«Mēs nekad nepieliksim katram iedzīvotājam klāt karavīru»

Diskusijā «Civilā aizsardzības krīzes laikā» iepazīstina ar jauninājumiem un sniedz ieteikumus drošībai

Krievijas iebrukums Ukrainā licis paskatīties uz mūsu katra drošību un uz civilo aizsardzību novadā un valstī no cita skatpunkta. Par aktuālo šajā jomā «Bauskas Dzīve» raid-ierakstā sarīkojusi diskusiju ar ekspertiem. Sarunā piedalās Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) priekšnieka vietnieks Mārtiņš Baltmanis (M. B.), Bauskas novada pašvaldības izpilddirektors Ivars Romānovs, Zemessardzes 1. Rīgas brigādes 53. kājnieku bataljona kaprālis Rolands Skrimblis (R. S.) un diskusijas vadītājs Kaspars Kalējs.

Aktualizēts civilās aizsardzības plāns Bauskas novada pašvaldībā
Pašvaldības izpilddirektors Ivars Romānovs paskaidroja, ka līdz ar administratīvi teritoriālo reformu pašvaldības pienākums un arī izaicinājums bija aktualizēt un saprast tos civilās aizsardzības plānus, kādi bija iepriekšējās pašvaldībās pirms reformas, un apzināt aktualizējamo situāciju šajos plānos. Šis darbs tika veikts, un tā 2022. gada janvārī civilās aizsardzības plāns veidolā, kāds tas ir tagad, tika apstiprināts un aktualizēts.

Vai pašvaldība ir domājusi, lai sabiedrība zinātu, ko darīt jebkurā krīzes situācijā, piemēram, plūdu gadījumos? I. Romānovs informē: «Arī šajā aspektā pašvaldība ir rīkojusies, tiek uzturēta aktuāla informācija pašvaldības mājaslapā, kā arī ir publikācijas, kurās skaidrots par aktuālo rīcību apdraudējuma vai katastrofu iestāšanās gadījumā, kā arī ir apzinātas iedzīvotāju pulcēšanās vietas. Vietvara, apzinot situāciju, ir parūpējusies par izmitināšanas iespējām – ja pašvaldībai nāk apdraudējumi, piemēram, bēgļu krīzes administrēšanā un vadībā, mēs zinām, kur izmitināt šos iedzīvotājus. Protams, vispirms vajag parūpēties par pašu iedzīvotājiem, risinot jautājumus, kas ir aktuāli. Arī informācija par 72 stundu gatavību, kas ir primāri, noteikti arī jāpatur rūpe par ģimenēm, īpaši gādājot par bērniem, senioriem un citām iedzīvotāju grupām.

VUGD sadarbība starp iestādēm un pašvaldībām
M. B.: – Krievijas iebrukums Ukrainā noteikti lika paskatīties no cita skatpunkta, bet, kā jau pareizi akcentēts, – civilā aizsardzība nav tikai viens dienests, jo ir ļoti daudz iesaistīto institūciju. Viens, ko šeit jau pieminēja pašvaldības pārstāvis, ļoti nozīmīga loma ir tieši pašvaldībai, un tas pamat-uzdevums, kas arī tika
ieskicēts, ir evakuācija un pulcēšanās vietas. Tas ir galvenais uzdevums, bet arī citām institūcijām ir ļoti daudz pienākumu atbilstoši viņu kompetencēm. Ja mēs skatāmies Valsts civilās aizsardzības plānā, tad tas ir sadalīts un tajā ir aprakstīts, kas par ko ir atbildīgs.

Sadarbība līdz šim mums ir bijusi gana laba. Ja mēs skatāmies uz pēdējo izaicinājumu – Ukrainas civiliedzīvotāju primārā atbalsta nodrošināšanu, liels paldies visām Latvijas pašvaldībām par iesaisti un atbalstu, kāds kopumā tika sniegts iekšlietu resoram. Arī mums, VUGD, iepriekš nebija tik lielas pieredzes un uzdevumu ar patvēruma meklētājiem tāpat kā pašvaldībām, bet, kopā risinot šo jautājumu, tika nodrošināts primārais atbalsts. Tā nav ne katastrofa, ne krīze, bet tas bija lielāka mēroga pasākums, kas mums bija jānodrošina. Mazākā mērogā, teiksim – taktiskā līmenī, mums sadarbība ir bieži, piemēram, arī ugunsgrēku gadījumos, kad pašvaldība nodrošina pagaidu izmitināšanu cilvēkiem, kuriem nav, kur palikt. Sadarbība mums ir daudzos notikumos ar Valsts policiju, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu, kā arī Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS), piemēram, plūdos Jēkabpilī, kur tika iesaistītas ļoti daudzas institūcijas. Man liekas, ka tieši taktiskā līmenī mums ir laba sadarbība ar pašvaldībām un citām institūcijām. Cits jautājums ir par resursiem, kas mums kopumā ir pieejami, cik liela mēroga vai smaguma apdraudējumu mēs varam pārvarēt, kas noteiktos apstākļos varētu būt izaicinājums.

Civilās aizsardzības situācija pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā un pēc tā
M. B.: – Te mazliet jāskatās vēsturē kopumā, jo pirmo reizi termins «civilā aizsardzība» parādījās Ženēvas konvencijā, kad tika pieņemts papildprotokols, bet šajā papildprotokolā tika minēts, ka civilā aizsardzība ir ne tikai civiliedzīvotāju aizsardzība, ja noticis militārs iebrukums, bet arī iedzīvotāju aizsardzība no citām katastrofām. Šis papildprotokols bija izejoši no sekām pēc Otrā pasaules kara, un pamazām tas fokuss no civiliedzīvotāju militāra rakstura apdraudējuma transformējās katastrofu pārvaldīšanā. Ja skatāmies uz, piemēram, Eiropas Savienības (ES) civilās aizsardzības mehānismu, kas mums ir nostiprināts Lisabonas līgumā, kas ir «jumta līgums» ES, tur arī ir speciāls pants civilajai aizsardzībai. Tajā tiek runāts tikai par katastrofu pārvaldīšanu, un arī Latvijā un daudzās citās valstīs šis mehānisms sāka veidoties 2007. gadā, un fokuss bija uz katastrofu pārvaldīšanu.

