Kam jātīra grāvji pilsētās?

Meliorācijas sistēma: vāji uzturēta, dažviet pat likvidēta

Jūlija beigās piedzīvotā vētra un lietavu plūdi vairākās pilsētās atklāja būtiskas problēmas civilās aizsardzības plānos iesaistīto dienestu un iedzīvotāju sadarbībā. Atšķīrās arī izpratne par rīcību: ko tādas krīzes apstākļos vajadzētu darīt nekavējoties un kas var pagaidīt. Gūtā pieredze mudina aizdomāties – cik esam gatavi pielāgoties klimata pārmaiņu sekām un vai līdz šim Latvijā nepieredzētām dabas katastrofām vispār ir iespēja iepriekš sagatavoties? Aktuāla tēma nākotnei arī Bauskā un novadā.

Ierosina sākt ar izmaiņām normatīvos
Šoreiz visvairāk cieta Jelgava un Jūrmala, arī Rīga. Jelgavā lietavu plūdos radušos zaudējumus pašvaldība aprēķinājusi 13 miljonu eiro apmērā, Jūrmalā zaudējumi – 11 miljoni eiro. Par postījumiem galvaspilsētā apkopojuma nav un droši vien arī nebūs, jo esam jau pieradināti, ka Rīgā nemainīgi ir vietas, kas pēc lietus applūst regulāri.
Smagāk skartās pilsētas Jelgavu un Jūrmalu apmeklēja praktiski visas augstākās valsts amatpersonas. Piemēram, nākamajā nedēļā pēc lietavu plūdiem Jelgavā un Jelgavas novadā vizītē ieradās Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa, tikās ar abu pašvaldību vadītājiem, pašvaldību speciālistiem un iedzīvotājiem. Vizītes laikā iepazinās ar plūdu seku novēršanas progresu, gūtajām mācībām, kā arī apzināja nepieciešamos priekšlikumus grozījumiem un uzlabojumiem normatīvajos aktos.
Kādi secinājumi? Pilsētā un novadā lietavu plūdos cietušo būtu daudz mazāk, ja pienācīgi darbotos meliorācijas un kanalizācijas sistēma, būtu tīrīta Svētes upes gultne, kas netika galā arī no Lietuvas lietavu Zemgalē ieplūdušajiem papildu ūdeņiem. Tādēļ jāveicina ES finansējuma piesaiste pašvaldības nozīmes meliorācijas sistēmu sakārtošanai, kā arī jāvērtē iespēja poldera un dambju sistēmas izveidošanai ne tikai novada, bet arī pilsētas teritorijās.

Tagadējās Saeimas priekšsēdētājas Mieriņas pēcplūdu vizītes un secinājumus vērts izcelt kaut vai tādēļ, ka viņai pašai ir ilgstoša pašvaldību darba, arī kādreizējā Carnikavas novada vadītājas, pieredze. Turklāt periodā, kad tur, piejūras novadā, atjaunotas un izbūvētas jaunas meliorācijas sistēmas. Mieriņa arī norādījusi, ka Saeimai vajadzētu nekavējoties veikt izmaiņas Meliorācijas likumā, lai definētu meliorācijas sistēmu nozīmi arī pilsētās, normatīvajos aktos nosakot vienotu ūdens resursu pārvaldību Latvijā, kā arī meliorācijas sistēmu attīstību un uzturēšanu.
Tāpat būtu nepieciešams uzlabot civilās aizsardzības normatīvos aktus, lai krīzes situācijām būtu savlaicīgi izveidots sakaru nodrošinājums un civilās aizsardzības komisijām būtu skaidrs, kā operatīvi piekļūt valsts šiem nolūkiem veidotajiem resursiem un krājumiem, kā arī sadarboties ar citām organizācijām, tostarp ar ārstniecības personālu. Būtiski ir rast finansējumu drošai elektrības apgādei meliorācijas sūkņu stacijās, lai vētru un plūdu gadījumos būtu nodrošināts nepārtraukts hidroloģiskais režīms.

