Vilki un lāči – plēsoņas vai cilvēku sabiedrotie?

Kad un kā iespējama cilvēku sadzīvošana ar meža dzīvniekiem

Latvijā turpinām saņemt cilvēku ziņojumus par sastapšanos ar lāci vai vilku, šo plēsīgo dzīvnieku arvien lielāko pārdrošību, kā arī nodarīto postu. Jo sevišķi izteikti tas izpaudās septembra beigās – oktobrī, kad vai ik dienas reģionālajos un centrālajos medijos izskanēja ziņas, ka Valkas pusē lācis nebaidās no mednieka un sēņotāji vairās iet Vaiņodes mežos, jo tur negaidīti esot parādījies ķepainis, vilki plēš aitas utt. Tikko bija informācija arī «Bauskas Dzīvē» par Vecumnieku pagasta Umpārtes pusē redzētiem lāčiem.
Kā cilvēkiem sadzīvot ar meža dzīvniekiem, vai jāprasa palīdzība medniekiem vai politiķiem, vai arī sevi un savu mantu jābūt gataviem sargāt pašiem? «Cilvēka patiesa sadzīvošana ar plēsējiem būs iespējama tikai tad, kad sadzīvot pratīs cilvēki ar atšķirīgām interesēm,» vērtē Jānis Ozoliņš, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta «Silava» pētnieks.

Atļauts nomedīt 300 vilkus
Vilks Latvijā ir medījama suga, kam Medību likums un Medību noteikumi nosaka stingrus skaita regulēšanas apstākļus ierobežotā daudzumā. Mūsu valstī vidēji vienā sezonā atļauts nomedīt 300 vilkus. Medību sezona ir no 15. jūlija līdz Valsts meža dienesta (VMD) noteiktā nomedīšanas apmēra izmantošanai, bet ne ilgāk kā līdz 2025. gada 31. martam.
Tomēr lauksaimnieki sūdzas, ka vilki katru gadu uzbrūkot mājlopiem, nodarot lopkopjiem
finansiālus zaudējumus. Pērn VMD saņēmis informāciju par 120 apstiprinātiem vilku uzbrukumiem, kuros cietuši 597 mājdzīvnieki. Pēc VMD vērtējuma, Latvijā patlaban mitinās apmēram 1400 vilku. Savukārt «Silavas» zoologs Jānis Ozoliņš pauž – pēc zinātnieku pētījumiem, Latvijā ir 500 – 800 vilku.
Citās Eiropas Savienības (ES) valstīs vilks ir vairāk aizsargāts nekā Latvijā. Tomēr arī tur aug spiediens uz vilku aizsardzības statusa maiņu, ko izraisa uzbrukumi lauksaimniecības dzīvniekiem.

Lāči neaizskarami
Latvijā jau tagad dzīvojot apmēram 150 lāču. To skaits turpina netraucēti pieaugt, jo, atšķirībā no vilkiem, lāčus medīt ir aizliegts. Mednieki pārliecināti – statusa maiņa šobrīd neaizskaramajam lācim esot politisks jautājums, turklāt ES līmenī. Ātras izmaiņas neesot paredzamas.
Kāds ir lāču statuss no vietējo normatīvu un ES direktīvu viedokļa, «Latvijas Avīzei» skaidroja Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) pārraudzības iestādes Dabas aizsardzības pārvaldes speciālisti.
Abas sugas ir iekļautas ES Direktīvas 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību II un IV pielikumā (turpmāk – Dzīvotņu direktīva). Vilks minēts arī V pielikumā, kas pieļauj sugas kontrolētu ieguvi, ja var nodrošināt populācijas labvēlīgu aizsardzību.
Tā kā abas plēsoņu sugas aizsargātas ES līmenī, arī Latvijas nacionālie likumi nevar būt pretrunā ar Dzīvotņu direktīvas prasībām. Līdz ar to lāču un vilku aizsardzībai ES līmenī veidojamas aizsargājamas dabas teritorijas jeb «Natura 2000», un medīšana ir stingri regulēta.
Lāčiem Latvijā noteiktas vairākas «Natura 2000» teritorijas – purvu un mežu masīvi Austrumlatvijā, piemēram, Teiču rezervāts. Turklāt lāču sagūstīšana un ieguve savvaļā, apzināta dzīvnieku traucēšana nav pieļaujama, izņemot situācijas, kad pēc noteiktu procedūru izpildes saņemtas speciālas atļaujas.
Nacionālajos normatīvajos aktos lācis noteikts kā īpaši aizsargājama, nemedījama suga, bet vilks – īpaši aizsargājama, ierobežoti izmantojama suga.

