Ar «melnbaltu domāšanu» neder

Nacionālo bruņoto spēku vecākais kapelāns majors Mareks Savickis: «Galvenais – saglabāt cilvēcības svētumu, par spīti apstākļiem. Kur ir ērkšķis, tur ir arī rozes! Kur ir ļaunums, tur ir arī Dieva rokas un mīlestība!»

Pavisam netālu jau vairāk nekā piecus mēnešus notiek karadarbība, daudzi neaizsargātie civiliedzīvotāji dodas bēgļu gaitās un jau kādu laiku dzīvo arī Latvijā un Bauskas novadā. Citi cīnās par savu zemi un mirst. Lai cik tālu vai tuvu esam šiem notikumiem, ietekme ir jūtama gan ekonomikā, gan domāšanas veida maiņā, izvērtējot, kas patiesi ir svarīgs, kas otršķirīgs. Šoreiz uz sarunu «Bauskas Dzīve» aicināja codieti Nacionālo bruņoto spēku (NBS) vecāko kapelānu majoru Mareku Savicki.

Pastāstiet, lūdzu, nedaudz par bērnību! Ko patika darīt? Kādi bija sapņi par nākotnes profesiju?
– Bērnībā tādu konkrētu sapņu nebija, lai arī vienu laiku vēlējos kļūt par taksistu kā tētis. Bija sapratne, ka jāmācās. Dzīvi atmiņā Atmodas laiks, 1991. gadā man palika 14 gadu. Gribēju slepus aizbraukt uz barikādēm, bet mammas palika žēl, jo viņa nosirmotu. Bija liels patriotisms. Uz A4 lapas puikas zīmējām sarkanbaltsarkano karogu, likām pie sienas, gribēju dienēt armijā – 1994. gadā, kad mācījos 10. klasē, jau skaidri zināju, ka dienēšu armijā, lai arī sapratnes par to nebija. Mammas brālēns, kurš jau mācījās Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, teica: «Varbūt vēlies kļūt par virsnieku?» Visu paskaidroja, kas un kā. Mācījos Jēkabpils mūzikas pamatskolā un Jēkabpils ģimnāzijā, pēc tās 1996. gadā devos uz Nacionālo aizsardzības akadēmiju. No tā laika es esmu karavīrs. Pabeidzot saņēmu leitnanta pakāpi un sāku dienēt Gaisa spēkos – biju dispečers gaisa telpas novērošanā, teicu, kur lidot.

Kā un kad kļuvāt par kapelānu? Ko dara kapelāns Nacionālajos bruņotajos spēkos?
– Ticīgs esmu no bērnības, to «ielika» vecmamma, es arī piekalpoju Jēkabpils baznīcā, mani vēlāk pat uz garīgo semināru aicināja. Tā sanāk, ka caur krīzi tā patiesi atgriezos pie Dieva, turpināju dienēt un gribēju strādāt par kapelānu. Pēc Aizsardzības akadēmijas pabeigšanas bija krīze, meklējot atbildes, izmācījos Rīgas Augstāko reliģisko zinātņu institūtā, ieguvu bakalaura grādu reliģijas zinātnēs. Tas man deva iespēju būt par kapelānu. Aizsardzības akadēmijā ieguvu pedagoģijas bakalaura grādu. Šie abi grādi dod iespēju būt kapelānam.

Es nevaru nokristīt, salaulāt cilvēkus, bet es varu tam sagatavot. Kapelāns ir garīgais vadītājs, tiešais atbalsts armijā komandierim morālos jautājumos. Līdz 1940. gadam Latvijā bija normāla prakse, bija kapelāni bruņotajos spēkos. Padomju laikos nebija kapelānu, savukārt 1993. gadā NBS tika atjaunots kapelānu dienests. Kapelānu dienesta sauklis – par Dievu un tēvzemi! NBS karavīrs ir labi nodrošināts, viņam nav jāmaksā par psihologa konsultāciju – ir psihologu dienests un kapelānu dienests. Garīgos jautājumos tomēr vieglāk aiziet pie kapelāna. Mēs iedrošinām. Braucu arī uz vienībām, piedāvājot konkrētus tematus, piemēram, par to, kas ir karavīrs, karavīra kodols un citus. Kas ir tavs atspēriena, spēka punkts krīzes situācijā? Ir brīvprātības princips – kas negrib, var nenākt.

