Baušķenieks frontē Ukrainā: Šajā karā nozīme ir nevis cilvēku skaitam, bet gan tehnoloģijām

KOMENTĀRI: gads Ukrainas zīmē; Kāds ir rezumējums par kara 365 dienām, un kā vērtējat situāciju?

JURIS DALBIŅŠ, bijušais Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieris

Pārņem lepnums
– Vērtējot Latvijas paveikto šajā laikā, jāuzsver, ka jau sen Latvija izdarīja pirmo darbu, – mēs esam tādas militārās alianses sastāvā, lai pie šādiem nepatīkamiem notikumiem nenonāktu. Ja kāds domā, ka varētu uzbrukt tik saliedētam spēkam kā NATO alianse, tas ir pašnāvnieks.

No paveiktā jāizceļ, ka strauji pavirzīts uz priekšu finansējums bruņotajiem spēkiem, civilajai aizsardzībai un iekšlietu sistēmai. Konkrēti projekti – ir pretgaisa un krasta aizsardzība, kas ielikti plānos. Šādas sistēmas mūsu bruņoto spēku rīcībā parādīsies gana drīz, un tas būs papildu garants, lai varētu nodrošināt teritoriālo neaizskaramību.

Labi redzam sabiedrības vēlmi iesaistīties aizsardzībā – līdz trim tūkstošiem iestājušies Zemessardzē. Tos, kas bijuši klāt pie Zemessardzes veidošanas un redz, par ko tā kļuvusi tagad, pārņem tikai lepnums.
Krievijas vadība ir drauds ne tikai Latvijai, bet arī visai demokrātiskajai pasaulei. Klausījos diktatora uzstāšanos. Pārsteidza – tādu savārstījumu un nedrošību nebiju gaidījis. Runāja par visu, tikai ne par karu – izjūta, ka viņš stāv uz pavasara plānā ledus un baidās sakustēties, lai nenogrimtu. Bet arī bailīgs vienalga ir drauds mums, arī tad, ja Krievija sāks brukt.

MEHĀNIĶIS,
latvietis no Bauskas, dienē Ukrainas bruņoto spēku Starptautiskajā leģionā

Jābūt pārsteigumam
– Pašlaik esmu Harkivā. Darbojos bataljonā, kur ir arī latvieši. Frontē esmu maz, pamatā nodarbojos ar auto evakuēšanu, transportēšanu un remontu.

Harkivu regulāri apšauda. Nedēļas vidū divi sprādzieni bija salīdzinoši netālu, divi tālāk. Lido S300 raķetes. Vienu dienu atlidoja 12 raķetes. Sirēna «bauro» gandrīz katru dienu, jo tepat netālu ir Krievijas robeža un raķete atlido 40 sekundēs. Lido arī mums pāri uz Ukrainas citām teritorijām.

Iebrucēji mēģina taisīt izrāvienu līdz brīdim, kad ukraiņi apgūs ārzemju ieročus. Krievijas armijas vadību neinteresē, vai tam ir jēga. Viņi savāc baru «dalbajobu» un «teš» virsū. Tos likvidē, tad kādu laiku miers. Pirms divām nedēļām bija spriedze, bet mūsējie nolika kārtīgu bariņu uz lauka. Tagad atkal mēģinājuši nedēļas vidū mākties virsū.

Ja iedos tādu ieroču un tehnikas apjomu, kā Ukrainas bruņotie spēki prasa, – būs rezultāts. Padomju ieroči «nevelk». Ieroču izgatavošanā viņiem ir padomju domāšanas pamatne. Šajā karā lielāka nozīme ir nevis cilvēku skaitam, bet gan tehnoloģijām.

Domāju, ka kādā brīdī jābūt interesantam pārsteigumam no Ukrainas bruņoto spēku vadības puses, kas daudz ko izšķirs.

OLEKSANDRS SITAILO,
Malinas pašvaldības galva Žitomiras
apgabalā Ukrainā

Mēs zinām miera cenu
– Šo kara gadu izdzīvoju gan kā pašvaldības vadītājs, gan kā parasts cilvēks – ar neticamām sāpēm sirdī.
Diemžēl pirms gada mūsu Malinas kopiena uzreiz izjuta kara postījumu, jo atrodamies netālu no Baltkrievijas robežas. Žitomiras apgabalā Malinas reģions ir viens no ienaidnieka visvairāk skartajiem.
Kopš kara sākuma šeit nopostīti un bojāti vairāk nekā tūkstotis objektu, dzīvojamo ēku, divi tilti, izglītības, medicīnas un kultūras iestādes.

Taču mēs nepadevāmies un nekritām izmisumā, bet uzreiz sākām risināt primārās vajadzības – nodrošināšana ar pārtiku, iedzīvotāju evakuācija.

Mēs apgādājām ar pārtiku un humāno palīdzību arī kaimiņu Kijivas reģiona iedzīvotājus. Turklāt pagājušajā gadā mēs uzņēmām vairāk nekā 1700 imigrantu: valsts dienvidu un austrumu reģionu iedzīvotājus. Mēs pārveidojām divus bērnudārzus par mājokli šiem cilvēkiem. Diemžēl budžeta deficīta dēļ nevarējām iegādāties nepieciešamo komunālo aprīkojumu. Taču mums izdevās to iegūt ar programmas «UNICEF» un «U-LEAD ar Eiropu» un citu starptautisko fondu palīdzību.

Nevaru nepieminēt Latvijas un Igaunijas, jo īpaši mūsu sadraudzības pilsētas Bauskas, dāvinātos skolēnu autobusus, ar kuriem lauku maršrutos ved bērnus un skolotājus uz skolām.

Malinā kopīgiem spēkiem tika uzbūvētas divas pārejas pār Iršas upi pāri ienaidnieka aviācijas uzlidojumā nopostītajam rūpnīcas tiltam. Mēs sniedzam pastāvīgu atbalstu mūsu bruņotajiem spēkiem. Pērn viņu vajadzībām no kopienas budžeta tika izlietoti vairāk nekā 15 miljoni grivnu, un bruņotajiem spēkiem tika nodotas aptuveni desmit automašīnas.

Diemžēl mums ir arī sāpīgi zaudējumi: gājuši bojā 43 Malinas iedzīvotāji. Tas nozīmē, ka bērni palika bāreņi, sievietes kļuva par atraitnēm, un arī vecāki cieta bēdas.

Neraugoties uz uzlidojumiem, mums izdevies nodrošināt mājas ar siltumu un ūdeni, izvest at-kritumus, uzbūvēt aizsardzības būves, vēlāk arī salabot ceļus.

Remontējām apšaudēs bojātās privātmājas un iestādes un tur-pinām to darīt arī tagad. Mums ir spēcīga brīvprātīgo kustība: kopienas iedzīvotāji dara visu iespējamo, lai palīdzētu aizstāvjiem – auž kamuflāžas tīklus, gatavo sūtījumus uz fronti, vāc līdzekļus nepieciešamajam ekipējumam, rīko labdarības pasākumus.
Diemžēl nevar droši apgalvot, ka karš beigsies rīt vai pēc mēneša. Karš ir sliktākais, kas var notikt. Bet šis gads izmainīja mūs un mūsu kopienu. Mēs zinām miera cenu, jo esam redzējuši karu savām acīm. Mēs cīnījāmies un cīnīsimies par katru savas zemes gabalu, par katru no mums, par savām tiesībām pastāvēt. Un uzvaru mēs noteikti iegūsim – kopā ar visu civilizēto pasauli, kas mūs dzird un mums tic.