www.bauskasdzive.lv
Latviešu folklorā ir iesakņojies mīts, ka vecos ļaudis ziemā veda ar ragaviņām uz mežu, lai viņi tur nomirst. 2025.gadā nevienu uz mežu vairs nevar aizvest, jo par to draud kriminālatbildība, taču nepiekļūstamo valsts veselības aprūpes pakalpojumu dēļ daudzi Latvijas sirmgalvji savu mūža izskaņu ir spiesti pavadīt cilvēkam necienīgos apstākļos – sāpēs un ciešanās. Nepatīkamākais ir tas, ka daļu no tiem varētu novērst, ja vien cilvēki varētu laicīgi tikt pie ārsta un valsts kvotas pakalpojumiem piešķirtu atbilstoši vajadzībai, nevis ierēdņu galvās izdomātiem cipariem.
Latvijas sabiedrība strauji noveco. Teju katrs ceturtais mūsu valsts iedzīvotājs ir vecāks par 64 gadiem. Tajā pašā laikā nav noslēpums, ka tieši pensijas vecuma iedzīvotāji ir pakļauti nabadzības un sociālās atstumtības riskiem. Visu vēl vairāk saasina nepiekļūstamā valsts medicīna, kas senioru gadījumā ir nevis veselības uzturēšanas, bet pat dzīvības jautājums. Laikā, kad veselības ministrs katru dienu ar smaidu sola, ka kaut kādas dārgās zāles kļūs lētākas, bet lētākās dārgākas, es aicinu neizmirst pamatu – speciālistu un izmeklējumu laicīgu pieejamību. Medikamenti patiesībā ir tikai viens no, nevis pirmais solis, kas ir vajadzīgs Latvijas pacientiem, jo īpaši senioriem, kuriem ir ne tikai viena, bet vairākas saslimšanas vienlaikus. Mēs gribam tikt pie ārstiem, tikt uz izmeklējumiem un operācijām, kamēr esam dzīvi.
Lai tiktu pie zālēm un saprastu, ko man vispār ārstēt un kā, ikvienam cilvēkam, kurš saskaras ar veselības problēmām, ir jānoiet ļoti tāls ceļš. Ir jātiek pie ģimenes ārsta, pēcāk ir nepieciešama speciālista konsultācija un izmeklējumi, tad ideālajā gadījumā ir diagnoze un tikai tad – ārstēšana un zāles. Un tiem senioriem, kuriem nav iespēju izmantot privātās medicīnas pakalpojumus, rindas pie valsts apmaksātajiem speciālistiem ir neizstāvamas. Operācijas tiek gaidītas gadiem. Īpaši neapskaužamā situācijā ir ārpus lielajām pilsētām dzīvojošie pensionāri, kuru mobilitātes iespējas nereti ir ļoti ierobežotas un kaut kur viņi var nokļūt tikai ar līdzcilvēku atbalstu. Tas attiecas gan uz tiem, kuru slimības ir ārstējamas, gan tiem, kurus skāris, piemēram, vēzis.
Zaļais koridors nav tik zaļš
Diemžēl, Latvijas veselības sistēmas iespējas, jeb drīzāk neiespējas, man ir nācies izbaudīt uz savas ādas. Pirms 11 gadiem, kas vēl strādāju, man tika diagnosticēts ļaundabīgs audzējs. Neslēpšu, ka biju spiesta iziet ļoti smagu ceļu, lai atgrieztos dzīvē. Esmu ļoti pateicīga ārstiem, kuri mani izglāba! Bet ceļš līdz diagnozei nebija viegls. Piemēram, lai saņemtu diagnozes noteikšanai tik svarīgu valsts apmaksātu izmeklējumu kā kolonoskopija, man nācās gaidīt pusgadu. Ir labi, ka ir privātās medicīnas iestādes, jo tās daudziem slimniekiem ir “cerību salmiņš” un iespēja tik pie speciālista vai vajadzīgā izmeklējuma. Taču ir viens liels “bet”. Mēs dzīvojam valstī, kurā vidējā pensija ir tikai nedaudz lielāka par 500 eiro, tādēļ atļauties maksāt par pakalpojumu daudzi seniori nevar, īpaši vientuļie, kurus jau tā komunālo maksājumu slogs un pārtikas dārdzība spiež skaitīt katru santīmu. Tajā pašā laikā zarnu vēzis ir viens no biežākajiem ļaundabīgajiem audzējiem Latvijā, un katru gadu tiek diagnosticēti vairāk nekā 1 000 jauni saslimšanas gadījumi. Lielākā daļa pacientu ir vecumā virs 50 gadiem, taču slimība var skart arī jaunākus cilvēkus. Mediķi nenogurstoši atgādina, ka mirstību no šīs slimības var samazināt, ja tiek veiktas regulāras profilaktiskās pārbaudes, īpaši cilvēkiem pēc 50 gadu vecuma.
