Uz Rīgu braucu reti, un bēdu stāstus par pasažieru piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem izlasu «Bauskas Dzīvē» un portālā. Pavisam nesen gadījās būt pasažieres lomā. Patīkami un laipni šoferi, arī vēdināšana strādā, tāpēc vairāk uzmanības pievērsu dažādiem rakstveida paziņojumiem pie salona sienas. Atceļā no Rīgas šofera kabīnes aizmugurē ievēroju krāsainu plakātu ar autobusa siluetu un pelēku trusi, ko liela roka satvērusi aiz čupra. Brīdinājums trekniem burtiem: «Zaķis! Maksās vairāk!».
Zemāk skaidrojums: «Turpmāk par braukšanu bez biļetes administratīvā soda vietā būs jāmaksā līgumsods.» Nezinot, kāda atšķirība ir starp parastu sodu un līgumsodu, lēsu, ka, iekāpusi autobusā, esmu nokļuvusi līgumattiecībās ar pārvadātāju. Attaisnojums tam, ka es šeit atrodos, ir braukšanas biļete. Ja tādas nebūtu, man draudētu līgumsods. Vēlāk ne gudras grāmatas, ne internets man gan nedeva nepārprotamu juridisku šī jēdziena skaidrojumu.
Pēc vērojumiem autobusa salonā varētu domāt, ka tiražētajā plakātā izteiktie draudi neattiecas ne uz pasažieriem, ne šoferiem. Tikai kārtējais žests – cik ļoti pārvadātājs cīnās pret naudas piesavināšanos par pakalpojumu. Pēc «Bauskas Dzīves» ieteikuma saskaitīju, ka stūres vīrs, tātad vienīgais SIA «Sabiedriskais autobuss» pārstāvis, vienā reisā Rīga–Bauska no punkta A līdz punktam B pārveda septiņus zaķus. Nevis tos mīksti pelēkos, kurus aiz čupra izsviest no autobusa draud stiprā roka plakātā, bet divkājainos radījumus «Homo sapiens», kuriem biļete netika izsniegta un kuri to arī neprasīja vai pieklājīgi no tās atteicās.
Varbūt tās nemaz nav baumas, ka pārvadātāja augstākā priekšniecība ieteikusi šoferīšiem pašiem prast nopelnīt pieklājīgu algu, un viņi to dara, santīmu pa santīmam nelegāli «iekasēdami» no braukt gribētājiem.