Kam pieder grāvji?
Apmeklējot Jūrmalu un visvairāk tās cietušo daļu Kaugurus, Saeimas priekšsēdētāja bija paslavējusi vietējos dienestus, ka tie jau pirms vētras veikuši priekšdarbus, lai apzinātu un reģistrētu pilsētā esošās meliorācijas sistēmas.
Tomēr dabā izrādījies, ka šie priekšdarbi vairāk gan bijuši papirogrāfijas formā, apzinot situāciju un vienai iestādei pārņemot pārraudzības pienākumus no otras. Kā noskaidrojusi Latvijas Televīzija, Jūrmalā lietusūdens sistēmas, arī meliorācijas grāvji, kopš 2023. gada janvāra ir Jūrmalas domes pārziņā, bet iepriekš tās uzturēja pašvaldības uzņēmums «Jūrmalas ūdens». «Mums tie bija četri cilvēki, kas tiešām diendienā no rīta līdz vakaram rūpējās par šiem tīkliem – tīrīja, pļāva, reizi mēnesī apgāja piekrasti, iztīrīja visas iztekas. Tad, kad bija liela vētra, pēc lietusgāzēm viņi reaģēja nekavējoties, brauca tur, kur nepieciešams, pielietoja arī dažādu tehniku,» iepriekš darīto uzskaita «Jūrmalas ūdens» valdes priekšsēdētājs Andis Rencis.
Jūrmalas dome «Jūrmalas ūdens» darbiniekus neesot pārņēmusi, domes jaunizveidotajā nodaļā no astoņām amata vietām aizpildīta vien puse, bet no tiem meliorācijas inženieris – tikai viens. Ja kopējā aina arī apzināta, tad reālajiem izpildes darbiem tikai viens speciālists, kuram paralēli jāatbild uz iedzīvotāju jautājumiem, iesniegumiem, jāsagatavo tehniskie noteikumi.

Jūrmalas specifiku «Latvijas Avīzei» izdevās noskaidrot arī neoficiālā sarunā ar darbinieku no iestādes, kura pārziņā pilsētas meliorācijas sistēmu uzturēšana bija iepriekš. Pašvaldības un privātīpašnieku teritorijās esošo grāvju proporcija Jūrmalā esot 30:70. Tā kā šobrīd spēkā esošajos tiesību aktos nekas neesot teikts par īpašumus atguvušo īpašnie-ku pienākumiem iepriekš izveidotās meliorācijas sistēmas uzturēšanā, piemēram, grāvju tīrīšanu, privātajās teritorijās esot pilnībā brīvprātīga iniciatīva. Turklāt lielākajā daļā atgūtajos īpašumos to nemaz vairs neesot – grāvji aizbērti, lai iegūtu papildu kvadrātmetrus dārgajai Jūrmalas zemei, nolīdzināti, apsēti ar zālāju, iežogoti utt.
Pilsētas pārziņā esošie grāvji problēmas neradot, arī notekas, kas pamatā esot uz jūras pusi un ir pamatīgi izbūvētas, kā arī normas robežās uzturētas. «Bļodas efektu» pilsētai radot dzelzceļa uzbērums un upe otrā pusē, uz kuru lietusūdeņi faktiski nenoplūst, jo «Latvijas dzelzceļš» caurtekas savā infrastruktūrā netīrot, bet pilsētas komunālie dienesti viņu teritorijā darboties nedrīkst.

