«Swedbank»: Ģeopolitiskās situācijas ietekme uz kreditēšanu ir mazāka, nekā varēja sagaidīt

Šajā vasarā par Latvijas lielākās komercbankas “Swedbank” valdes priekšsēdētāju kļuva LAURIS MENCIS. Viņš atzīst, ka līdz šim ģeopolitiskās situācijas ietekme uz kreditēšanu ir mazāka, nekā varēja sagaidīt un par ko bija pamatotas bažas, sākoties karam Ukrainā. Arī runājot par augošo inflāciju un energoresursu cenām, jaunais “Swedbank” vadītājs atzīst, ka individuāli problēmu gadījumi ar kredītu atmaksu var rasties, bet banka šobrīd to neredz kā iespējamu sistēmisku problēmu.

Savukārt tieši bankām pašlaik izaicinošākais ir prasību ieviešana attiecībā uz ilgtspējas izvērtēšanu to darījumu portfeļos. Mencis norāda, ka virzība uz zaļo kursu, tostarp ilgtspējas transformācija, Latvijas publiskajā sektorā ir diezgan fragmentēta un problēmas ir kaut vai ar banku portfeļu izvērtējumam nepieciešamās informācijas pieejamību.

Kādi ir jūsu kā jaunā bankas vadītāja mērķi šim un nākamajam gadam?

Lielā mērā mērķi būs saistīti ar labi iesākto darbu turpinājumu. Piedāvājot gan privātpersonām, gan uzņēmumiem dažāda veida finanšu un apdrošināšanas risinājumus, veicinot finanšu pratību, atbalstot sociāli nozīmīgas iniciatīvas, mēs rūpējamies par sabiedrības izaugsmi un tādā veidā arī atbalstām Latvijas ekonomikas attīstību. Privātpersonām mēs gribam būt klāt 24 stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā, piedāvājot atbilstošus risinājumus ikvienā dzīves cikla posmā. Savukārt uzņēmumiem, ņemot vērā Latvijas finanšu tirgus specifiku, kur bankām ir ļoti būtiska loma, gribam veicināt gan investīciju piesaisti, gan produktivitātes un konkurētspējas uzlabošanos. Tie visi ir nacionālie izaicinājumi ekonomikas un tautsaimniecības jomā.

Vai ģeopolitisko notikumu iespaidā jūs redzat jaunus izaicinājumus banku sektorā?

Būtu grūti izcelt kaut ko vienu, jo situācija ir veidojusies vairāku notikumu, krīžu un politikas izmaiņu rezultātā. Tādēļ banku nozare pašlaik ir ļoti stingri regulēta, un mums nav pamata domāt, ka tas būtiski mazināsies. No vienas puses, tas ir labi, no otras puses, protams, ir izaicinājums nodrošināt banku darbības atbilstību visām šīm regulācijām, jo tas prasa arī investīcijas un daudz jaunu prasmju apgūšanu.

Šobrīd aktuālākā joma ir transformācija saistībā ar ilgtspējas prasībām. Politikas veidotāji šajās pārmaiņās būtisku lomu ir paredzējuši finanšu sektoram, un bankas ir daļa no tā. Dati par to, kā uzņēmumiem veicas ar dažādu ilgtspējas parametru mērīšanu un to ieviešanu, kā īstenosim visas likumdošanas normas, ar kādiem instrumentiem varēsim to paveikt un ko tas maksā – visi šie jautājumi šobrīd ir dienaskārtībā. Mūsu darbs aktīvi noris jau vairāku gadu garumā, tomēr bankas šo uzdevumu nevarēs paveikt bez savu klientu iesaistes – uzņēmumiem, privātpersonām un, protams, arī bez valsts kā politikas veidotāja un likumdevēja. Šī kopējā dialoga nodrošināšana ir izaicinājums pats par sevi. Un arī bankām ir pietiekami lieli izaicinājumi, kā ar visām prasībām tikt galā. Vienlaikus tas ir izaicinājums, kurā ir arī daudz iespēju, jo caur ilgtspējas transformāciju, protams, paveras arī ļoti daudz investīciju iespēju.

