robežās sniedza palīdzības roku tiem Bauskas un rajona iedzīvotājiem, kuriem bija nepieciešama palīdzība – ļoti daudzos gadījumos tie bija sociāli neaizsargātie cilvēki, jo Emerita uz savas ādas ir izjutusi šo cilvēku problēmas liktenīgas autoavārijas dēļ, pēc kuras uz mūžu ratiņkrēslā palika viņas dēls Arnis.

Kad 1990.gada martā laikraksta “Bauskas Dzīve” žurnālists Emeritai Buķelei vaicāja – ko šī nelaime mainīja viņas dzīvē vai darbā, Emerita atbildēja: “Jūtami pazeminājās mans sāpju slieksnis, citu cilvēku nelaimē saskatot. Personīgi es vēlreiz pārliecinājos, cik sociāli neaizsargāts un praktiski bezpalīdzīgs ir nelaimē iekļuvis mūsu sabiedrības loceklis. Tāpēc mani kā sava sāpe uztrauc tas, ka nedarbojas Invalīdu biedrība Bauskā. Viņiem varētu palīdzēt kara un darba veterāni, bet pēdējie, acīmredzot, ir pārāk labi situēti, lai saprastu invalīdus. Jāveicina žēlsirdības kustība. Protams, ar Tautas frontes starpniecību pievestās siltās pusdienas divdesmit baušķeniekiem – tas nav daudz. Tā vajadzētu visā rajonā.”.

E.Buķelei bija cieša sadarbība ar Bauskas politiski represēto klubu “Rēta”. Neilgi pēc Latvijas Tautas frontes Bauskas rajona nodaļas dibināšanas Emerita Buķele pievienojās LTF rindām, jo bija ļoti atbalstoša Latvijas neatkarības atjaunošanas idejai.

1989.gada decembra pašvaldību vēlēšanās Emerita ienāca politikā, startējot Bauskas rajona Tautas deputātu padomes vēlēšanās, un iekļūstot tajā no 34.Īslīces vēlēšanu apgabala. Tajā pašā laika periodā sākās aktīva kandidātu virzīšana dalībai LPSR Augstākās padomes vēlēšanās, kas rezultējās ar to, ka 113.Īslīces vēlēšanu apgabalā tika reģistrēti divi kandidāti – Emerita Buķele un Viesturu kolhoza priekšsēdētājs Alvis Feldmanis. Emerita bija Latvijas Tautas frontes virzīts kandidāts, viņas kandidatūra tika tirzāta LTF Domes sēdēs, bet gala lēmums bija viņai atbalstošs.

Emerita sāka aktīvu priekšvēlēšanu kampaņu – vēlēšanu apgabala teritorijā tika izvietoti plakāti ar viņas fotogrāfiju, bija iespēja nosūtīt “savus norādījumus kandidātam” ar pastkartīšu palīdzību. Kandidāte aktīvi tikās ar iedzīvotājiem, darba kolektīviem. Tas arī bija laiks, kad notika gatavošanās Latvijas Neatkarīgās komunistiskās partijas (LNKP) un tās Bauskas rajona organizācijas dibināšanai, kas notika pavisam neilgi pēc parlamenta vēlēšanām. 1990.gada 28.aprīlī Emerita Buķele tika ievēlēta par LNKP Bauskas rajona organizācijas sekretāri.

1990.gada 18.marta LPSR Augstākās padomes (vēlāk – Latvijas Republikas Augstākās padomes) vēlēšanās Emerita Buķele ieguva 52,7% vēlētāju atbalstu un tika ievēlēta parlamentā, kā viens no četriem Bauskas rajona pārstāvjiem parlamentā, līdzās Georgam Andrejevam, Dainim Vanagam un Valdim Birkavam.

Emeritas Buķeles darbība parlamentā bija ļoti aktīva. Notika regulāra komunikācija ar iedzīvotājiem; viņas telefona numurs regulāri tika publicēts laikrakstā “Bauskas Dzīve”. Bieži tika publicēta deputātes sagatavotā informācija par aktualitātēm parlamentā. Bijušas žurnālistu intervijas ar deputāti. Tāpat, kā darbā LKP Bauskas rajona komitejā, arī esot deputātes statusā tika risinātas iedzīvotāju problēmas. Nevar nepieminēt, ka pēc tam, kad Emeritu uzrunāja aktīvi Bauskas tautfrontieši Anita un Elmārs Celmiņi, viņa iesaistījās jauniešu glābšanā no dienesta padomju armijā. Kopumā tika izglābti aptuveni padsmit jaunieši.