Vai grozījumi likumos līdzēs?
Tā situācija izskatās no «augšas» – likumdevēju un pārraugu puses. Kā ir dabā, ko lietavu krīzes laikā darīja un kā tagad domā nodrošināties plūdus piedzīvojušie, «Latvijas Avīze» aprunājās ar kādas privātmājas iedzīvotājiem Parka ielā Jelgavā.
Uzrunātais pāris privātmāju tur iegādājies pirms sešiem gadiem. Vieta zema, viens grāvis iet gar viņu sētu, otrs – otrpus ceļam, kur sākas pilsētas mežs. Sešu gadu laikā neesot redzēts, ka kāds tos būtu tīrījis vai pļāvis. Liela vajadzība arī neesot bijusi, jo parasti grāvji pilni ar ūdeni mēdzot būt tikai pavasaros, kas Jelgavas pusē ir ierasta parādība. Arī pēc lielākām lietusgāzēm kādas varbūt trīs reizes grāvji pārplūduši – tad doma par tīrīšanas un uzturēšanas pasākumiem «uzpeldot», taču tikpat ātri arī noplok, jo vasarās ūdens grāvī ilgāk par dienu nekad nestāvot.
Taču jūlijā bijis pavisam citādi. Grāvji pilni vismaz četras dienas. Tikpat ilgi pagalmā, kur ūdens pirksta platumā palicis līdz durvju slieksnim. Ar māju paveicies, taču dārzs, garāža un saimniecības ēkas applūdušas, tādēļ nolēmuši, ka zemākās vietas savā teritorijā jāpaceļ, nopērkot vairākus desmitus kubikmetru smilts un melnzemes.
Bet ko ar grāvjiem? Saimniece stāsta, ka būtu gatavi tos kopt, taču nezina, vai vispār drīkst, un saprot arī to, ka vieni paši neko neuzlabos – māja ielas vidū, ar kaimiņiem kontaktu praktiski nav, joprojām skaitās tur ienācēji. Plūdu otrajā dienā saimnieks nopircis jaudīgu sūkni, no savas grāvja daļas vairākas dienas ūdeni pumpējis pāri ceļam uz mežu – diezgan bezcerīgs pasākums un arī kaimiņiem nekādas intereses.
«Protams, ka zvanījām arī uz Jelgavas operatīvās informācijas centru 8787. Mūsu teikto, ka slīkstam, it kā piefiksēja, taču reakcijas nekādas nebija. Saprotam, ka citur pilsētā problēmas bija vēl lielākas, taču… Tā nav laba sajūta, ja zini, ka nav neviena cita, uz ko krīzes brīdī vari paļauties,» secina saimniece. Tagad pēc plūdiem vēlreiz izpētījuši sava īpašuma zemes plānu un apgrūtinājumus, taču par grāvi un uzturēšanas pienākumiem gudrāki tā arī nav tikuši. Tādēļ tagad zvanīšot pilsētas komunālajam dienestam un pieteikšoties uz konsultāciju – nodrošināšanos priekšdienām sāks vismaz ar to, vairs neatliks kā pēc citām reizēm.

Kaimiņu vienošanās problēma
Jelgavā par kārtību un tīrību rūpējas pašvaldības iestāde «Pilsētsaimniecība». Sarunā ar tās vadītāju Māri Mielavu pieminu Parka ielas iedzīvotāju pieredzi un apņemšanos. «Tas ir pareizs lēmums. Mēs apsaimniekojam un uzturam kārtībā meliorācijas sistēmas, kas ir pašvaldības pārziņā, taču jāsa-prot arī tas, ka šī sistēma ir viens veselums – ja privātie to nedara un ūdens nevar notecēt kaut vai vienā posmā, problēma uzreiz var rasties veselai pilsētas daļai. Tādēļ, protams, privāto grāvju un citu notekūdeņu sistēmu jautājumos konsultēt jelgavniekus ir mūsu pienākums, lai tikai nāk un prasa,» saka Māris Mielavs.
Arī viņš atzīst, ka privātajās teritorijās jau esošo meliorācijas sistēmu apsaimniekošanā lielākās problēmas radot kaimiņu vienošanās, nevis to praktiskā uzturēšana. Pilnīgs strupceļš vai nesadarbošanās kaimiņu attiecību dēļ faktiski esot retums, taču arī tad izeja esot rodama – var veidot speciālus infiltrācijas laukumus, kas, protams,
ir ievērojami sarežģītāks un dārgāks tehnoloģiskais paņēmiens.
Parasti vienošanos un kompromisus tomēr izdodoties panākt. Privātmājas parasti arī ir pie pašvaldības pievadceļiem. Tie visi ir izbūvēti ar ūdens noteces sistēmām, līdz ar to praktiski vienmēr pastāvot iespēja vienoties arī ar pašvaldību par alternatīviem pieslēgumiem.