Vai jūs redzat, ka jautājumus, kas ir saistīti ar jaunajām ilgtspējas prasībām, kurām būs jāparādās finansējuma izvērtējumos, pietiekami iesaistās arī likumdevēji un valdība? Vai vienkārši ir uzstādījums, ka bankām šis process ir jānodrošina, un kādā veidā tas tiks sasniegts, nav mūsu darīšana?

Situācija nav vienkārša, jo faktiski jaunas biznesu ietekmējošas likumsakarības tiek radītas no nulles, un tas nevar notikt bez neskaidrības un pielāgošanas posma, un tā nav tikai Latvijas vajadzība atrast iespējami nekļūdīgāko modeli, kas būtu labs kompromiss visām iesaistītajām pusēm. Virzība uz zaļo kursu, tostarp ilgtspējas transformācija, Latvijas publiskajā sektorā ir diezgan fragmentēta. Latvijā mēs varam nosaukt vismaz piecas ministrijas, kuras ir iesaistītas, iztrūkst kopskata.

Un katrs kaut ko dara tikai no sava stūrīša?

Tieši tā. Bet cerams, ka kāda institūcija būs gana drosmīga uzņemties virsvadību. Vienlaikus tas nemaina spiedienu vai prasības pēc pozitīvām pārmaiņām uzņēmumos, ko virza investori vai piegādes ķēdes. Piemēram, lielās aktīvu pārvaldes kompānijas, investīciju fondi ilgtspējas jautājumus jau liek savās darbības stratēģijās, un uz to tālāk ir jāreaģē visiem, kuru projektos šī nauda tiek ieguldīta. Tāpat savi nosacījumi būs Eiropas Centrālajai bankai (ECB). Viņus varbūt ne vienmēr interesē, kas ir noteikts nacionālajos likumos, taču tieši tāpēc mums pašiem vajadzētu būt ieinteresētiem aktīvi iesaistīties nacionālās politikas veidošanā. Piemēram, ja pret aktīviem, kuri nebūs īpaši zaļi, bankām būs jāveido lielāks kapitāls, tad tas būs jādara neatkarīgi no tā, kura tieši likumdošana to nosaka.

Izaicinājumi slēpjas tajā, ka bankām būs jāsāk atskaitīties par atstāto klimata pēdu ne tikai savā tiešajā darbībā, bet arī caur mūsu darījumu portfeļiem. Līdz ar to mums ir nepieciešami daudzi un dažādi šos darījumus raksturojošie ilgtspējas dati, un tur var būt sarežģījumi, jo ne visi nepieciešamie dati šobrīd tiek apkopoti un ne visu reģistru turētājiem ir saistoši vai iespējams sniegt ziņas, lai savukārt mēs varētu izpildīt savus pienākumus. Tas ir visas finanšu nozares izaicinājums, un uz to mēs, protams, arī ļoti intensīvi vēršam gan regulatoru, gan arī publiskā sektora partneru uzmanību.

Vienlaikus tas, ka būs nepieciešami dati, bija zināms un bankas par to sāka sist trauksmes zvanus jau labu laiku iepriekš. Ir redzams, ka valsts pusē domā par risinājumiem un to, lai šie ilgtspējas dati būtu pieejami finanšu sektoram?

Nepietiekami ātri. Piemēram, kas attiecas uz jaunajiem būvobjektiem, tad relatīvi nesen ir stājušies spēkā noteikumi par energoefektivitātes sertifikātiem, kas satur nepieciešamos datus. Taču tādi ir ļoti mazai daļai no kopējā nekustamo īpašumu skaita, un skaidrs, ka informācija ir nepieciešama arī par citiem objektiem. Tādēļ ir jautājums, kā veidot šo datu iegūšanu un apmaiņu, jo arī energoauditi kaut ko maksā. Pašlaik problēma ir apzināta, bet skaidru risinājumu vēl nav.

Ja mēs runājam kopumā, tad datu pieejamība šajā fāzē joprojām ir vislielākais izaicinājums.

Kādu ietekmi uz Latvijas bankām un tostarp “Swedbank” atstāj karš Ukrainā?