Es neesmu priesteris, bet es esmu katolis, Bauskas katoļu draudzes loceklis, kā kapelāns Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS) pārstāvu katoļu baznīcu. NBS ir dažādu konfesiju kapelāni, ir arī trīs dāmas, NBS virskapelāne ir sieviete, kas gan pašlaik ir bērna kopšanas atvaļinājumā, es tagad esmu šo pienākumu izpildītājs.

Būtu vajadzīgi vairāk kapelānu, bet katrs kandidāts tiek rūpīgi izvērtēts un izraudzīts, ar «melnbaltu domāšanu» neder, jābūt cilvēkmīlestībai un sapratnei.

Ja būtu kara situācija, vai kapelāns ņemtu rokās ieroci?
– Kapelāns ir «peacekeeper» jeb ‘miera uzturētājs’, viņš neņem rokās ieroci. Ir tā sauktie kombatanti jeb kaujinieki. Gaisa spēkos dienot, es biju kaujas virsnieks, man bija piesaistīts arī ierocis. Kapelāniem gan tāda nav. Ir valstis, kur kapelāniem ir ierocis. Lai gan kapelāniem ir situācijas, kad viņi ir ļoti tuvu frontei, arī pašā frontē, bet viņi nepilda aizstāvēšanas vai uzbrukšanas uzdevumu, bet tādos brīžos, kad ir ievainotie, bojāgājušie, ir klātesoši un palīdz, sadarbojas ar mediķiem – kā papildu rokas un kājas. Klāt nāk garīgais moments – varbūt kāds pirms kaujas grib kopā lūgt Dievu, izsūdzēt grēkus, grib stiprinājuma vārdus. Kapelāns to dod. Varbūt kapelānam vajadzētu ieroci, kad viņš ved ievainotos uz frontes aizmuguri, ja mediķu auto sašauts. Ja tagad būtu «X stunda», tad mēs dotos bez ieročiem.

Mums ir Dievs. Daudz brīnumu dzirdēti, piemēram, par kapelānu Ruču, kas mira Beļģijā, kas bija kapelāns latviešu leģiona vienībai. Izgāja visam cauri, neņemot rokās automātu un paliekot dzīvs. Turpretī kāds līdzās esošais luterāņu mācītājs, kas vienā brīdī neizturējis, ņēmis ieroci un šāvis, dabūja lodi pierē…

Kā ticība un Dievs palīdz jūsu ikdienā? Kā sākat dienu? Ko cenšaties iemācīt bērniem? Kādas tradīcijas ievērojat savā namā?
Te sarunu turpina kapelāna dzīvesbiedre Lina Savicka, līdzās ir arī abu trīs meitiņas – Stefānija (4 g.), Emīlija (1,5 g.) un Terēze (3 mēneši).
L. Savicka: – Dienu sākam ar lūgšanu. Arī es esmu ticīga no bērnības, uzskatu, ka spēks ir Dievā. Arī vēlāk, vizinot bērnu ratiņos, klausos Dieva vārdu, ar bērniem dziedam slavēšanas dziesmas, tas mums ir dzīvesveids, kā pieņemam lēmumus. To mācām arī bērniem, meitiņa apmeklē katoļu bērnudārzu Rīgā. Mācām kristīgās vērtības, sociālās prasmes, kā sadarboties ar māsu, kopā lūdzamies, arī par Ukrainā cietušajiem. Viens ir skaisti runāt, pavisam kas cits – ikdienas piemērs.

Savam vīram esmu atbalsts. Pēc izglītības esmu juriste, varu paskaidrot daudzas lietas no juridiskā viedokļa. Strādāju Latvijas Tiesnešu mācību centrā. Savukārt pati cīnos pret Krievijas propagandu ar skaidrojošiem ierakstiem «Facebook». Nav jēgas dzīvot bailēs – izpratne par juridiskām lietām un paļaušanās uz NATO atbalstu, demokrātiju, kā arī lūgšana dod drošību. Stiprumu rodu Dievā.
Codē dzīvojam no 2019. gada. Nav pamata dzīvot bailēs, jāvērtē apstākļi un jāturpina iekārtot māju. Esam izrunājuši, kā rīkotos krīzes situācijā. Mantu neko nepaņemsi, svarīgākā ir dzīvība, bērnu dzīvība un veselība. Pašlaik visiem arī jādomā, par ko balsot…

Kopā skatāmies vēsturiskas filmas, svinam svētkus, tad dekorējam māju, klājam galdu. Tematiski paskatāmies filmas vai kādu raidījumu. Klausāmies rokoperu «Lāčplēsis», bērns jau pusi var nodziedāt. Patriotisms mūsu sadzīvē ir dabisks. Bērni redz, vai paši dziedam himnu, aizdedzam svecītes valsts dzimšanas dienā un tamlīdzīgi.

