Iecavā dzīvojošie ukraiņi: “Dzimtene cilvēkam ir tikai viena”

Ukraiņu Irinas un Aleksandra Besedinu mājvieta jau gandrīz gadu ir Iecavā

Drīz būs aizritējis gads, kopš ukraiņu Irinas un Aleksandra Besedinu mājvieta ir Iecavā, bet viņu īstās mājas palika Harkivas apgabalā – Borovas pilsētiņā Izjumas rajonā. Tiekoties ar «Bauskas Dzīvi», seniori dalījās savā pieredzē un atziņās par Krievijas izraisīto karu Ukrainā un dzīvi bēgļu statusā.

Pamodina bombardēšana
Pagājušā gada 23. februāra vakarā Borovas iedzīvotāji devušies pie miera nenojaušot, ka rīts sāksies ar bombardēšanu. Aleksandrs stāsta: «Piecos no rīta mūs pamodināja apšaude, vērsta uz karaspēka daļu, kas atrodas mūsu rajonā; sākās karš. Lai gan jau iepriekš bija zināms, ka Krievija koncentrējusi savus bruņotos spēkus tuvu Ukrainas robežai un ziņas no Eiropas un ASV bija brīdinājušas par Krievijas gatavošanos uzbrukumam, līdz pēdējam brīdim neticējām, ka tas notiks. Domāju, ka arī nevarēja tautai paziņot, ka rīt sāksies karš; tad būtu lielāka panika, nekā glābjoties reālā briesmu brīdī.» Kad sākās 30 kilometrus attālās Izjumas pilsētas pastāvīgas apšaudes, lidmašīnas zemu laidušās tieši pāri Besedinu mājai. «Katru nakti dzirdējām uzlidojumu troksni; kad bombardēja, patvērāmies pagrabā. Bērni bija pārbiedēti,» atminas Irina.

Nolēmuši glābties un glābt mazbērnus, Irina un Aleksandrs kopā ar vedeklām un četriem mazbērniem 13. martā savas mājas atstāja un devās uz Poliju. «Tā kā dēliem bija jāpaliek aizstāvēt Ukrainu, uzņēmos rūpes, lai sievietes un bērnus nogādātu drošībā. Mūsu dēli palika tur – vecākais – Andrejs – tagad pilda kara administrācijas vadītāja pienākumus Kupjanskas pilsētā, bet jaunākais – Jurijs – ir Ukrainas nacionālās gvardes apakšpulkvedis,» atklāj Aleksandrs.

Vecākais dēls ar auto ģimeni nogādājis līdz Ukrainas robežai, tur ar vilcienu no Ivanofrankivskas nonākuši Polijā bēgļu uzņemšanas punktā Varšavā. «Kad braucām šurp, bijām lielā neziņā par to, kas būs tālāk, bet zinājām, ka jāglābj mazbērni. Domājām, ka mājas pametam tikai uz īsu brīdi, ka karš nebūs ilgs, varbūt pāris mēnešu,» atminas Irina.

16. marta rītā Besedini, sagaidījuši brīvprātīgos, ar autobusu devās uz Latviju un nonāca Iecavā.

Sastopas ar lielisku attieksmi
Sākumā mazbērni gājuši arī skolā Iecavā, bijuši priecīgi par sporta nodarbībām. Bet savās skolās turpinājuši mācības attālināti, izmantojot labdarības organizācijas piešķirtās viedierīces. Mainoties situācijai Ukrainā, vedeklas un mazbērni ir devušies atpakaļ uz dzimteni, bet vecvecāki dzīvo ar Latvijas valsts atbalstu īrētā dzīvoklī Iecavā.

Irina un Aleksandrs pauž pateicību Latvijai un šejienes cilvēkiem par sirsnīgo un dāsno uzņemšanu un atbalstu. «Mēs šeit sastopamies ar brīnišķīgi labu attieksmi un atbalstu no Latvijas cilvēkiem. Tā ir lieliska gan no valsts un pašvaldības, gan labdarības organizācijām un citur, saņemot dažādus pakalpojumus. Varam izmantot sabiedrisko transportu bez maksas un medicīnas pakalpojumus – tas ir ļoti daudz, esam bezgala pateicīgi. Visur, kur vēršamies, ir ideāla attieksme,» stāsta Irina un Aleksandrs. Īpaši labus vārdus ukraiņi teic par dienas centru «Iecavnīca» un ir pateicīgi darbiniecēm Ilvai Vansovičai un Ilzei Augustei.
Aizvadītā gada laikā daudz ceļojuši pa Latviju un ir sajūsmināti par gūtajiem iespaidiem. Apmeklējuši Bauskas un Rundāles pili, Rīgu un Jūrmalu. Mazbērni lielāko daļu vasaras piedalījušies bērnu vasaras nometnēs. Aleksandrs smaidot stāsta, ka, bieži braucot sabiedriskajā autobusā, ir iemācījies latviski vārdus «nākamā pietura». Aizvadītajā vasarā devušies grupu ekskursijās uz Tērvetes dabas parku un «Iecavnīcas» organizēto braucienu uz Likteņdārzu Aizkraukles novadā.

Irina pauda prieku par Iecavas plašo parku, kur labprāt dodas pastaigās ikdienā. Besedini ir aktīvi «Iecavnīcas» rīkoto pasākumu ukraiņu bēgļiem apmeklētāji.