Protams, ka, pirmkārt, tas bija šoks. Banku sektoram līdz šim galvenā loma bija caur to, ka mēs nodrošinājām bezmaksas kontu atvēršanu kara bēgļiem no Ukrainas, jo mūsdienās izdzīvot bez finanšu risinājumiem ir ļoti grūti. To bankas darīja, neskatoties uz to, ka šādi klienti-nerezidenti līdz šim neatbilda mūsu standarta profilam. Operatīvi gan no valsts puses, gan iekšējo procedūru viedokļa tika pielāgota normatīvu bāze un mobilizēta banku kapacitāte un apkalpošanas kanāli, lai to varētu nodrošināt. Pirmajā brīdī šī bēgļu plūsma bija diezgan intensīva, un mums vajadzēja pārplānot arī savus resursus un prioritātes, otrā plānā atstājot lietas, kuras mēs darītu normālos apstākļos. Šobrīd par mūsu klientiem kļuvuši vairāk nekā 6000 Ukrainas bēgļu, mēs joprojām veicam maksājumus uz Ukrainu bez komisijas maksas.

Tālāk atbilstoši sankciju paketēm, kas nāca no Eiropas Savienības, ASV, Lielbritānijas, bija jāpārskata arī, piemēram, maksājumi, lai nebūtu iespējami darījumi ar sankciju sarakstos nonākušiem cilvēkiem, uzņēmumiem un korespondentbankām. Piemēram, risks, lai nodrošinātu tādu pakalpojumu kā pārrobežu pārvedumi uz Krieviju un Baltkrieviju, faktiski kļuva neakceptējams. Faktiski visas lielās universālās bankas un ne tikai Latvijā šo pakalpojumu pakāpeniski slēdza, un šobrīd tas ir nišas, ļoti augsta riska un arī dārgs pakalpojums.

Jums joprojām ir klienti, kuri strādā ar Krieviju, Baltkrieviju, un cik viegla vai grūta ir viņu dzīve?

Tas droši vien ir jājautā pašiem klientiem. Skaidrs, ka pēc šiem notikumiem, pat noliekot malā morāles un ētikas aspektu, arī tīri tehniski un juridiski sadarboties ar šiem tirgiem kļuva teju vai neiespējami. Ir arī vienprātība, ka valsts nekādā veidā neatbalstīs un nepalīdzēs risināt problēmas, ja kāds uzņēmējs, apzinoties šo ļoti, ļoti augsto risku un turpinot darboties šajās valstīs, nonāks kaut kādās problēmsituācijās. Vienlaikus lielākā daļa uzņēmēju ir gatavi pielāgoties, un saprotot to, ka šie tirgi aizveras, meklē izejvielas un alternatīvas citur. Savukārt tiem, kuri šajās valstīs kaut ko tirgoja, bija jāizvērtē, vai tagadējie riski atbilst ekonomiskajam labumam, ko var iegūt pretī. Situācijas ir dažādas un arī lēmumi ir dažādi. Turklāt šīs izmaiņas nebūt nav beigušās. Sankcijas var pieņemt vienā dienā, bet, ja uzņēmumam ir jāslēdz vai jāpārdod ražotne, jāpabeidz iesāktie darījumi, tad tas prasa laiku.

Latvijas ekonomika jau no 2014.gada bija uzsākusi pārorientāciju no šiem uz citiem tirgiem. Arī mēs no bankas puses darbību šajos tirgos vērtējām kā risku arī pirms kara sākuma. Tādēļ karš bija traģisks katalizators, bet, izņemot enerģētikas nozari, tas neradīja kādu fundamentāli jaunu pavērsienu Latvijas ekonomikas virzībā.

Jums ir nācies arī iesaldēt sankcijām pakļautu uzņēmumu vai personu aktīvus?

Ņemot vērā naudas atmazgāšanas novēršanas prasības un Latvijas finanšu sektora “kapitālo remontu”, bankas jau agrāk pārskatīja klientu portfeļus, un tur, kur šie riski, tostarp par sankcijām, bija lielāki, tie tika būtiski samazināti. Tādēļ vairs nebija priekšnoteikumu, lai tagad šādu gadījumu būtu ļoti daudz. Tieši pretēji – ja vērtējam skalā no daudz līdz maz, tad iesaldēto aktīvu ir burtiski uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmā apjomā.

Vai ir redzams, ka šogad mainās kreditēšanas intensitāte, jo vismaz kara sākumā investoru vidū valdīja liela piesardzība par projektiem reģionā, kas atrodas blakus Krievijai, Baltkrievijai un Ukrainai, bet privātpersonas ir nobažījušās par inflāciju?