Galvenais Emeritas Buķeles nopelns Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāta statusā – bija balsojums par 1990.gada 4.maija Neatkarības deklarāciju, kā arī balsojums par 1991.gada 21.augusta Konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”. Viņa ir viens no tiem cilvēkiem, kuriem varam pateikties par Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Pēc LR AP darbības beigām 1993.gadā Emerita aizgāja no politikas, neskatoties uz vairākiem piedāvājumiem ieņemt amatus atsevišķās ministrijās. Bijusi uzņēmuma “Latvijas cukurs” ģenerāldirektore. 2005.gadā kandidējusi Rundāles pagasta padomes vēlēšanās, bet netika ievēlēta. 2008.gadā piedalījās partijas “Pilsoniskā savienība” dibināšanā Limbažos. Bija īpašniece un vadītāja viesu namam “Straumēni”.

Pēdējos dzīves gadus Emerita pavadīja Rīgā, pie savas meitas Initas. Saikni ar Bauskas novadu Emerita nevienā brīdī nebija pārrāvusi – regulāri tika lasīts laikraksts “Bauskas Dzīve”, notika sazināšanās ar bijušajiem darba kolēģiem.

Kad 2020.gada maijā uzrunāju Emeritu Buķeli intervijai grāmatai par Atmodas gadu notikumiem Bauskas rajonā, viņa bija ļoti atsaucīga un uzreiz piekrita sarunai. Emerita bija pirmā intervējamā. Sarunas laikā par sevi deva zināt un bija redzamas nopietnās Emeritas veselības problēmas, bet neskatoties uz to visu, Emerita sarunas laikā turējās braši un sniedza mums fantastisku interviju. Tā bija pēdējā Emeritas intervija…

Emerita bija vienkāršs, zinošs, inteliģents, ļoti sirsnīgs cilvēks, kurai rūpēja mūsu valsts, tās politiskās norises, izaugsme, nākotne. Viņa bija Latvijas patriote. Es ar siltām sajūtām un emocijām atcerēšos mūsu tikšanās reizi. Bija vēlme satikties vēlreiz, uzdot vēl interesējošos jautājumus, uzzināt Emeritas viedokli un atmiņas, bet strauji progresējošās veselības problēmas šādu iespēju liedza.

Šī gada augustā, pavisam nejauši, sanāca Emeritas meitai Initai jautāt – vai mammītei nav saglabājušās kādas vēsturiskas liecības par Atmodas gadu notikumiem, ko varētu izmantot grāmatas tapšanā. Inita atbildēja, ka ir atradusi vairākus materiālus, starp kuriem bija Emeritas dienasgrāmatas, kas rakstītas laikā, kad viņa strādāja Latvijas parlamentā.

Kad palasīju šīs dienasgrāmatas, sapratu, ka tas ir materiāls, kurš ir jānodod mūsu nākamajām paaudzēm un jāapkopo izdevumā, līdzās citiem materiāliem par Emeritu Buķeli. Jau vairākas nedēļas norit intensīvs darbs pie izdevuma veidošanas. Man ir patiesi žēl, ka Emerita šo izdevumu rokās nepaturēs, bet esmu priecīgs un gandarīts, ka viņas meita apliecināja par mammas atbalstu topošā izdevuma jautājumā. Apsolos šo izdevumu pabeigt un ar patiesu cieņu nodot to sabiedrībai!

No visas sirds vēlos pateikties un izrādīt visdziļāko cieņas apliecinājumu Emeritai Buķelei – par devumu Atmodas laikā, par 1990.gada 4.maija balsojumu! Paldies, ka bijāt un piedalījāties!

Izsaku visdziļāko līdzjūtību Emeritas Buķeles tuviniekiem – meitai Initai, dēlam Arnim un pārējiem ģimenes locekļiem!

Atvadīšanās no Emerita Buķeles būs ceturtdien, 5.oktobrī, Rīgā, Marijas Magdalēnas baznīcā plkst. 14.00.

Teksts: Maksims Krutikovs, Bauskas novada sabiedriskais darbinieks