Politiķiem bieži – un nereti pamatoti – tiek pārmests ideju trūkums. Taču vēja parku gadījumā problēma nav ideju neesamība. Risinājumi ir skaidri, jautājumi ir identificēti, un atliek būtiskākais – tos konsekventi īstenot praksē. Un tieši šeit mēs kā sabiedrība sākam just vilšanos – ne jau ideju trūkuma dēļ, bet tāpēc, ka tās pārāk bieži paliek tikai uz papīra.
Latvijai šobrīd ir skaidrs stratēģiskais virziens – stiprināt enerģētisko neatkarību un paātrināt pāreju uz atjaunojamajiem resursiem. Vēja enerģijai šajā procesā ir būtiska loma, un to nevar noliegt. Taču mums ir jāatzīst arī otra realitātes puse – sabiedrības skepsi un iebildumus, kas bieži vien kavē šo projektu īstenošanu. Šī spriedze nav abstrakta – tā ir jūtama cilvēku ikdienā, sarunās, bažās un neuzticībā.
Šie sabiedrības iebildumi nav nedz nejauši, nedz nepamatoti, jo tie izgaismo sistēmiskas problēmas, kuras valstij ir pienākums steidzami risināt.
Pirmkārt, Latvijā līdz šim ir trūcis skaidrs, vienots un prognozējams tiesiskais regulējums vēja parku attīstībai. Mēs nevaram sagaidīt sabiedrības uzticēšanos, ja paši neesam noteikuši precīzus spēles noteikumus – kur drīkst būvēt, kādi ir drošības standarti, kā tiek vērtēta ietekme uz vidi un kā notiek objektu ekspluatācija un demontāža. Šāda nenoteiktība rada pamatotas bažas gan iedzīvotājiem, gan investoriem, pārmetumus dīvainā kārtā izsakot tieši par iedzīvotāju iebildumiem – it kā problēma būtu viņos, nevis sistēmā.
Otrkārt, šobrīd redzam institucionālu spriedzi starp valsts un pašvaldību līmeni. Valsts raugās uz vēja parkiem kā uz stratēģisku nepieciešamību, savukārt pašvaldības – kā uz konkrētu ietekmi uz savas teritorijas iedzīvotāju dzīves kvalitāti. Šī pretruna nav konflikts, bet signāls, ka mums nepieciešams labāk saskaņots pārvaldības modelis, kurā lēmumi tiek pieņemti kopīgi un caurskatāmi, nevis no spēka pozīcijām, ko spilgti ilustrē Bauskas teritorijas plānojuma apturēšanas piemērs.
Treškārt, sabiedrības bažas par veselību, vidi un īpašuma vērtību nav jāignorē vai jānoniecina. Troksnis, vizuālā ietekme, ēnu mirgošana – tie ir reāli faktori, kas ietekmē cilvēku ikdienu. Taču šeit ir arī vēl kāds aspekts, kas sabiedrības bažas padara pavisam konkrētas un emocionāli saprotamas – drošība. Priekules gadījums, kad nogāzās vēja turbīna, daudziem lika ne tikai uzdot jautājumus, bet arī ar atvieglojumu nopūsties, ka tā neuzkrita kādam uz galvas. Šādi notikumi, pat ja reti, spilgti parāda, cik svarīgi ir skaidri drošības standarti un kontrole. Ja cilvēki nejūtas sadzirdēti vai pasargāti, viņi pretojas – un tas ir cilvēcīgi. Tas nozīmē, ka mums ir jāievieš skaidri kritēriji attālumiem, ietekmes novērtēšanai un arī taisnīgi kompensāciju mehānismi vietējām kopienām.
Ceturtkārt, Latvijā vēl trūkst pietiekamas praktiskās pieredzes un vietējo pētījumu. Mēs bieži balstāmies uz citu valstu piemēriem, taču sabiedrība pamatoti vēlas redzēt pierādījumus, kas attiecas tieši uz mūsu vidi, mūsu ainavu un mūsu cilvēkiem. Valsts uzdevums ir šo zināšanu bāzi attīstīt, nevis atsaukties uz kaut kādām šaurām interešu grupām zināmiem pētījumiem, kuru secinājumi nav viennozīmīgi interpretējami.
Piektkārt, īpaši jutīgs jautājums ir par Latvijas teritorijas ilgtspējīgu izmantošanu. Tādos reģionos kā Bauskas novads redzam skaidru interešu sadursmi starp enerģētiku un lauksaimniecību. Auglīga zeme ir mūsu stratēģiska vērtība, un jebkura rīcība, kas to ietekmē, ir rūpīgi jāizvērtē – ne tikai ekonomiski, bet arī morāli.
Mans redzējums ir skaidrs: vēja enerģijas attīstība Latvijā notiks, bet tai ir jānotiek gudri, taisnīgi un sabiedrībai pieņemami. Tas nozīmē trīs konkrētus rīcības virzienus: skaidrs un vienots tiesiskais regulējums ar konkrētiem kritērijiem; reāla sabiedrības līdzdalība un ieguvumu sadale vietējām kopienām; līdzsvars starp ekonomisko attīstību, vides aizsardzību un cilvēku dzīves kvalitāti. Ja mums ir izveidota īpaša ministrija tieši enerģētikas jautājumu risināšanai, tad nav saprotams, ko tā īsti dara, ja šie virzieni vēl nav īstenoti.
Ja mēs spēsim šos principus īstenot praksē, vēja parki Latvijā vairs nebūs konflikta avots, bet gan kopīgs ieguvums visai sabiedrībai. Un tieši šādi piemēri skaidri parāda – jautājums nav par ideju trūkumu, bet gan par spēju tās īstenot. Un šī spēja šobrīd ir tas, kas mums visvairāk pietrūkst.
Teksts: Edgars Tavars, APVIENOTAIS SARAKSTS Saeimas frakcijas vadītājs