Šobrīd datos mēs to neredzam. Pirmajā pusgadā ir turpinājusi pieaugt gan hipotekārā kreditēšana, gan labi rezultāti ir uzņēmumu kreditēšanā. Tādēļ, ja runājam par ģeopolitisko situāciju, tad ietekme ir mazāka, nekā varēja sagaidīt. Pirmajās kara dienās un nedēļās tiešām bija bažas, ka situācija varētu mainīties būtiski. Priekšnoteikums gan ir arī tas, ka Latvijā gan iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošana, gan investīcijas uzņēmumos joprojām ir akūta nepieciešamība.

Taču tagad, tuvojoties rudenim un ziemai, redzam, ka notiekošais ietekmē sabiedrības noskaņojumu, kurš pēc tam var pārnesties uz rīcību. Inflācija, kas katram ir jūtama maciņos, akciju tirgus kritumi, arī Saeimas vēlēšanu tuvošanās, kad publiskajā telpā populāri ir iztirzāt negatīvākus scenārijus, sāk ietekmēt noskaņojumu. Ir redzams, ka pagarinās lēmumu pieņemšanas laiks par to, vai pirkt vai nepirkt īpašumu. Mainās ieguldījumu plūsmas, kas attiecas uz ilgtermiņa uzkrājumiem, piemēram, trešajā pensiju līmenī, lai gan arī te dati nav viennozīmīgi – pēdējā gada laikā uzkrājumus pensijai sāka veidot vairāk nekā 17 000 jaunu klientu. No otras puses ir redzams, ka uzņēmumos noskaņojums ir cerīgs. Visi saprot, ka ir lietas, kuras mēs tieši nevaram ietekmēt, piemēram, gāzes piegādes. Bet, skatoties pāri īstermiņa izaicinājumiem, kas būs šajā rudenī un ziemā, uzņēmumi redz fundamentālas iespējas, tāpēc viņu investīciju plāni nav apstājušies. To jūt arī darba ņēmēji, kas atkal iedod tādu cerīgāku skatu, ka darba vietas būs, un stabilāku sajūtu mājsaimniecībām.

Tomēr ir sajūta, ka cilvēki šo ziemu gaida ar nostāju: labāk, lai man nauda ir rokā, nevis jāsedz kredīta maksājumi vai tā jāiegulda kādā uzkrājumu fondā?

Te ir jāpieskaras tādai tēmai kā finanšu pratība. Latvijas apstākļos regulāri ikmēneša ieguldījumi uzkrājumos ir tas veids, kā lielākā daļa var izveidot šo drošības spilvenu nākotnei, līdzīgi kā hipotekārais kredīts ir veids, kā izveidot sava kapitāla rezervi, un daļai cilvēku maksājums par hipotekāro kredītu faktiski ir pielīdzināms investīcijām. Taču ir objektīvi saprotams, ja situācija mainās strauji un mainās arī maciņa struktūra, cilvēki sāk pārvērtēt izdevumus. Vienlaikus ir svarīgi, lai ilgtermiņā cilvēki pie uzkrāšanas atgrieztos. Tomēr te joprojām ir runa par noskaņojumu, jo, kā jau minēju, pirmā pusgada dati parādīja labāku rezultātu, nekā mēs bijām prognozējuši.

Vienlaikus ir bažas, ka šī apkures sezona daudziem būs smaga. Vai jūs rēķināties, ka var pasliktināties kredītportfeļa kvalitāte, būs kredītmaksājumu kavējumi?

Atkāpei ir jāatgādina, ka iepriekšējā finanšu krīze bija ļoti smaga un tās mācību stundas, protams, ir konvertētas gan normatīvajos aktos, gan kreditēšanas prakses regulējumā. Tas nozīmē arī to, ka, pirms aizdodot naudu, banka vērtē ienākumus un rezerves, lai pie pirmā satricinājuma cilvēks nenonāktu situācijā, kad ir maksātnespējas priekšā. Tādēļ, protams, individuāli problēmu gadījumi var rasties, un tur sarunu rezultātā vienmēr risinājumu atradīsim, bet mēs šobrīd to neredzam kā iespējamu sistēmisku problēmu.