Izšaušana nav saprātīga
«Vairākums cilvēku, turpinot pirmskara un padomju laika domāšanu, uzskata vilku par nevēlamu kaitēkli, kas jāiznīcina kā suga, jo tas ēd ne tikai Sarkangalvītes vecmāmiņu, bet arī stirnas, briežus, aitas un mežā palaistus suņus,» vērtē biologs Andis Liepa, medību speciālists un nevalstisko organizāciju pārstāvis. «Mūsdienās būtu jādomā plašāk, jo sevišķi par veselīgas ekosistēmas saglabāšanu un vides veidošanu, kurā būs jādzīvo nākamajām paaudzēm. Mūsdienu tehniskās iespējas un valsts atbalsta finanšu instrumenti arī Latvijā atļauj veidot efektīvu aizsardzību vietās, kur vilks ir traucējošs.»
A. Liepa norāda – vilkus šaujot mežā, mēs nenosargāsim aitas. «Vilku skaita strauja samazināšana postīšanas problēmu neatrisina. Izšaušana nav saprātīgs risinājums, un pētījumi rāda, ka vilku iešana aitās nesamazinās rajonos, kur vilkus pastiprināti medī. Medīšanas efekts var būt tieši pretējs: ja nošauj kādu no ģimenes apgādniekiem, tad mazuļu uzaudzēšanai vilki ķeras pie vieglāk pieejamas barības – mājdzīvniekiem. Tas pats sakāms par jaunajiem vilcēniem, kuru vecāki ir nošauti un tos vairs neapmāca nomedīt meža zvērus,» skaidro biologs. Viņš atzīst, ka šaušana varētu būt efektīvs atbiedēšanas līdzeklis. Taču vilkus nevajadzētu medīt dabiskajā vidē – mežā, bet gan potenciālo postījumu vietu tiešā tuvumā. «Vispirms gan vajadzētu padomāt par preventīviem soļiem – elektriskiem vai citu veidu žogiem, kuru būvei valsts atbalsts pieejams arī Latvijā,» iesaka eksperts.

Sabiedrotais, nevis ienaidnieks
A. Liepa ir pārliecināts, ka ļoti daudzos gadījumos vilks ir cilvēka sabiedrotais, nevis ienaidnieks. Pārtiekot galvenokārt no zālēdājiem, vilks dabā pilda sanitāra lomu – noēd kritušos, izķer slimos, vecos un vārgos dzīvniekus. Turklāt vilki ierobežo mazo plēsēju izplatību, to klātbūtnē ievērojami samazinās jenotsuņu skaits. Daudzviet cilvēki cīnās ar bebriem, jo tie nograuž kokus un aizdambē ūdensteces – arī šīs problēmas risināšanā vilks noteikti ir sabiedrotais, tāpat kā Āfrikas cūku mēra izplatības mazināšanā, briežu, stirnu un mežacūku postījumu ierobežošanā lauksaimniecībā u. c.
Cilvēkiem jāmācās pielāgoties un pašiem domāt par saviem paradumiem, lai neradītu riskantas situācijas un nepievilinātu savvaļas dzīvniekus, iesaka Dabas aizsardzības pārvaldē. Lauku viensētās dzīvojošajiem jāpārdomā atkritumu apsaimniekošana, lai nepievilinātu lāčus. Vilku apdraudējuma mazināšanai vasaras beigās un rudenī nevajadzētu atstāt nepieskatītu ganāmpulku pa nakti ārā, jāveido pareizas žogu konstrukcijas vai jāiegādājas speciāli suņi.
Bieži vien cietušie vaino savvaļas dzīvniekus, bet aizmirst, ka cilvēks pats ar neapdomīgu rīcību situāciju varētu būt izraisījis. Tādēļ Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāvji aicina iepazīties ar speciālo informāciju un izmantot preventīvas darbības, lai izvairītos no konfliktsituācijām ar savvaļas dzīvniekiem. Dabas aizsardzības pārvalde atgādina: jau tagad Latvijā var saņemt kompensācijas par lāču nodarītajiem postījumiem. Savukārt par vilku radītajiem postījumiem jāziņo VMD, kas lemj par tālāko rīcību.