Pārāk maz virs jūras līmeņa
Jelgava virs jūras līmeņa vidēji esot tikai piecus metrus, līdz ar to tai ir ļoti augsti gruntsūdeņi un nemitīgi applūšanas riski, atzīst «Pilsētsaimniecības» vadītājs. Piemēram, netālu esošajā Tukumā lietus plūdu risku praktiski neesot, jo tur ir cits reljefs, pilsēta atrodas uz pauguriem.
Līdzīga problēma kā Jelgavā pastāv arī citās Latvijas valstspilsētās. Piemēram, Rīga virs jūras līmeņa vidēji ir tikai sešus metrus, turklāt to no ūdeņiem neaizsargā kāpas kā citās lielo ostu un piejūras Latvijas pilsētās.
Attiecībā uz regulējumiem, likumiem un dažādiem normatīvu uzlabojumiem «Pilsētsaimniecības» vadītājs domā, ka arī, ievērojot spēkā esošos tiesību aktus, ikvienam īpašniekam ir pienākums rūpēties par tā pārziņā esošo infrastruktūru. Ja izmaiņu rezultātā arī pilsētas varēšot pretendēt uz meliorācijas sistēmu uzlabošanai paredzētajiem ES fondiem un pro-grammām, protams, tas būtu ieguvums. Piemēram, Svētes upe neesot tīrīta jau gadus divdesmit, tās gultne jātīra ne tikai novadā, kas atbalstu šādiem darbiem var saņemt, bet arī pilsētā.
Jūlija plūdos Jelgavas komunālajam dienestam radītie zaudējumi aplēsti četru miljonu eiro apmērā. Vējgāzes, noslīdējumi, sanesumi utt. – visu kompensēt necer, taču lietusūdens kolektoru skalošana un visapplūdušākās Māteru ielas sateces baseina jauns projekts un izbūve – par to gan noteikti cīnīšoties.
Apvaicātie praktiķi visi kā viens atzīst arī to – jūlijā Latvijas atsevišķās vietās piedzīvotie lietavu plūdi bija ārkārtas gadījums. Nokrišņu daudzums tāds, ar kuru neviena meliorācijas sistēma galā tāpat netiktu. Palielināt un turēt neizmantotas jaudas praktiski neprognozējamiem brīžiem nākotnē būtu saimnieciski apšaubāms lēmums, turklāt valstī iedzīvotāju drošības vairošanai šobrīd ir citas prioritātes, piemēram, bumbu patvertņu tīkla veidošana. ◆

Teksts – ILMĀRS RANDERS, «Latvijas Avīze»

Zemgale, Pierīga un Bauska vētrā zaudējusi daudz koku. Kāpēc?

Bauskas kaimiņpilsēta Jelgava jūlija vētrā piedzīvoja milzu plūdus, savukārt Bauska, kas jau iepriekš – 11. jūlijā, saskārās ar stipru vētru, tajā zaudēja ļoti daudz koku – ielu malās, parkos, skvēros, Viļa Plūdoņa Lejeniekos, mežos.

«Bauskas Dzīve» jautāja koku ekspertam kokkopim-arboristam GVIDO LEIBURGAM, vai vasaras vētras kokiem ir bīstamākas un vai ir vēja neizturīgākas koku sugas. Speciālists arī atspēko mītus par koku sakņu sistēmas dziļumu un to, ka izgāžas tikai bojāti koki.

Gvido Leiburgs atzīst, ka vasaras vētras līdz ar klimata pārmaiņām kļuvušas biežākas. Tās ir bīstamākas gan tāpēc, ka pārmitrās augsnes dēļ pastāv lielāks sakņu izslīdēšanas un koku izgāšanās risks, gan bagātīgā lapojuma dēļ koki vairāk pakļauti lūšanai. Apmēram mēnesi vēl pēc vētras arvien pastāv iespēja, ka lielāku koku vainagos joprojām ir aizķērušies zari, kuri vējā var krist. Tāpat bīstami ir koki, kas ir sasvērušies, bet tā arī nav nogāzušies. Bīstamība gan ar katru veģetācijas mēnesi samazinās, jo koki mēģinās sevi stabilizēt, intensīvi veicinot jaunu sakņu augšanu.