Mareks: – Cenšos bērnos ieaudzināt domāšanu. Kādā rītā braucām uz bērnudārzu, meita saka: «Negribu uz bērnudārzu!» Atbildu: «Tētis brauc uz darbu, tev arī jābrauc!» Svarīgi, lai bērni saprot ticības spēku. Protams, mēs nevaram pateikt, kā dzīvos pēc tam, kad izaugs, autoritatīvi audzināt nevar. Jāmāca līdzatbildība.

Kā vērtējat kustības «Par dabisku ģimeni» aktivitātes? Vai ģimenes kā savienības starp sievieti un vīrieti jēdzienu tiešām vajag apstiprināt Satversmē?
– Mēs esam parakstījušies par to. Kā kristiešiem mums jāiestājas par dabisku ģimeni, par laulību. Laulības jēdziens starp vīrieti un sievieti Satversmē jau ir nostiprināts. Tie ir divi jēdzieni – laulība un ģimene. Taisot akcijas, Latvijas tauta parāda, kas tai svarīgi. Labi, ka tautai šis jautājums nav vienaldzīgs. Ģimene ir jāaizsargā. Valstij jārada tā labā vide, kur ģimene var augt un justies droši. Bet arī pašiem laulātajiem jāsargā sava ģimene, jo ir pārāk daudz uzturlīdzekļu nemaksātāju, šķirtu ģimeņu. Savukārt bērniem jāmāca sava identitāte un cieņpilna attieksme pret visiem sabiedrības locekļiem.

Cilvēki ir nobijušies, domājot par karu. Citi saka – kā Dievs pieļāva karu, kāpēc cieš bērni? Kādēļ pasaulē ir tāds neaptverams ļaunums? Vai un kā bauslis «tev nebūs nokaut» attiecas uz kara situāciju?
– Dievs nevēlas karu, nevainīgu cilvēku bojāeju. Radītājs ir devis cilvēkiem brīvu izvēli, kā rīkoties. Visi diemžēl esam grēka skarti, un daudzi brīvo gribu neizmanto pareizi. Karš notiek aiz lepnības, iekāres un gribas kaut ko pierādīt. Ja Dievs iejauktos ar saviem eņģeļu pulkiem, tad sāktos pastardiena.
Cilvēki izjūt grēka sekas. Karš ir tāpēc, ka Dieva konkrētajā situācijā nav, daudzi Viņu piesauc tikai tad, kad jau ir slikti. Ļaunums cilvēkā, kas nav ar Dievu, izraisa karu.

Ja cilvēki Dievam sekotu patiesi, pasaule būtu labāka, tomēr ne visi to dara, tāpēc armija, bruņotie spēki ir vajadzīgi katrā valstī tāpat kā signalizācija mājai vai mašīnai, lai aizsargātu.

Ko nozīmē nokaut? Aiziet un nogalināt kādu, kas nespēj aizstāvēties. Karā, kad uzbrūk agresors, es aizstāvos, neitralizēju ienaidnieku. Kas uzbrūk, tas jau nāk ar domu, ka arī pats var zaudēt dzīvību. Cik cilvēciski izturamies pret gūstekņiem, tas visu parāda. Galvenais ir neitralizēt, lai nepildītu ļaunā pavēles.
Te ir kapelāna loma – apstādināt ļaunumu karavīrā, kas, piemēram, redzot vai dzirdot par nežēlīgi nogalinātu biedru, draugu, grib atriebties. «Es arī viņam nogriezīšu degunu!» «Nē, tu nenogriezīsi, labāk iesit man pa seju!» Galvenais – saglabāt cilvēcības svētumu, par spīti apstākļiem. Kur ir ērkšķis, tur ir arī rozes! Kur ir ļaunums, tur ir arī Dieva rokas un mīlestība! Ļoti ceram uz Krievijas tautas augšāmcelšanos, ka viņi paši apjēgs, kāds ļaunums ir viņu valstī. Gaidām šo rozi!