Obligātās pārbaudes – vajadzīgas, bet…
Pašlaik seniori ir aicināti katru gadu veikt obligātas veselības pārbaudes, lai sekotu līdzi veselības stāvoklim. Bet šeit atkal ir viens “bet”. Lai saņemtu valsts apmaksātu izmeklējumu, piemēram, datortomogrāfiju, jāpierakstās labākajā gadījumā pusgadu iepriekš. Magnētiskajai rezonansei gaidīšanas laiks ir vēl ilgāks. Vai tas ir normāli, ka cilvēkam, kuram ir smaga slimība, ir jādzīvo nepārtrauktā neziņā un bailēs? Par to, ka šajā laikā slimība būtiski prognozē, laikam pat nav vērsts sākt rakstīt. Tas visiem jau tāpat ir labi zināms. Tāpat profilakses nolūkos ir regulāri jāveic dažādas analīzes, kas ļauj ātri noskaidrot vispārējo veselības stāvokli, taču arī te darbojas valsts noteiktas kvotas, ko ģimenes ārsti stingri ievēro.
Latvijas veselības aprūpe ir katastrofāla un cilvēkam nepieejama tieši garo rindu dēļ. Lai gan mūsu mediķi ir izcili profesionāļi, bet arī viņi ir sistēmas upuri. Daudzi no ārstiem un citiem veselības aprūpes speciālistiem ir pārstrādājušies un izdeguši. Personāls nereti ir noguris un neieinteresēts, un tas atspoguļojas arī attieksmē pret pacientu. Piemēram, es pēc savas operācijas nesaņēmu skaidras instrukcijas par to, kā dzīvot tālāk, kā pielāgot uzturu un ikdienas ieradumus manam veselības stāvoklim. Manā gadījumā tas noveda pie jauniem veselības sarežģījumiem, kurus tikai pēc apmēram gada izdevās sakārtot. Bet vai visiem ir iespēja meklēt un atrast speciālistus, kuri tiešām spēj palīdzēt? Vai visiem ir radinieki, kuri var palīdzēt?
Kā iešana pa džungļiem
Līdzās rindām vēl viena ļoti būtiska problēma Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir sarežģītā informācijas plūsma. Tā līdzinās džungļiem. Tu no tiem vari tikt ārā, vai arī – pazust. Informācijai kur un kā saņemt valsts apmaksātu medicīnisko palīdzību, būtu jābūt maksimāli vienkāršai. Taču tā nav. To saku ne tikai es. Daudzi seniori bieži jūtas apmaldījušies sistēmā – katrs ārsts saka kaut ko citu, mājaslapās informācija ir sarežģīta un mainās, bet sazvanīt kādu un saņemt saprotamu atbildi ir gandrīz neiespējami. Tas rada milzīgu stresu un nedrošību. Īpaši grūti ir vientuļajiem sirmgalvjiem.
Laikā, kad daudz tiek runāts par to, ka atsevišķas zāles kļūs lētākas, es aicinu neizmirst pamatu – speciālistu un izmeklējumu laicīgu pieejamību un nevis tik, cik ministrs vai ierēdņi izdomājuši, bet atbilstoši reālajam pacientu skaitam, kam šie izmeklējumi ir nepieciešami. Ja nezini, ko un kā ārstēt, nevienas zāles nepalīdzēs. Dzīvot no pretsāpju medikamentiem, arī nav nekāds risinājums.