Darba tirgus dati ir spēcīgi, un šobrīd nav sagaidāms, ka būtu arī kaut kādas būtiskas korekcijas. Tas savukārt nozīmē, ka iedzīvotājiem darbs un ienākumi būs, vienkārši mainīsies struktūra, cik paliek pāri izvēles tēriņiem. Tas var ietekmēt pakalpojumu sektoru, luksusa preču iegādi, bet domājams, ka pamata izdevumiem, pie kuriem ietilpst arī kredītu maksājumi, cilvēkiem līdzekļi joprojām būs. Es domāju, ka gan banku kapitāls, gan iedzīvotāju labklājība, kas tomēr ir augusi, ļaus tikt pāri īstermiņa problēmām. Saskaroties ar pēkšņiem maksātspējas satricinājumiem, labāk vienoties ar banku par aizdevuma pamatsummas atlikšanu nekā nonākt maksātspējas grūtībās un jau risināt jautājumus par parāda piedziņām. Klienti aktīvi izmantoja šo iespēju un pārliecinājās, ka bankas attieksme ir maksimāli nākt pretim savam klientam.

Kā kreditēšanu ietekmēs ECB lēmums celt bāzes procentu likmes?

Esošajiem kredītņēmējiem uz šīs mainīgās daļas rēķina kopējās procentu izmaksas pieaugs. Tomēr šīs izmaiņas nebūt nav dramatiskas un būtiski nemainīs mājsaimniecības budžeta bildi. Arī skatoties nākotnes prognozes, procentu likmes ne tuvu nav vēsturiski augstākajiem punktiem. Tāpat ir jāsaprot, ka procentu likmes nekad nestāv uz vietas, it īpaši ilgtermiņa kredītiem, kādi ir, piemēram, hipotekārie kredīti uz 20, 30 vai vairāk gadiem. Tomēr, nav ko liegties, būs noteikti klientu daļa, kura tādēļ, ka kredītprocentu maksājums pieaug un vēl ir augsta inflācija, padomās, vai pašlaik ņemt kredītu. Ar to ir jārēķinās.

Tāpat argumentu, ka jāinvestē, jo nauda nekad nav bijusi tik lēta, laikam vairs nevarēs tik viennozīmīgi izmantot. Taču finansiāli ilgtspējīgiem biznesa investīciju projektiem pret šādām izmaiņām nevajadzētu būt jutīgiem. Jebkurš projekts, kurš balstās tikai uz to, ka finansējuma likme ir par vēsturiski zemāko cenu, ir uzskatāms par ļoti augsta riska projektu. Tādēļ es neteiktu, ka ECB lēmumam būtu jābremzē investīciju projekti.

Pašlaik liels uzsvars tiek likts arī uz enerģētikas projektiem, sākot no saules bateriju uzstādīšanas privātmājām, beidzot ar apkures sistēmu pārveidi siltumapgādes uzņēmumos. Redzat pieplūdumu ar šāda veida projektiem kreditēšanā?

Jā, viennozīmīgi. Ģeopolitika, enerģijas cenu kāpums, valsts atbalsts, zaļais kurss kā tāds, protams, ir ļoti strauji kāpinājis interesi. Pieaugums šādu kredītu skaitā ir ļoti apjomīgs – videi draudzīgu automašīnu jaunās pārdošanas apmēri ir auguši par 69%, savukārt saules paneļu finansēšana un ieguldījumi daudzdzīvokļu namu renovācijā ir pieauguši četrkārtīgi salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. Un mēs sagaidām, ka tas turpināsies. Drīzāk parādās izaicinājumi, kas ir raksturīgi, ja kaut kas strauji mainās un pēkšņi ir liels pieprasījums. Piemēram, var veidoties cenu burbuļi vai ļoti ilgi piegādes un uzstādīšanas termiņi, bet to tirgus sakārtos pats.

Kā jums sokas ar šo projektu izvērtēšanu? Piemēram, “Augstsprieguma tīkls” nesen brīdināja, ka ir daļa vēja parku projektu attīstītāju, kuri drīzāk izskatās pēc oportūnistiem, kuri neko reāli nemaz netaisās darīt.