Sociālajos tīklos tika izplatīts video par ukraiņiem, kura doma bija, ka visas redzētās un piedzīvotās zvērības, zaudējumi atvēruši pārcilvēcisku naidu un atriebes kāri. Vai un kā ir iespējams piedot lielus nodarījumus?
– Es lūgtu par šādu cilvēku. Bet pašam jāpieņem lēmums – vai nu piedot, vai dzīvot šai naidā. Tomēr šie šausmīgie stāsti sabiedrībai atklāj patiesību par to, kas notiek. Piedot nenozīmē aizmirst pāridarījumu, tas nenozīmē, ka agresoram nav jāatlīdzina zaudējumi. Dievs caur lūgšanu, caur Bībeli dod spēku dzīvot tālāk.
Arī latviešu tauta, piemēram, izsūtīšanās, ir piedzīvojusi ļaunumu, bet esam pieņēmuši mācību – esam NATO, neesam vieni. Arī mums vajag piedot. Mūsu tauta lielākoties ir piedevusi. Un arī Ukrainas gadījumā viņi ies caur piedošanu. Ja nestrādā pie piedošanas, tad cilvēks degradējas – vai nu sāk dzert, vai kļūst vardarbīgs pats. Galvenais ievirzīt uz domu piedot, bet to darīt ir paša lēmums. Ja nepiedod, tad neesi brīvs, tad ļaunums tevi tur. Dievs pie krusta to uzvarējis. Šīs dusmas, atriebes naids karā tomēr ir arī enerģija cīnīties pret ļaunumu un aizstāvēties. Tomēr to nevajag kultivēt sevī, būt naidā pret nāciju.

Kāda, jūsuprāt, ir drošības situācija Latvijā un tieši Bauskas novadā – pierobežā? Iedzīvotāji pievērš uzmanību NATO kaujas tehnikas kolonnām, daudzi pauž bažas par iespējamu karu arī Latvijā.
– Baidīties nevajag. Kad redzat kolonnas, ideāli, ja var draudzīgi pasveicināt, – tas parāda, ka notiek mācības, sadarbība, ka neesam vieni. Man ir jautājuši: «Vai tiešām NATO nāks palīgā?» Viņi jau ir šeit!
Kāpēc ir jāstājas Zemessardzē? Tās gluži vienkārši ir atgādinājuma akcijas, tā ir iespēja piedalīties mācībās, zināšanas «X stundā» un prasme rīkoties ar ieroci. Mums nav obligātā dienesta, tāpēc pozitīvi raugos uz aizsardzības mācību skolās. Tā kā Krievija mums ir blakus, mums ir jābūt gatavībai stāvēt par savu zemi. Jo vairāk cilvēku būs praktiski sagatavoti, piemēram, kā sniegt pirmo palīdzību, jo noderīgāki viņi būs sabiedrībai.

Mūsu ģimenei daļēji ir sagatavota krīzes soma, daļēji, jo autiņbiksītes un citas lietas bērniem būtu vēl jāieliek. Esam apdomājuši, kā rīkoties, ka palikšana uz vietas krīzes situācijā nav tas pareizākais lēmums, jo redzam, ko dara ar civiliedzīvotājiem…

Trakākais ir dzīvot, kā citi kristieši saka, tikai «ticībā», bet nesagatavojušies, emocijās. Praktiskā informācija ir ļoti vajadzīga.

Bauskas novads ir Latvijas Republikas teritorijā, un, jā, mēs esam drošībā. Latvija ir NATO valsts. Mēs neesam pirmo dienu sadarbībā. Viss tiek uzlabots. Pašlaik taisīs NATO karaspēka bāzi arī Aizkraukles novadā. Bauska ir kā aizvējā, aizsargjoslā. Bauskas novadam jau nav robežas ar agresorvalsti, mums ir Lietuva, kas arī ir NATO valsts. Turklāt ir tehniskie līdzekļi, lai laikus konstatētu drošības apdraudējumu. Arī kaujas tehnika Latvijā ienāk laba, piemēram, kājnieku kaujas mašīnas «Patria», ko varētu ražot arī šeit. Mums ir bruņotie spēki, kas ir NATO aliansē kopā ar citiem sabiedrotajiem, kuri iepirkuši mūsdienīgu tehniku. Nevajag ļauties propagandai, ka esam mazi un nevarīgi. Tanki jau mums arī nav jāpērk, mums ir sabiedrotie ar tankiem un aizsardzības taktika. Trakākais, ka esam tik sašķelti, ka daudzi dzīvo propagandas avotos, ka nesaprot Krievijas agresiju. Tāpēc informācija jāmeklē oficiālos avotos – Nacionālo bruņoto spēku, mūsu ministriju mājaslapās, citos to kanālos.