Seniori arī ir pelnījuši skaidru, cilvēcīgu un pieejamu veselības aprūpi. Taču pašreizējā sistēma bieži liek viņiem justies kā apgrūtinājumam – bezspēcīgiem sarežģītos birokrātijas līkločos un atstātiem vienatnē ar savām veselības problēmām.
Sirmgalvji nav tikai sabiedrības slogs – viņi ir cilvēki, kuri visu mūžu ir strādājuši, maksājuši nodokļus un devuši savu ieguldījumu šai valstij. Viņi vēlas cienīgi dzīvot un saņemt pienācīgu veselības aprūpi. Ir laiks politikas veidotājiem ne tikai runāt par uzlabojumiem, bet arī rīkoties, jo mēs nevaram atļauties gaidīt vēl desmit gadus, cerot, ka kādreiz rindas būs īsākas, medikamenti pieejamāki un attieksme cilvēcīgāka. Mēs negribam lūgt, mēs prasām savu cilvēktiesību cienošu attieksmi un iespēju veselīgi nodzīvot atlikušos gadus!
Teksts: Līvija Marcinkēviča, kādreizējā Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietniece un bijusī biedrības RASA Mācību centra vadītāja
Foto: ilustratīvs attēl no edruva.lv
Nevar tīri fiziski tik līdz tam ārstam ja nevaru tos kilometrus līdz autobusam noiet.
Rindā dzimu, rindā augu, rindā mūžu nodzīvoju.
Pensionāru federācijai vajadzētu iesniegt Briselei izsmeļošu pārskatu par sirmgalvju reālo dzīves situāciju Latvijā.Citādi līdz augšai nonāk tikai mūsu politiķu izskaistinātā,patiesībai neatbilstošā statistika.
Tie, kam piektdienas vakarā nav ko darīt, var palasīt manu kārtējo eseju par tēmu, pārējie droši var turpināt svinēt Valentīndienu…
Lai man piedod BDz un autors, taču raksts ir ne par ko. Vien dažu faktu konstatācija un situācijas apraksts. Ikviens, kurš kaut reizi ir mēģinājis nokļūt pie ārsta, ar šīm problēmām ir saskāries. Kā šo problēmu risināt?
Šis jautājums ir bijis katra Veselības ministra prioritāte. Diemžēl pagājuši vairāk kā 30 gadi, bet nekas būtiski nav mainījies (ja neskaita ministrus). Iemesls tam ir tikai viens – veselības aprūpe no bezmaksas – padomju laikā, strauji ir kļuvusi par dārgu maksas pakalpojumu. Diemžēl algas un pensijas krietni atpaliek un tā ir visa nelaime.
Kādēļ vizīte pie ārsta vai izmeklējuma veikšana ir tik dārga?
Sāksim ar ārsta izglītības iegūšanu. Stradiņa universitātē maksa par medicīnas studijām ir 6537 eiro gadā, studiju ilgums 6 gadi. Tad rezidentūra no 3-5 gadi, atkarībā no izvēlētā profila, un protams, arī par maksu. Labākajā gadījumā speciālists tikai 30 gadu vecumā iegūst tiesības patstāvīgi praktizēt kā ārsts. Pilnībā saprotu un atbalstu ārstus, kas pēc 10 gadu skološanās, vēlas atbilstošu atalgojumu. Un te sākas problēma! Ārstam par pilnu mēnesi valsts ir paredzējusi algu vien 2384 eiro pirms nodokļiem. Tie, kuriem šī alga šķiet milzīga, padomājiet, vai esat gatavi 10 gadus mācīties klātienē, iztērējot kopumā vairāk kā 50 tūkst. eiro, lai pēc tam pelnītu šādu algu?