Centra vadītāja I. Vansoviča pastāstīja, ka sākumā tikšanās centrā organizētas ik nedēļu, bet tagad, kad daudzi atraduši darbu un ir vairāk aizņemti, – divas reizes mēnesī. Vidēji uz tikšanos centrā sapulcējas aptuveni divdesmit pieci cilvēki. Viņa novērojusi, ka sanākšanas reizēs ukraiņi ļoti aktīvi sarunājas savā starpā, apmainās ar ziņām no mājām, dalās pieredzē un stiprina cits citu. Uz savu saietu Aleksandru aicinājuši arī Iecavas senioru domubiedru grupas «Doma» vīri, kur viņš stāstīja par karu Ukrainā.

Notikumiem dzimtenē Irina un Aleksandrs ikdienā seko Ukrainas televīzijas kanālos, kur nereti tiek vēstīts par Latvijas atbalstu Ukrainai. Pastāvīgi sazvanās ar paziņām, un cits citu cenšas atbalstīt. Irina pastāstīja, ka daudzi jo-projām dzimtenē dzīvo pastāvīgās bailēs, citi teic, ka ir pieraduši. Ik vakaru telefoniski sarunājas ar bērniem. Tā kā dēli ir tieši saistīti ar kara dienestu, ar viņiem par karu sarunas nenotiek. «Lai gan zinām, ka Kupjansku teju ik dienu bombardē, dēls mums saka, «viss ir normāli», un mēs saprotam,» atklāj Aleksandrs.

Ukraina uzvarēs
Aleksandra profesionālā dzīve bijusi saistīta ar militāro karjeru; pirms pensionēšanās bijis Ukrainas bruņoto spēku pulkvedis. Viņš atklāj savu skatījumu uz Krievijas izraisīto karu Ukrainā: «Sākumā neviens neticēja, ka Ukraina noturēsies pret milzīgo pārspēku. Arī Putins bija ierēķinājis karam tikai trīs dienas; bija cerējis, ka Harkiva sagaidīs viņu ar maizi un sāli. Pārrēķinājās un ir gatavs milzīgiem upuriem, īpaši – cilvēku dzīvības. Pateicoties saņemtajam atbalstam teju no visas pasaules, mūsu armijas drošsirdībai un prezidenta Volodimira Zelenska nelokāmajai politikai un autoritātei, Ukraina uzvarēs karā. Domāju, visi saprot, ka Putinam prātā ir ne tikai Ukraina; kamēr Ukraina noturēsies, Eiropa būs pasargāta. Krievija šajā karā ir iznīcinājusi ne tikai mūsu cilvēku dzīvību, tostarp ap 500 bērnu, bet arī visvairāk – savus cilvēkus. Bet dzīvā spēka resursi tai ir milzīgi; tur ir bezgala daudz nabadzīgu cilvēku, kas par naudu gatavi darīt jebko. Armijas rindās ir arī no ieslodzījuma vietām nonākuši tā sauktie «zeki».» Irina piebilst: «Tāpēc nav brīnums, kā viņi uzvedušies okupētajās vietās, – laupīja, postīja un spīdzināja iedzīvotājus. To ir stāstījuši paziņas, kas to pieredzējuši savām acīm.»

Irina, sazvanījusies ar savu radinieci Krievijā, un pārliecinājusies par Krievijas propagandas milzīgo spēku uz tās iedzīvotājiem – tur mātes tic, ka viņu dēli un znoti dodas karā aizstāvēt Krieviju. «Aizstāvēt Krieviju uz Ukrainas zemes?» jautājusi Irina. «Krievijas cilvēku priekšstats par karu veidojas pēc televīzijā redzētā, mūsu – pēc pašu piedzīvotā,» pauž Irina.

Ilgas pēc mājām
Irina un Aleksandrs sarunā vairākkārt pauda pateicību Latvijai par milzīgo atbalstu un labajiem dzīves apstākļiem šeit, taču neslēpa ilgas pēc mājām un tuviniekiem: «Šeit viss patiešām ir ļoti labi, bet te nav mūsu mājas, un Dzimtene cilvēkam ir tikai viena, to neviens nespēj aizstāt.»

Viņu dzīvesvieta – Borovas pilsētiņa – okupantu rokās nonākusi pagājušā gada maijā, bet atbrīvota septembrī. Savu māju pēc okupācijas redzējuši vien fotobildēs, pēc kurām spriež, ka pats nams nav guvis postījumus. Pašlaik tajā uzturas Ukrainas karavīri, viņi arī rūpējoties par diviem suņiem un kaķiem, kas gaida mājās savus saimniekus. «Mums ir dārzs ar augļu kokiem, riekstkokiem un neliels sakņu dārziņš, pagalmā – rožu dobe. Tur vienmēr bija, ar ko nodarboties, tagad tā visa ļoti pietrūkst,» atklāj Irina.
Aleksandrs pastāstīja, ka cēlies no karavīru dinastijas; viņa tēvs, vectēvs un viņu senči, atskatoties līdz pat 1829. gadam vēsturē, bijuši armijas cilvēki.

Irina un Aleksandrs lepojas ar saviem dēliem, kas cīnās par Ukrainu, un bažījas par mazbērniem: Aleksandru, vienīgo mazmeitiņu Poļinu, Pāvelu un Ivanu.

«Kad karš būs beidzies, mēs sarīkosim svētkus, atzīmēsim to kopā ar latviešiem un aicināsim ciemos pie sevis,» ar optimismu un sirsnību sacīja Aleksandrs.