G. Leiburgs, atbildot uz jautājumu par vēja neizturīgākām koku sugām, uzsver, ka galvenokārt tomēr cieš augļu dārzi. Tajos labi redzams, ka liela nozīme ir pareizai koka vainaga kopšanai, jo tādi iztur kā vētras, tā pārbagātas ražas, jo augļu kokiem koksne ir blīva un izturīga. Arī parastajai kļavai ir raksturīgi nestabili zaru stiprinājumi, ļoti plaša vainaga arhitektūra, tai ir lielas lapas un samērā trausla koksne – ja vainagam zūd simetrija, tad vējam ir, kur uzdarboties. Taču dažādas sugas ar dažādu koka vainaga arhitektūru vētra var ietekmēt atšķirīgi.

Eksperts norāda, ka vasaras vētrās cieš arī absolūti veseli koki, kuriem viņš kā kokkopis-arborists vērtējot pat nebūtu rekomendējis nekādus kopšanas pasākumus, uzskatot, ka tie ir labi strukturēti un bez bojājumiem. Viņš pats zinot konkrētus kokus, kuri apbrīnojami spēj pārdzīvot vētru pēc vētras. Daži jau aizlauzti, pat aizzāģēti. «Vējš strādā tāpat kā ūdens upē. Katrs šķērslis maina vēja kustību. Šoreiz arī iepūta neraksturīgi – ļoti spēcīgs vējš no ziemeļiem. Parasti valdošie ir dienvidrietumu, rietumu vēji. Individuālu koku vainagu arhitektūra līdz ar to var nebūt pielāgota ziemeļu vējiem. Šķēršļi, kas bija vēja ceļā, vienu vietu pasargāja, bet citā veidoja vēja koridorus, kur plūsma tika saspiesta un kļuva vēl jo spēcīgāka,» skaidro G. Leiburgs.

Būtiska nozīme, ko īpaši parādījusi situācija Jūrmalā, ka lielāki bojājumi ir tajās vietās, kur mežā kaut kas iebūvēts, piemēram, rotaļlaukums vai cita apbūve. Ja cilvēki izmaina to vietu, kur koki auguši, tas var tos padarīt nenoturīgākus. Mežā, piemēram, koki aug blīvāk, to stumbri ir garāki, lapojums un smagumu centrs līdz ar to ir augstāk, bet tie cits citu balsta. Atstājot šādus kokus klajā vietā, katrs metrs uz augšu būtiski ietekmē to stabilitāti. Arī komunikāciju, ceļu izbūve ietekmē koku sakņu sistēmu, un nav retums, ka koki gar ceļu burtiski rindā izgāžoties.

Ļoti dziļa sakņu sistēma esot tipiskākais mīts attiecībā uz kokiem: «Latvijā nevienam kokam neveidojas tik liela sakņu sistēma, kā mēs redzam zaļo masu zemes virspusē. Kokiem ir vairāk vai mazāk plātnes veida sakņu sistēma vai kompaktāki sakņu kamoli, kādam ir enkursakne, citam tā nav izteikta. Parasti sakņu lielākais apjoms ir augsnes pirmajos 40 cm. Balsta saknes attīstās divu trīs metru dziļumā. Bet tie nav ne 10, ne 15, kur nu vēl 40 m, jo ir koki arī 50 m augsti.»

Bauskas pilskalnā, kur cieta daudz koku, ekspertaprāt, nostrādāja vairāki faktori: ģeoloģija – augsti dolomīti, plāns augsnes slānis, kurā tad arī izvietotas koku saknes; ekspozīcija – upe veidojas kā vēja tunelis, arī pils ir šķērslis vēja ceļā, veidojot spēcīgas plūsmas, bet koki cieš, jo ir ainavas augstākie punkti. Kādam no kritušajiem kokiem varbūt bijuši arī sakņu sistēmas bojājumi.