ilva.kalnina@bauskasdzive.lv
Latvijā bija atnācis pavasaris. Marta beigas. Kusa sniegs, naktīs piesala, uz telefona vadiem svilpoja strazdi. Skolās pirms brīvdienām gatavojās izsniegt liecības par trešo mācībgada semestri. Taču PSRS uz «Krasta Bangām» bija sagatavoti izsūtāmo saraksti.
Deportācijas solīja īstu kolhozu uzplaukumu, «budžu» lopus, darbarīkus, lauksaimniecības mašīnas un brīvas apdzīvojamās telpas ar mēbelēm un iedzīvi, graudus sējai. Lielākais deportāciju vilnis sākās 1949. gada 25. marta agrā rītā. Skolēni cits bija jau skolā, cits ceļā uz skolu, cits internātā. Skolās sāka ierasties bruņoti zaldāti ar šautenēm, kam uzlikti durkļi. Skolotājiem tika pavēlēts no klasēm izsaukt sarakstos iekļautos.
Pagastos jau bija ieradušās kravas automašīnas, norīkoti «istrebiķeļi» [iznīcinātāji – red.] vai citi padomju aktīvisti. Tiklīdz kravas kastes bija pilnas ar deportējamiem, tās devās uz dzelzceļa stacijām Strenčos, Iecavā, Jelgavā vai Torņakalnā. Visur stāvēja desmitiem sagatavotu lopu vagonu ar aizrestotiem lodziņiem, čuguna krāsniņām un uz grīdas nobērtām akmeņoglēm. Tā saulaina pavasara diena kļuva par tumšas krēslas mītni. Vagonos iegrūsti, sēdēja uz dēļiem, paunām un raudāja. Kāda saimniece caur asarām stāstīja savu bēdu. Mājas verandā bija palikusi iezārkota vecmāmiņa, bēres būtu otrā dienā, citai kāds slimnieks. Vēl cita raudāja par palikušajām govīm.
Mūsu vagonā ļoti raudāja, bet par savu bēdu nestāstīja jauna, skaista sieviete Olga Krūmiņa no Palsmanes puses. Iestājās vakars un tumša nakts. Pēc pusnakts klusumā biedējoši skanēja sitieni pa vagona durvju aizbīdņiem. Olga Krūmiņa! Olga Krūmiņa! – ārpusē kliedza krievu zaldāti. Nu tiešām, tā Olga Krūmiņa būs ko noziegusies un vedīs viņu nošaut – tā domāju savā bērna prātā. Atsaucās lielā raudātāja. Tūliņ bija dzirdams, kā pie mūsu vagona piebrauc mašīna. Durvis tika atvērtas un pa tām vagonā iemesti divi mazi tuntulīši, divas meitiņas, divus un četrus gadus vecas. Olga bērnus bija atstājusi kādās nomaļās mājās pie saviem vecākiem. Meiteņu tētis jau raka akmeņogles kaut kur ziemeļos. Olga vairs neraudāja, bet ko dot ēst arī nebija. Mūsu mamma piedāvāja šķēli rudzu maizes ar sviestu, bet tas nebija bērnu ēdiens. Bija piektais gads pēc Otrā pasaules kara, un laukos tas bija pierasts ēdiens. Baltmaizi cepa tikai svētkos. Pirmā ešelona pietura bija Dno. Tur uz sliedēm stāvēja krievietes, lai kaut ko iebraucējiem pārdotu. Ieraudzījušas aiz restotā lodziņa bālo bērna sejiņu, viņas, salikušas rokas lūgšanā, rādīja uz melnu māla krūzi un ar žestiem lika saprast, ka grib to iedot. Krūzē bija krāsnī karsēts piens. Tas nesaskāba. Tā mazās Inta un Valda tomēr dzīvas un veselas aizbrauca līdz Sibīrijai. Pie ģimenes atbrauca tētis. Meitenes auga mums blakus Kučukovas sādžā, un pēc astoņiem gadiem ģimene atgriezās Latvijā. Valda bija direktore Rīgas kafejnīcā «Luna». Tagad satiekamies politiski represēto salidojumā Ikšķilē vai Likteņdārzā.
Tik satraucoša un nežēlīga bija izsūtīšana, kad mazus bērnus pusnaktī modināja no gultiņām un apbruņoti karavīri ar šautenēm un štikiem veda tos tumšā naktī kravas automašīnā uz vagonu.
Daina Krēpause, politiski represētā
Latvieši dzina latviešus vagonos,ko tur pieminēt
Kremļa iztapoņas dzina latviešus vagonos. Īstenotājs bija kremlis.
Tādi kā Anonīms jau arī dzina vagonos! Tādi, kam bija un ir naids pret Latviju!
Neviens Pēteris nevarēja kaimiņu Jāni nekur izsūtīt. NKVD radīja sistēmu teroram ,to vadīja iesūtītie komisāri un protams, ka atradās arī starp vietējiem iedzīvotājiem stukači,komjaunieši un citi pagrīdes pabiras ar noslieci uz saulaino komunismu. Kad krievu tanki iebrauca Rīgā ,paskat cik tur sagaidītāju,protams ne visi latvieši,bet kāds jau bija, tie tad arī bija potencionālie stukači un boļševiku pakalpiņi.
Tagad būtu pienācis laiks ,kuri te ievākušies no mātuškas sūtīt atpakaļ pa sliedēm uz mātušku viņi to pelnījuši 100 procentus ar savu uzvedību.