Tikai viens piemērs salīdzinājumam – par bērna profilaktisko apskati, kas ilgst 30 minūtes, ģimenes ārstam “uz rokas” valsts noteikusi tikai 4,80 eiro, savukārt frizieris, kurš pamatiemaņas var apgūt dažos mēnešos, manus matus apšķērē 15 minūtēs (2 x īsāks laiks), saņem 20 eiro (tas vēl ir lēti). Matemātika vienkārša – ārsts pelna 8 reizes mazāk par frizieri. Kā Jūs domājat, tas ir normāli? Vai kāds Veselības ministrijā vai Nacionālajā veselības dienestā vispār domā ar galvu? Un vai domā vispār?
Protams, par šādu samaksu neviens sevi cienošs ārsts nestrādā, un lai nopelnītu puslīdz adekvātu algu, visās ārstniecības iestādēs tiek piedāvāti maksas pakalpojumi. Tiem jau cena ir cita, un par katru konsultāciju ārsts, atkarībā no konkrētās specialitātes, nopelna vairākus desmitus eiro. Maksas pakalpojumu cenas nosaka katra ārstniecības iestāde, tādēļ noskaidrot precīzu ārsta algu no maksas pakalpojumiem ir sarežģīti. No savas pieredzes varu secināt, ka ir ārsti, kuru atalgojums mēnesī bruto pārsniedz 10 tūkstošus eiro. Arī medmāsām valsts nav diži devīga – mēnešalga tām paredzot vien 1440 eiro bruto. Tieši tādēļ Latvijā katastrofāli trūkst medmāsu, jo lai saņemtu nepilnu 2 apkopēju algu diez vai ir vērts mācīties un izvēlēties strādāt slimnīcā. Protams, privātajā sektorā medmāsu atalgojums ir lielāks, taču arī tur to nevar salīdzināt ar ārstu algu.
Nākamā izmaksu pozīcija ir iekārtas, aprīkojums. Mēs varam lepoties, ka ārstniecības iestādēs izmantojam modernu un salīdzinoši jaunu diagnostisko aparatūru, taču tā cenas ne ar ko neatšķiras no cenām Vācijā, Francijā vai Šveicē. Piemēram, jauna datortomogrāfa cena var pārsniegt vienu miljonu eiro, bet lai iegādātos magnētiskās rezonanses iekārtu, jāšķiras no 2 miljoniem eiro. Turklāt, šīs iekārtas nav automašīna, ar kuru var mierīgi pārvietoties arī tad, ja tā sasniegusi 20 gadu vecumu. Medicīnas tehnoloģijas attīstās strauji, un jau pēc 5 gadiem par miljonu iegādātais datortomogrāfs ir morāli novecojis.
Valsts gan ir aprēķinājusi par katru izmeklējumu vai konsultāciju sev vien saprotamu atlīdzību, taču ārsti vismaz ambulatorajā sektorā par šādām algām nav gatavi strādāt. Kas atliek ārstniecības iestāžu vadībai? Piemaksāt ārstiem starpību starp valsts noteikto likmi un to samaksas apmēru, par kuru tas ir gatavs ārstēt pacientus. Diemžēl ilgi šāds modelis strādāt nevar, jo rada zaudējumus ārstniecības iestādēm.
Saprotu, ka izsaukšu pensionāru kritiku, taču politikā neeju, tādēļ varu atļauties būt nepopulārs. Kā vienīgo izeju no šīs situācijas es redzu pāreju pilnībā uz maksas medicīnu, atsakoties vispār no tā dēvētās valsts veselības apdrošināšanas. Lai cik šī frāze ir nodrāzta un skarba, taču – viss maksā tik, cik maksā. Arī veselības aprūpei kā pakalpojumam ir sava cena, kuru diktē ne jau Veselības ministrija vai Nacionālais veselības dienests, bet tas pats tirgus, kurā mēs visi atrodamies. Starp citu, zobārstniecība jau sen ir pārgājusi uz maksas medicīnu, un pasaulē tāpēc nav sabrukusi. Jā, ir dārgi, bet neko darīt – gribi Holivudas smaidu, maksā!