Plēsēju skaits aug lēnāk
Jānis Ozoliņš «Silavas» meža faunas un medniecības pētījumu jomā ir Latvijā vienīgais zinātnieks, kurš visilgāk pēta vilkus un lāčus. Viņš vērtē, ka plēsēju daudzumu un skaita pieaugumu, tāpat kā jebkuru citu dzīvo organismu skaitu, nosaka pieejamās barības daudzums. Saskaņā ar zinātniskās metodes rekonstrukciju, Latvijas populācijas vilku skaits kopš šī gadsimta sākuma tomēr audzis lēnāk nekā to dabiskās barības – savvaļas pārnadžu – skaits. Citās Eiropas valstīs šī atšķirība starp vilku un pārnadžu daudzumu esot vēl lielāka nekā Latvijā, jo tur vilki tikai sākot atgriezties.
Ierobežojot vilku medības, populācijas atgriešanās var notikt ātri, jo vilki ir spējīgi pievārēt lielus attālumus īsā laikā un spēj pielāgoties cilvēka pārveidotai ainavai. Līdz ar to skaita pieaugumu var regulēt ar barības un medību ierobežojumiem. Līdzīgi notiek ar lāčiem. Taču tie ir visēdāji, tāpēc barības trūkums lāčiem gandrīz neesot iespējams. Toties lāči ir mazkustīgāki par vilkiem un vairojas lēnāk. Taču lāčus arī medījot mazāk – pamatā tikai Igaunijā un Krievijā, nekā notiek populācijas atražošana un pieaugums.

Daudzas interešu grupas
«Sabiedrībā varam novērot atšķirīgu interešu, uzskatu un dzīves pamatvērtību grupas, kas pārsvarā ir savstarpēji neiecietīgas. Tās bieži dzīvo katra savā informācijas burbulī. Mednieku interesēs tradicionāli ir pēc iespējas mazāk plēsēju, bet vairāk pārnadžu, citiem vārdiem – to sugu, kuras var patērēt cilvēks. Lopkopju interese – ar pēc iespējas mazākiem ieguldījumiem izaudzēt produkciju. Vides aktīvisti vēlas, lai dabā pēc iespējas valdītu pašregulācijas procesi bez cilvēka iejaukšanās, jo tā var saglabāt bioloģisko daudzveidību. Savukārt dzīvnieku tiesību aizstāvju interesēs ir apkarot visas cilvēku darbības, kas rada ciešanas dzīvniekiem. Tā var nodalīt vairākas interešu grupas. Tomēr man personīgi visproblemātiskākā grupa šķiet tā sauktie antropocentriķi, kuri uzskata, ka visam šajā pasaulē ir jākalpo cilvēka interesēm. Manuprāt, šī uzskata pārstāvji domā tikai paši par sevi. Visbeidzot, ir politiķi, kas ideālā gadījumā cenšas interešu grupas samierināt un rast iespēju tām darboties sabiedrības kopējam labumam,» sarunā ar «Latvijas Avīzi» kopējo ainu raksturo zinātnieks.
«Patiesībā plēsēju skaitu primārā regulatora – barības pieejamības, regulē nevis mednieki, lai kā to gribētu, bet gan jau uzskaitīto un vēl daudzu citu interešu grupu strīdu vai sadarbības rezultātā tapušie normatīvie akti un lēmumi, kamēr vien valstī pastāv tiesiskums. Būtībā tā tad arī ir vai būs sadzīvošana ar plēsējiem. Tā ietver daudzas tehniskas detaļas – medību ierobežojumu izmaiņas atkarībā no situācijas, saudzēšanas termiņus, sodu sistēmu par pārkāpumiem, mājdzīvnieku aizsardzības noteikumus, cilvēku uzvedību, sastopot dzīvniekus utt. Tomēr patiesa sadzīvošana būs iespējama tikai tad, kad sadzīvot pratīs cilvēki ar atšķirīgām interesēm,» uzskata Jānis Ozoliņš.

