Kara bēgles no Ukrainas atrod darbu Bauskas novada Bērnu un jaunatnes sporta skolā

Pagājušā gada marta sākumā frontes līnija Ukrainā tuvojās Dnipro pilsētai. Ja kristu Zaporižja, tad, visdrīzāk, fronte nonāktu pie Dnipro pilsētas. Daudzi no pilsētas un tai tuvo apdzīvoto vietu iedzīvotājiem devās bēgļu gaitās, tai skaitā arī uz Latviju un Bauskas novadu.

Trīs sievietes no Ukrainas strādā Bauskas novada Bērnu un jaunatnes sporta skolā. Viņas slavē skolas direktore Biruta Grantiņa – par apzinīgu darbu un spēju sadarboties ar kolektīvu. Medmāsu Olenu Harčenko atzinīgi vērtē arī Bauskas peldbaseina vadītāja Sigita Platā: «Viņa ir ļoti laba strādniece, iejutusies mūsu kompānijā, atpūšamies kopā, piedalās kopējās ballītēs, komunikācijā ar mums mācās latviešu valodu. Bērni viņu saprot.»

Meita turpina studēt
Latvijā Olena Harčenko ieradās pagājušā gada 11. martā, dažas nedēļas pēc kara sākuma. Viņa dzīvoja netālu no Dnipro pilsētas salīdzinoši mazākā pilsētā Novomaskovskā, kur ir apmēram 50 tūkstoši iedzīvotāju. Tajā brīdī tā bija potenciāli bīstama vieta – ja neizdotos Krievijas armiju apturēt pie Zaporižjas, tad nākamā ceļā būtu Dnipro. Arī tagad Dnipro pilsētu regulāri apšauda ar raķetēm, mēģina iznīcināt metalurģijas uzņēmumus pilsētā. «Nesen dzirdēju, ka arī netālu no Novomaskovskas nokrita raķetes,» stāsta O. Harčenko.

Latvijā viņa ieradās kopā ar meitu, kas studēja Harkivas Universitātes Arhitektūras fakultātē un tur dzīvoja kopmītnēs. Kara sākumā viņa bija Harkivā, piedzīvoja arī pilsētas bombardēšanu, kādu laiku slēpās no bumbām pilsētas metro. «Tas bija ļoti bailīgi. Viņa izkļuva no turienes, un braucām prom. Te pabija pāris mēnešus un tad devās pie paziņas uz Vāciju, kur turpina studijas attālināti. Viņa ir pēdējā kursā, reizē mācās vācu valodu. Harkivas Universitātes profesori turpina darbu un māca savus studentus attālināti pa visu pasauli,» stāsta medmāsa.

Latvijā paveicies
Bēgļu gaitās Olena devās kopā ar savu suni – to neesot varējusi atstāt Ukrainā. Vīrs tālbraucējs, kurš turpina darbu, bet Ukrainā palikusi mamma, vīramāte, citi radi un paziņas. «Brālis nevar izbraukt. Viņu no valsts neizlaidīs. Mamma, kā daudzi pensionāri, izvēlas neizbraukt – tur ir mājas, dzīve, palicis viņas dēls,» saka ukrainiete.

Latvijā viņai esot ļoti paveicies, jo sastapta Brazovsku ģimene. «Mirdza Brazovska, Marta Auguceviča un Kristiāna Kalniņa – viņas mani uzņēma teju vai kā meitu ģimenē. Palīdzēja arī atrast darbu,» saka O. Harčenko. Kad uzzinājuši, ka Bauskas peldbaseinā meklē medmāsu, deva ziņu, ieteica, un B. Grantiņa pieņēma darbā. Tā kopš septembra arī strādā. «Darbs patīk, strādāju ar labpatiku,» teic baseina medmāsa.

Bez miera izjūtas
Tomēr miera izjūtas tāpat neesot nevienu dienu. Viņa seko ziņām no Ukrainas, katru dienu zvana mammai uz Ukrainu. «Zvanu brālim, vīram māsa tur palika. Notikumiem visu laiku sekojam. Ļoti daudzi pazīstami vīrieši ir frontē, un arī no tiem, kurus es pazinu, kāds mirst. Tas ir šausmīgi. Kad dzirdi, ka kāds, ar ko cieši esam bijuši kopā, kopā strādājuši, gājis bojā – tas ir briesmīgi,» saka Olena.

Nākotne pašlaik ir ļoti neskaidra. «Nevaru pateikt, ko darīšu, kad beigsies karš. Pašlaik dzīvojam, strādājam šeit, un nav arī skaidrs, kad un kā karš beigsies. Sākumā ļoti gribējās braukt atpakaļ. Tomēr jāatzīst, ka Latvijā dzīvot ir labi. Skaistas vietas, muzeji – biju Rundāles pilī. Šeit savā ceļā sastapu ļoti labus cilvēkus, darba kolektīvs ir labs un draudzīgs, laba vadība, atsaucīga, vienmēr palīdzēs, lai ko prasītu. Tomēr pats galvenais, kas satrauc, – nav nekādas skaidrības, kā turpināsies notikumi Ukrainā un kā varētu iestāties miers,» saka O. Harčenko.

