Stelpes svētozolam vēlas lielāku ievērību

Šogad kā nekad agrāk pie Eiropas nozīmes neparastā mantojuma objekta Stelpes svētozola, kuru jau gandrīz pirms simts gadiem, 1929. gadā, iekļāva vērtīgo vēsturisko objektu sarakstā, ierosinot manam tētim Voldemāram Kuņķim, stāvēju viena pati ar karogu rokā.

Paskaidrojuma rakstā svētozols uzrādīts kā tālā Livonijas laikmeta liecinieks, kad tika būvēta Bauskas pils. Toreiz pils nostiprināja robežu starp Lietuvas, Polijas valstīm un Livonijas teritoriju, un ozols tika stādīts pirms 1500 gadiem simboliskā sakritībā. Manam tētim no dzīves aizejot, tajā dienā nogāzās arī pats ozols, ar kuru tētim bija ciešas garīgas saites. Pirms nedaudz gadiem, izrādot cieņu un godu, ap ozolu pulcējās dažādu paaudžu ļaudis no tuvienes un tālienes, vēsturnieki, folkloras grupas un senču tradīciju zinātāji un kopēji.

Arheoloģisko izrakumu atklātie artefakti, arī bērzu tāšu grāmatas, vēstī par ļoti seniem tirdzniecības darījumiem un arī par ikdienišķiem notikumiem pirms gandrīz 500, tūkstoš gadiem.

Esam jau 17. paaudze, kura tajos tālajos laikos no Peipusa ezera apkārtnes tika traģiskos vēsturiskajos notikumos iedzīvojusies šajā Latvijas novadā. 1447. gadā uz Bauskas apkārtni tika atdzīti votu-somugru cilšu vīri, kuri pārzināja būvniecību, lai piedalītos Bauskas pils celšanā, viņi tika nometināti dzīvot Stelpē, Nīzerē, Bārbelē. Tā latviešu nācijā integrējās arī sēļi, lībieši un arī voti.

Vēlētos, lai Stelpes svētozols gūtu tam pienākošos ievērību, pazīstamību kā dzīvs liecinieks tiem tālajiem traģiskajiem vēstures notikumiem brīdī, kad mūsu nācijas attīstības jautājums, kas sakņojas tieši pagātnē, strauji aktualizējas un ieņem svarīgu nozīmi. Svētozols ir Stelpes dvēsele.

Teksts: INTA GROSKAUFMANE, «KUŅĶU» ĪPAŠNIECE STELPĒ

Foto: No albuma