Vai normatīvi adekvāti?
«Šobrīd nav pamata Latvijā pārskatīt vilku un lāču aizsardzības statusu, turklāt jāsāk ar statusa pārskatīšanu Eiropas Savienības līmenī. Latvijā nav bijuši letāli lāču uzbrukumi cilvēkiem. Ir bijis atsevišķs gadījums, bet arī tad cilvēks pats neņēma vērā lāča brīdinošo rūkšanu,» «Latvijas Avīzi» rakstiski informē Dabas aizsardzības pārvalde.
Normatīvie akti esot adekvāti, turklāt Latvijā nekādas ārkārtējas tendences šīs jomas uzraugi no valsts puses neesot novērojuši. «Iekams abu sugu populācijas veiksmīgi atjaunojas ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs, paralēli notiek cīņa starp sabiedrības grupām ar pretējiem viedokļiem. Slovākijā nesen konstatēti lāču uzbrukumi cilvēkiem. Šajā situācijā varēja iztikt bez upuriem, ja dzīvnieku tiesību aizstāvji iepriekš nebūtu apstrīdējuši kompetento iestāžu lēmumus uzreiz likvidēt problemātiskos dzīvniekus. Diemžēl šādi gadījumi neveido labvēlīgu attieksmi pret lāčiem. Taču cilvēki piemirst savu lomu un pieņemto lēmumu sekas konkrētajās situācijās. Tādēļ vēlreiz jāatgādina par preventīviem soļiem, ko katrs var spert, lai nemudinātu savvaļas dzīvniekus ciemoties savā teritorijā,» aicina Dabas aizsardzības pārvalde.

Priekšlikumi Saeimā
Iedzīvotāji, kuru īpašumus vilki un lāči posta, kā arī, iespējams, apdraud viņu dzīvību, tik mierīgi situāciju nevērtē. Pirms gada «Latvijas Avīze» rakstā «Izskatās jau pēc vilku terora» apkopoja postījumu datus pēdējos gados, cietušo saimnieku, kā arī mednieku viedokļus. Balvu novada mednieks Jānis Trupovnieks teica: «Vilkiem katru dienu jāēd un jāapmāca vilcēni. Aitas ir visvieglākais mērķis. Pašvaldībām un aitkopjiem jābūt aktīvākiem, jāmeklē risinājumi. Esmu nodevis informāciju Saeimas deputātam Ingmāram Līdakam, lai arī Rīgā domā.»
Tagad «Latvijas Avīze» no deputāta I. Līdakas saņēma šādu komentāru: «Šķiet saprātīgi, ka vilkus drīkst medīt virs limita, saņemot atļauju, kas izdota, konstatējot regulārus uzbrukumus ganāmpulkiem un mājsaimniecībām. Eiropas prasība pēc pierādīšanas, ka kaitējumu nodarījis konkrētais vilks vai to grupa, ir muļķīga, jo katrai vilku saimei ir sava labi aizsargāta teritorija, un tās nepārklājas. Te arī atbilde uz jautājumu, vai jāpalielina sugas skaita regulēšanai noteiktais vilku medīšanas limits. Nē! Ja labi strādā īpašo atļauju izdošanas mehānisms, tad problēmu var atrisināt jau tagad. Vienlaikus vēlos uzsvērt, ka nekad neesmu atbalstījis un neatbalstīšu nevienas sugas medīšanu mazuļu laikā, jo nevienas sugas mazulis nav pelnījis nomirt visbriesmīgākajā – bada nāvē, zaudējot vecākus. Pat vilks!»
I. Līdaka vērtē arī situāciju ar lāčiem: «Igaunijā ir desmitreiz vairāk lāču nekā Latvijā, bet satraukuma par to klātbūtni ir krietni mazāk. Iespējams, tāpēc, ka kaimiņvalstī ik gadu nošauj apmēram simts lāču, un sugas uzvedības modelis nosaka bailes no mednieka – cilvēka. Domāju, ka arī cilvēki tur ir izpratuši noteikumus, kas jāievēro, ejot uz mežu. Nesaku, ka Latvijā jāsāk medīt lāčus, bet neuztvertu kā traģēdiju kāda dzīvnieka likvidāciju, ja tas pārmēru apgrūtina saimniecisko darbību vai apdraud cilvēku drošību. Paredzu, ka arī līdz lāču medību limitam mēs reiz nonāksim – ne drīz, bet nonāksim.»
Bažīga prognoze I. Līdakam ir par populācijas veselību: «Vilkiem, lūšiem un jo īpaši lāčiem vislielāko postu nodara nevis medības, bet gan austrumu robežas žogs. Tie daždesmit Latvijas lāči savā starpā pārosies, līdz nedzims vairs normāli mazuļi, kas tipiski tuvradniecībai, un drīz tas pats notiks arī ar vilkiem un lūšiem.» ◆