Šeit, pirmkārt, ir jānodala mājsaimniecības, kas grib uzstādīt saules paneli vai siltumsūkni, kas ir racionāli uz pašpatēriņu virzīti projekti, un lielie projekti. Interese ir ļoti liela, jo uzņēmēji saredz šī laika īpašās iespējas. Var teikt, ka “papīra līmenī” projektu ir ļoti daudz un tāpēc arī bija šī “Augstsprieguma tīkla” ziņa par to, ka kopējais rezervēto ražošanas jaudu apjoms plānotajām elektrostacijām gan sadales, gan pārvades sistēmā vismaz četrkārt pārsniedz šī brīža faktisko patēriņu valstī.

Vienlaikus nav tā, ka mēs šobrīd būtu finansējuši daudz liela apjoma investīciju projektu – mēs savu pieeju vēl pielāgojam. Mums ir arī iespēja mācīties no mūsu kolēģiem Lietuvā, kur vēsturiski ir bijušas daudz lielākas investīcijas vēja parkos, jo viņiem atšķirībā no mums nebija HES. Tomēr, tāpat kā jebkurā citā projektā, kuru bankas finansē ar pārvaldībā esošo kapitālu, tiek pārbaudīta gan uzņēmuma pelnītspēja, gan ir nepieciešams pašu ieguldījums, tāpat būtiska nozīme ir pieredzei nozarē, vai tiek izvērtēti alternatīvie attīstības scenāriji, ja rastos kādi izaicinājumi, cik reālistisks ir biznesa plāns, kā veidojas naudas plūsma utt. Viss tas pats attiecas arī uz šiem projektiem. Līdz ar to parādīsies jautājums, vai saražotajai enerģijai būs noņēmējs un kā projekta īstenotājs saistības varēs izpildīt.

Latvijas Banka jau ilgstoši komercbankām velta skarbus vārdus par kreditēšanu un to, ka tā nav pietiekama. Ko jūs varat atbildēt?

Gribētos domāt, ka pēdējā laikā šī diskusija ir transformējusies. Visi ir sapratuši, ka kreditēšana jau pati par sevi neko nerisina. Ir jābūt investoru un uzņēmumu ambīcijai ieguldīt un radīt projektus, kurus bankas finansētu. Finansiāli pamatoti un ilgtspējīgi projekti finansējumu saņem vienmēr – tur nereti pat vairākas bankas sacenšas savā starpā par izdevīgākajiem līguma noteikumiem, un uzņēmums ir tas, kurš izvēlas banku. Ja ir pārāk augsts risks un projekts finansējumu nevar piesaistīt banku sistēmā, tad ir jautājums, vai šim projektam vispār ir ilgtermiņa potenciāls. Otrs jautājums ir par to, ka kapitāla tirgum ir jābūt vairāk diversificētam. Tāpēc mēs arī novērtējam, ka tika radīts “Altum” Pašu kapitāla fonds, kas piedāvā risinājumus situācijās, ko ne vienmēr bankas var segt ar savu finansējumu.

Es arī saprotu Latvijas Banku, jo, strādājot tikai ar cipariem, šādu secinājumu var izdarīt. Bet esot uz zemes un strādājot ar reāliem projektiem, veicot nozaru analīzi un redzot, kādas tur ir iespējas, kādi riski, redzot drēbi no otras puses, nevar tā viennozīmīgi piekrist, ka problēma ir banku nevēlēšanās finansēt. Vairāk ir stāsts par to, ka ir jābūt pārdomātām un ambiciozām investīcijām, un tam sekos līdzi arī finansējums.

Bieži tiek piesaukts salīdzinājums, ka kreditēšanas apjoms pret iekšzemes kopproduktu (IKP) Latvijā tomēr ir krietni mazāks nekā Igaunijā. Jums kolēģi “uz zemes” ir arī Igaunijā. Kur tad ir šīs atšķirības?

Jāpiezīmē, ka šeit mēs runājam par uzņēmumu finansēšanu, jo mājsaimniecību segmentā viss ir samērā līdzīgi.

Ja mēs skatāmies uz uzņēmumiem, tad Igaunijā ir vairāk un lielāki uzņēmumi, kuri ir attīstījušies straujāk un viņiem pieejamais finansējums ir lielāks. Noteikti ir jāpiemin arī tas, ka Igaunijā jau 20 gadus ar nodokli netiek aplikta reinvestētā peļņa. Arī tirgus un pārvaldības ziņā uzņēmumi ir caurredzamāki. Latvijā tomēr nopietni ir jārunā par pelēko ekonomikas daļu un uzņēmumiem, kuri ir tajā, jārēķinās, ka tiem nav pieejams banku finansējums. Arī Latvijā situācija ar katru gadu uzlabojas un arvien vairāk ir uzņēmumu, kuri darbojas ar operatīvo peļņu un kuriem ir pozitīvs pašu kapitāls, kas ir priekšnoteikums finansējuma saņemšanai.