Ko maksas medicīna nozīmē visiem iedzīvotājiem? Tikai to, ka nāktos savu veselību apdrošināt, līdzīgi, kā mašīnu vai īpašumu. Tiem, kas strādā valsts un pašvaldību iestādes vai uzņēmumos, veselības apdrošināšanas polise nav nekas jauns. Ik gadu visu iestāžu un uzņēmumu vadības tērē desmitiem, iespējams, pat simtiem miljonu nodokļu maksātāju naudu, lai apdrošinātu savu darbinieku veselību. Arī daudzi privātajā sektorā strādājošie uzņēmēji saprotot, ka no darbinieku veselības ir atkarīga viņu peļņa, iegādājas darbiniekiem veselības apdrošināšanas polises.
Kā savdabīgu kuriozu šajā situācijā var minēt Veselības ministriju. Tā vietā, lai tautai pārliecinoši demonstrētu ministrijas izveidotās valsts veselības apdrošināšanas sistēmas izcilās priekšrocības, un lepni paziņoti, ka 6 mēneši rindā pie neirologa ir sīkums, ministrijas vadība veic iepirkumu un 2024.gada nogalē par nepilniem 3.3 miljoniem eiro, no AAS Balta iegādājas veselības apdrošināšanas polises visiem 4,5 tūkstošiem Veselības ministrijas un tās padotībā esošo iestāžu darbiniekiem. Protams, 5000 eiro, kas ir minimālā apdrošinājuma summa vienam darbiniekam, pamatā tiks tērēti tieši maksas pakalpojumiem. Re kā sanāk – klausieties manos vārdos, neskatieties manos darbos! Mēs radījām perfekta valsts veselības apdrošināšanu, bet paši tādu mēslu neizmantojam. Mums ir polises!
Ko darīt tiem, kas veselības apdrošināšanas polises nespēs iegādāties? Vispirms jau jāsaprot vai tiešām tas ir tik neiespējami? Ik mēnesi atlicinot tikai 50 eiro, cilvēks var iegādāties veselības apdrošināšanas polisi par 600 eiro. Tā nebūt nav pati trūcīgākā polise. Nenoliedzami, būs arī tādi, kas nevarēs atļauties pat šādu summu ziedot sevis ārstēšanai, piemēram, mazturīgie, trūcīgie, invalīdi un tml. Tad valsts vai pašvaldība varēs šīm iedzīvotāju grupām uzsaukt polisi – ne īpaši dārgu, taču pietiekamu, lai bez rūpēm varētu apmeklēt ārstus.
Patiesībā politiķiem un nozares vadītājiem būtu jāsaprot un sev jānodefinē, kas ir veselības aprūpe – pakalpojums vai valsts funkcija? No šīs izšķiršanās tad arī būtu atkarīga turpmākā šīs nozares attīstība un finansējums.
Ja veselības aprūpe tiek definēta kā pakalpojums, tad neredzu citu izeju, kā iepriekš minēto pāreju pilnībā uz brīvo tirgu, jeb maksas medicīnu. Tas hibrīds, kas eksistē šobrīd ir tikai iemesls, lai veselības aprūpes funkcionāri nepārtraukti varētu vainot valdību un Saeimu nepietiekama finansējuma piešķiršana. Ar tādām pašām sekmēm mēs varētu prasīt naudu no budžeta arī citiem pakalpojumiem, piemēram, auto remontam, skaistumkopšanai, ēdināšanai un lērumam citu pakalpojumu no NACE klasifikatora. Ja reiz pakalpojums, tātad – brīvais tirgus un viss. Rezultātā valsts varētu ieekonomēt uz Nacionālā veselības dienesta rēķina, to likvidējot, un atlikušās funkcijas nododot 10 departamentiem un lērumam nodaļu Veselības ministrijā.