Minējāt sašķeltību Latvijas sabiedrībā. Vai neveidojas naidīgas nometnes? Vai šajā situācijā padomju pieminekļu demontēšana nevar būt provokācija «lielajam kaimiņam»?
– Latvija ir mūsu mājas, mēs šeit rīkojamies kā saimnieki. Varētu gan piekrist, ka, iespējams, vajadzēja padomju pieminekļus demontēt iepriekš. Tomēr šie pieminekļi ir kā elku vietas, kur pulcējas. Svētajos Rakstos arī minēts – kad novāca visus elku stabus, nāca svētība. Nav ko baidīties! Skatoties parādes, kļuva baisi, ka mums Latvijā pie šiem pieminekļiem tika atskaņota, atļauta Krievijas himna. Ar to mēs varbūt pat palīdzam cilvēkiem integrēties. Vai šīs darbības agresoru izaicinās? Viņi jau dara, ko tur vēl vairāk var izaicināt?! Diplomātija gan šajā lietā būtu vajadzīga, nebija labi, piemēram, ziedus pie pieminekļa Rīgā šķūrēt prom ar traktoru.

Sabiedrība, manuprāt, ir sašķelta: kovidnieki – nekovidnieki, tie, kas par un kas pret Ukrainu, u. tml. Kurināt naidu nav pareizais ceļš. Caur šiem Ukrainas notikumiem mums kā sabiedrībai jātop dziedinātai, «izspiežot strutainus augoņus» un ieraugot, kas ir kas. Svarīgi būt gataviem runāt ar pretēji domājošiem cilvēkiem, skaidrot, jo daudzi dzīvo vēl savā sapņu pasaulē un savos tēlos. Lai valdība to izlemj! Tomēr katram mums ir jākliedē stereotipi. Esam kaut kādā mērā līdzvainīgi, jo laikam neesam saprotami skaidrojuši. Tad nu tas tagad jādara. Te ir tā atbilde, kas notiek ar cilvēku, ja viņš visu laiku dzīvo ar naidu. Vai tad viņi nedzīvo ar naidu pret latviešiem?! Redzam, kā vectēvs to nodevis dēlam, dēls savam dēlam, un tagad redzam šos augļus. Kad jauc nost «elku stabus», tad ārdās, jo tu atņem viņa «reliģiju». Ir daļa, kas grib integrēties Latvijā un jūtas aizvainota, bet ir daļa, kas cīnās jau par Krieviju, izplatot ideju, cik labi bija Krievijas un Padomju Savienības laikā. Tāpēc mums katram ir jādiskutē, jāskaidro, jo valstij nav piekļuves katram cilvēkam. Jāmāca kritiski domāt.

Arī krieviski runājošie karavīri NBS saka: «Latvija ir mana zeme, es to aizstāvēšu.» Tas jau ir viņā ar formastērpu, karogu, parādi un himnu.

Esat muzikāls, dziedat Bauskas katoļu draudzes ansamblī. Kā atpūšaties? Kas palīdz atgūt spēku?
– Jā, patīk arī dziedāšana. Sieva ir ieviesusi labu tradīciju – svētdienās pēc dievkalpojuma kopā ar ģimeni mēs parasti kaut kur braucam ekskursijā pa Latviju – apskatām tuvākās pilsētas. Pašlaik mazi bērni, grūtāk, kad paaugsies, varētu palikt viesnīcā. Tā bērni iepazīst skaisto Latviju. Paņemam līdzi picu, kā arī cenšamies degustēt kaut ko izbraukumā.

Citreiz skatāmies filmas. Pašlaik iekopjam sētu, ir arī dārziņš. Tā ir pazemības skola – pirmajā gadā ļoti stresoju, ka nevar kaut ko paspēt ar maziem bērniem, otrajā gadā jau mazāk, tagad tā vairs nav prioritāte – visu paspēt un izdarīt perfekti. Tās ir izvēles. Priekšroka ir bērniem. Cenšamies sabalansēt brīvo laiku ar bērniem, dievkalpojumiem, vietu apskati un darbu, cenšamies atrast harmoniju. Ikdienā lasām Bībeli. Neesam nošķirti, cenšamies iesaistīties pilsoniskās aktivitātēs. Darbojos ar ukraiņu bēgļiem, palīdzot praktiski. Gribu lauzt stereotipus par Dievu un baznīcu – svarīgi būt pieejamiem cilvēkiem, jāspēj atbildēt uz dažādiem jautājumiem par garīgām lietām.