Ja runājam par noguldījumiem un ieguldījumiem, vai augošā inflācija un procentu likmes nedos pozitīvu ieguvumu? Varbūt termiņdepozītiem parādīsies likmes, kuras beidzot būs kādam interesantas?

Ja runājam par noguldījumu struktūru un vai tā varētu mainīties, tad atkal jāatgriežas pie finanšu pratības jautājumiem. Ja bankā stāv nauda, ir augsta inflācija un es neko nedaru, tad skaidrs, ka ar laiku naudas vērtība samazinās. Taču jautājums vienmēr ir, kādi ir alternatīvie instrumenti. No vienas puses, šobrīd ir augsta inflācija, kas no matemātiskā viedokļa spiež naudas līdzekļus vismaz daļēji kaut kur pārvirzīt. Mēs arī nekad nemudināsim cilvēkus inflācijas apstākļos iztīrīt bankas norēķinu kontu un ieguldīt visu naudu citos instrumentos, jo ir jābūt pieejamiem līdzekļiem dzīvei vismaz vairāku mēnešu garumā neatkarīgi no tā, ir vai nav inflācija, jo nepieciešamības gadījumā tas ir drošības spilvens.

No otras puses, lai pašlaik investētu, piemēram, finanšu tirgos, kuros ir kritums, tomēr ir jābūt pieredzei, skaidrai izpratnei un riska apetītei. Tāpat šobrīd es nesagaidu, ka būs kaut kādas straujas izmaiņas depozītu likmēs. Protams, ka, naudas vērtībai pieaugot, bankas būs gatavas par termiņdepozītiem kādā brīdī arī sākt maksāt.

Kad varētu sākt augt likmes termiņdepozītiem?

No manas puses saukt kādus termiņus pašlaik būtu tīra spekulācija. Tas būs atkarīgs no tā, kā attīstīsies situācija finanšu tirgos, kāda būs naudas cena un pieprasījums-piedāvājums.

Kas notiks ar juridisko personu norēķinu un depozītu kontiem, kur par naudas turēšanu dažkārt bija pat jāpiemaksā?

Šobrīd bankas cenrādis nosaka, ka pie lieliem naudas apjomiem juridiskās personas maksā ECB likmi. Attiecīgi, kad depozītlikmes maina ECB, komisijas maksa par konta atlikumu uzreiz parādās arī bankas juridisko personu cenrādī (un ir jau paziņots, ka no 27.jūlija eiro likme būs 0%). Kā tālāk attīstīsies uzņēmumu noguldījumu likmes, rādīs laiks – arī te ir jāskatās situācija finanšu tirgos kopumā.

Visās jomās ar lielu joni ienāk arvien jaunas tehnoloģijas, bet bankās ir redzama arī šī procesa ēnas puse ar krāpšanas gadījumu strauju pieaugumu. Vai pašlaik to izdodas ierobežot?

Krāpniecība un klientu pasargāšana ir rūpes visās bankās, un, protams, notiek intensīvs darbs ar tiesībsargājošajām institūcijām, partneriem valsts pusē, jo tā ir šī procesa blakne, kad tehnoloģiskā attīstība paver iespējas arī krāpniekiem atrast arvien jaunākus un fascinējošākus veidus, kā izkrāpt no banku klientiem viņu datus vai nozagt viņu identitāti un radīt viņiem finanšu zaudējumus. Ļoti daudzi šādi mēģinājumi tiek novērsti, bet tas ir nepārtraukts process, jo parādās aizvien jauni krāpniecības veidi. Tas ir liels izaicinājums finanšu nozarei visā pasaulē.

Viens no jaunajiem tehnoloģiskajiem risinājumiem ir konta atvēršana attālināti. Vai tur viss notiek gludi vai arī rodas problēmas ar cilvēku identificēšanu?