Ja tomēr atzīstam, ka veselības aprūpe tomēr ir stratēģiski svarīga valsts funkcija, iespējams, svarīgāka par aizsardzību, nepieciešams pilnībā mainīt sistēmu. Vispirms, atteikties no kapitālsabiedrību statusa visām valsts un pašvaldību slimnīcām, tās reorganizējot par iestādēm, pilnībā pārejot uz budžeta finansējumu. Ārstiem un vidējam medicīnas personālam noteikt adekvātu atalgojumu, atbilstoši prasībām pēc izglītības un kvalifikācijas. Pie katras slimnīcas veidot ambulatoro nodaļu, kas arī iestādes statusā nodrošinātu iedzīvotājiem sekundāro veselības aprūpi. Jā, tas viss izmaksās krietni dārgāk, un lai to finansētu, iespējams, nāktos ievērojami pacelt pacientu iemaksas vai nodokļus, taču beigtos māžošanās ar kvotām, mēnešiem ilgām rindām pie speciālistiem vai izmeklējumiem, idiotiski noteiktām pakalpojumu cenām, slimnīcu parādiem, utt. Veselības aprūpe funkcionētu tieši tāpat kā operatīvie dienesti, piemēram, policija vai neatliekamās veselības dienests, un ārstu alga nebūtu atkarīga ne no pacientu skaita, ne NVD darbinieku vājprātīgajiem aprēķiniem. Šobrīd ārstniecības iestādes ir iegādājušās miljoniem vērtas diagnostikas iekārtas, tikpat iztērējušas telpu būvniecībā un remontos. Milzīga nauda tiek tērēta šo iestāžu uzturēšanai (apkure, elektroenerģija, administrācija un tehniskais personāls Un tas viss tiek izmantots daļēji, jo redz, ir beigušās kvotas vai vēl ļaunāk, trūkst speciālistu, kas spētu strādāt ar sarežģītajām diagnostikas iekārtām. Stulbums, kas turpinās gadiem.
Ko šādā gadījumā darīt privātajam veselības aprūpes sektoram? Turpināt darboties maksas pakalpojumu segmentā, ievērojami paaugstinot servisa līmeni. Vienmēr taču būs daļa sabiedrības, kas nevēlēsies kopā ar proletariātu sēdēt poliklīnikas koridorā, gaidot, savu rindu pie ārsta. Maksājot 100 līdz 200 eiro par vizīti pie neirologa, iespējams, pacientam tiks piedāvāta nomierinoša tēja, relaksējoša mūzika un individuāla uzgaidāmā telpa.
Nez kādēļ kādam Iekšlietu mistram nav ienācis prātā, piemēram, policiju pārveidot par SIA. Bet varētu taču… Un būtu mums policijas pakalpojumi, turklāt primārie, sekundārie un plānveida. Būtu policijas pakalpojumu kvotas un rindas uz policijas pakalpojumiem, būtu valsts apmaksātie un maksas policijas pakalpojumi. Piezvanītu kāds uz SIA “Bauskas policija”, lai informētu par slepkavību, zādzību vai satiksmes negadījumu, bet pretī policijas reģistratore līdzjūtīgi izskaidrotu, ka kvotas zādzību izmeklēšanai ir beigušās jau pirms mēneša, rinda uz policista izbraukumu satiksmes negadījumu vietu ir 3 mēneši, bet slepkavības vispār varēs pieteikt tikai nākamgad. Taču kvotas vēl ir palikušas sīkajam huligānismam, valsts nodevībai un kukuļņemšanai. Uz jautājumu, ko darīt, ja man šodien apzagts dzīvoklis, atbilde varētu būt – nu mēģiniet sazināties ar SIA “Liepājas policija”, šķiet, viņiem vēl bija kvotas zādzību izmeklēšanai. Tomēr, ja cietušais uzstājīgi vēlētos lai zādzību izmeklē nekavējoties SIA “Bauskas policija”, pie sienas būtu policijas pakalpojumu cenrādis: Zādzības izmeklēšana, bez pierādījumu vākšanas, liecinieku nopratināšanas un ekspertīzēm, ja nozagto priekšmetu kopējā summa nepārsniedz 1000 eiro – 32,67 eiro; Piemaksa par katriem nākamajiem 100 eiro – 5,72 eiro. Liecinieka nopratināšana 16,33 eiro. Atkārtota liecinieka nopratināšana – 8,15 eiro, utt. Par maksu policijas pakalpojumus varat saņemt kaut rīt. Atvainojiet, šodien gan nē, visi policisti jau mājās.
Priecīgu Valentīndienu!