Nepārtraukta apšaude
Bauskas novada Bērnu un jaunatnes sporta skolas sporta hallē par dežurantēm strādā māsas Jekaterina Pļeskuna un Nataļja Murmuļa. «Bauskas Dzīve» tikās ar Jekaterinu. Viņa dzīvi Latvijā vērtē kā labu, tomēr atzīst, ka ļoti vēlas tikt atpakaļ uz Ukrainu.

«Viss ir skatāms salīdzinājumos. Kādreiz mums visiem traucēja Covid-19 epidēmija. Likās, ka slikti, jo jāsēž mājās un nekur netiec, bet tagad – kaut vai mājās sēdētu, nevis tā, kā tagad – kad katrs ir citā valstī, ar dažādiem likteņiem, kur kādam paveicas, kādam – ne tik ļoti,» saka J. Pļeskuna.

Sieviete ir no Dnipro pilsētas. Māsa dzīvojusi turpat netālu piepilsētā. Bauskā ieradās pērn 19. martā, jo marta sākumā nebija skaidrs, kāds būs pilsētas liktenis, un tad daudzi devās bēgļu gaitās. «Tēva radinieki dzīvo Nikopolē, un tur pilsētu katru dienu un nakti apšauda ar artilēriju. Apšaude frontē notiek nepārtraukti. Līdz Dnipro artilērija aizšaut nevar, tur šauj ar raķetēm, sūta bezpilotu aparātus,» stāsta Jekaterina.

Kompakta pilsēta
Latvijā sākumā braukuši uz Rīgu, bet autobuss apstādināts Ogrē, jo izrādījies, ka Rīgā nav naktsmāju, bet Ogres novadā ir apmešanās vieta. Vīra radiniecei bija paziņa Rīgā, kas meklēja, kur apmesties, bet visiem vietas neatradās. Savukārt mītnes vieta radās Bauskā, kur izdevās atrast arī darbu. Pamazām izdevās arī izveidot kontaktus ar ukraiņiem, kas atbraukuši uz Bauskas novadu. J. Pļeskuna uzsver, ka veiksmīgi darbojas koordinatori no Bauskas novada sociālā dienesta.

Bauska viņai patīk. «Latvijas mērogiem Bauska ir pilsēta, lai arī Ukrainas ciemata izmērā. Tas bija pārsteigums, ka pilsēta var būt tik maza. Toties ir baseins, sporta skola, bērnudārzi. Parastā ukraiņu ciemā nekā tāda nav. Ir lielveikali. Jā, pilsētas izmērs ir mazs, bet viss ir kompakts, viss tuvu, pieejams, ir skaisti. Visur var izstaigāt, turpat blakus ir autoosta, ja kaut kur vēlas izbraukt,» vērtē Jekaterina. Viņa stāsta, ka aizbraukusi uz Rīgu, kad Bauskā nodzīvojusi divus mēnešus. «Divos mēnešos jau biju atradinājusies no lielpilsētas – tur tāda kustība. Liela satiksme, tramvaji, trolejbusi. Savu pilsētu Dnipro uzņēmu kā savējo, bet te no lielpilsētas ritma biju jau atradinājusies,» stāsta sieviete.

Kaut ātrāk uz mājām!
Attiecībā uz darbu Jekaterina atzīst, ka līdz šim pastāvīga darba nebija, – bija bērna kopšanas atvaļinājumā. Patīk nodarboties ar šūšanu, tāpēc speciāli Ukrainā gāja kursos, kurus pabeigt nesanāca – sākās karš. Latvijā viņa ir priecīga par darbu sporta skolā, bet ļoti vēlas atpakaļ.

«Vēlos, lai miers ir kaut vai pēc šīs vasaras, lai ir veiksmīgas kaujas, lai ir vienošanās, ka beidzies karš! Kaut kad beigām jābūt. Ja netici kara beigām, tad var sajukt prātā. Tāpēc ceru, ka jau šoruden karš būs beidzies. Ļoti, ļoti gribas atgriezties. Likteņi katram no mums ir citādāki, bet es ļoti gribu atgriezties. Arī radinieki ne visi varēja aizbraukt. Jā, šeit ir labi, bet te nav nekā tāda, kas mani te turētu,» saka J. Pļeskuna. Viņa atzīst, ka ir arī ukraiņi, kas paliks zemēs, uz kurām aizbēga. Paziņa, piemēram, aizbraukusi uz Poliju ar diviem bērniem un atradusi tur vīru.

Situāciju pēc kara viņa arī vērtē ļoti piesardzīgi. Jā, Eiropas Savienības vadība ir solījusi, ka pieņems, un to ļoti gribētos, bet Latvijā var pamanīt, ka arī šādā ekonomiskajā savienībā ir savas problēmas. Tomēr tas būšot pēc tam – vispirms ir jānodibina miers Ukrainā.