Tehnoloģiju gadījumā ļoti bieži vienā pusē ir ērtība, bet otrā – drošība. Jāatzīst, konta atvēršana pavisam jaunam klientam – privātpersonai – ir izaicinoša vairāku iemeslu dēļ – klienta paša digitālās prasmes un viņam pieejamie digitālie autentifikācijas līdzekļi, drošības apsvērumi, dažādas kartes, ko vēlas kontam piesaistīt un citi. Vienlaikus teju puse jaundibināto uzņēmumu kontus atver attālināti, jo, ja to īpašnieks vai vadītājs jau ir bankas klients kā privātpersona, tad process ir daudz vieglāks un riski ir mazāki.

Bet nākotnes perspektīvā kontu atvēršana attālināti ir pašsaprotams jautājums.

Pēc kara sākuma Ukrainā daudzas institūcijas piedzīvo apjomīgus kiberuzbrukumus. Jums ar to arī ir nācies saskarties, vai arī turas tradicionālais uzbrukumu līmenis bankām?

Drošības prasības banku nozarē jau vēsturiski ir bijušas augstas, un tāpēc arī mēs jau vēsturiski daudz esam darījuši, lai izveidotu aizsardzību pret dažādiem draudiem 24 stundas diennaktī un 7 dienas nedēļā. Mēs vienmēr ziņojam par aizdomīgām aktivitātēm un aicinām arī klientus pašus būt uzmanīgiem un pārbaudīt saites, uz kurām klikšķina, un izvērtēt informāciju, ko saņem. Kiberdrošība nav tikai tehnisks jautājums – tas ir par sistēmu, kā mēs strādājam ar drošības procesiem un savu kultūru, kur ikviens darbinieks ir atbildīgs par to, lai sava darba ietvaros nodrošinātu aizsardzību jebkādiem mēģinājumiem ietekmēt finanšu sistēmas stabilitāti. Un mēs regulāri investējam gan aizsardzības mehānismos bankas sistēmās, gan savu darbinieku apmācībā un citās aktivitātēs, tāpēc klienti var būt droši, ka viņu nauda un dati ir pasargāti.

Nesen par bankas veidošanu paziņoja “Indexo”, notiek arī mazo banku aktīvu apvienošana. Kā pašlaik vērtējat konkurenci Latvijas banku sektorā un kādas izmaiņas sagaidāt?

Konkurence vienmēr ir bijusi un būs. Arī jaunā viļņa “fin-tech” uzņēmumu ienākšana konkurences vidi padara intensīvāku, klientiem dodot lielākas izvēles iespējas, bet tirgus dalībniekiem liekot ātrāk un radošāk attīstīties, lai saglabātu konkurētspēju. Mums kā tradicionālam spēlētājam ar lielāko klientu bāzi un daudzos produktos ar lielāko tirgus daļu ir skaidrs, ka uz mums arī skatās ikviens no jaunajiem spēlētājiem, kurš grib izaicināt esošos tirgus dalībniekus. Tas mums liek mācīties un vienmēr būt formā.

Vienlaikus tas, ka ienāk jauns spēlētājs, ir laba ziņa, jo tas liecina, ka nozarē ir izaugsmes iespējas un arī Latvijas ekonomikā kopumā ir izaugsmes potenciāls.

Vai jūs redzat risku, ka Latvijas ekonomika šogad vai nākamgad var piedzīvot arī recesiju?

Latvijas ekonomikā gads iesākās ļoti labi, un arī otrais ceturksnis, izskatās, ir bijis gana spēcīgs. Tomēr augstā inflācija, procentu likmju kāpums, iedzīvotāju pirktspējas sarukums, piegāžu ķēžu izaicinājumi un ar energoresursu pieejamību saistītie riski gan pie mums, gan mūsu tirdzniecības partneru valstīs, visticamāk, radīs ekonomikas aktivitātes kritumu gada otrajā pusē. Arī valsts visiem kā pandēmijas laikā vienkārši nevarēs “izrakstīt čeku”. Līdz ar to nasta būs jāsadala uz trīs – iedzīvotājiem, uzņēmumiem un valsti. Visticamāk, nākamais gads nesolās būt viegls. Taču, pārvarot šīs pārejošās grūtības, Latvijas ekonomikas ilgtermiņa potenciāls ir ļoti optimistisks.