Arī pie mums un visā ES, ja runājam par civilo aizsardzību, viss ir pakārtots vairāk katastrofu pārvaldībai – plūdiem, ķīmisko vielu noplūdēm un tamlīdzīgi. Protams, Valsts civilās aizsardzības plānā bija atsevišķs pielikums «Civilās aizsardzības darbības pasākumi militāra iebrukuma gadījumā vai kara laikā», bet tas bija tikai civilās aizsardzības plānā, un, godīgi sakot, nebija pievērsta tik liela uzmanība tieši šim civilās aizsardzības blokam, kas ir civiliedzīvotāju aizsardzība militāra apdraudējuma gadījumā. Tagad viss mainās, arī, ja skatāmies Zviedrijā, kur viņu vadošā institūcija, kas ir līdzīga VUGD, bija pakļauta 70., 80. gados Aizsardzības ministrijai, tad 90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā tika pakļauta Iekšlietu ministrijai un arī nodarbojās tikai ar katastrofu pārvaldīšanas jautājumiem. Pašlaik pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā tā ir «pārvietota» atpakaļ – pakļautībā Aizsardzības ministrijai.

Valsts civilās aizsardzības plānā bija iepriekšminētais pielikums – kara sadaļa, kura pašlaik atkal transformējas uz pašvaldību plāniem, kur tas vēl ir izstrādes stadijā. Šī sadaļa Valsts civilās aizsardzības plānā ir stratēģiska līmeņa dokuments, un tālāk tiek papildināts ar konkrētākiem pasākumiem – pašvaldības civilās aizsardzības plāniem. Tur ir cieša saistība ar Nacionālo bruņoto spēku pārstāvi, kas ir deleģēts attiecīgi Civilās aizsardzības komisijā. Arī NATO pēc 2014. gada sāka plašāk runāt par civiliedzīvotāju aizsardzību, jo arī tur fokuss bija vairāk uz katastrofu pārvaldīšanu. Tāpēc tika radītas šīs septiņas pamatprasības, bet arī tajā brīdī tā atsevišķos gadījumos bija klasificēta informācija, un mēs (red. – VUGD) bijām iesaistīti, arī NBS bija iesaistīti šo septiņu pamatprasību analīzē. Tika arī gatavoti dokumenti, kas tika iesniegti NATO, lai saprastu, kāda ir situācija attiecībā uz civiliedzīvotāju aizsardzību. Pašlaik civiliedzīvotāju aizsardzība militāru apdraudējumu gadījumā nāk klāt šim visam.

Zemessardze iesaistās sabiedrības apmācībā par rīcību krīzes situācijā
K. Kalējs: – Zemessardzes 53. kājnieku bataljons sadarbībā ar Bauskas Centrālo bibliotēku dažus mēnešus pēc kara sākuma Ukrainā aicināja Bauskas novada iedzīvotājus uz mācībām «Kā rīkoties krīzes situācijā?», arī par to, kam jābūt «72 stundu izdzīvošanas» somas saturā. Kādi ir secinājumi par mācībām – cik veiksmīgi, ko mainītu, vai šīs mācības būtu nepieciešamas regulāri?

R. S.: – Es biju tas, kurš bija deleģēts šajā pasākumā, un uz mācībām bija atnākušas tikai mūsu novada bibliotekāres. Plānots bija, ka viņas pēc tam jauniešiem un vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuri nāk uz bibliotēku, varētu sniegt informāciju, ne tikai iedot palasīt bukletu. Tas notika pirms laba laika, un domāju, ka apmācības vajadzētu rīkot biežāk. Pieļauju, ka sabiedrības atsaucība bija tik maza tāpēc, ka informācija nebija pietiekami plaši izreklamēta. Beigās devu laiku jautājumiem, bet to bija maz, jautāja, piemēram, kur slēpties, ja kāds šauj pa viņa māju. Jautājumi nemaz nebija tik ļoti tendēti uz to, kam jābūt šajā somā, jo bija sācies karš Ukrainā un visi domāja tikai par to, ko darīt, ja bumbas kritīs.

Zemessardze viennozīmīgi varētu būt šādās mācībās iesaistīta, jo mēs apmācām arī zemessargus par to, kā salikt šo somu, tāpēc to pašu varam pasniegt arī civilajiem iedzīvotājiem. Braukājam arī pa skolām, kur bērniem tiek aizvests un parādīts ekipējums, kas ir mūsu somās un kā mēs to saliekam. Cik nu regulāri, bet palaikam varētu vadīt šādas apmācības, lai cilvēkiem atsvaidzinātu zināšanas.

Valsts civilās aizsardzības plānu uz 350 lappusēm iedzīvotāji neizlasīs
M. B.: –Mums jābūt pragmatiskiem, jo resursu nepietiks, lai mēs visus 1,9 miljonus iedzīvotāju apmācītu. Tāpēc šeit noteikti jāteic, ka tie «72 stundu» bukleti «Kā rīkoties krīzes gadījumā?», kas ir izstrādāti, pašiem regulāri ir jāizšķirsta un jāizlasa. Tur ļoti vienkāršā veidā ir aprakstīts par to, kāda ir rīcība dažādos apdraudējumos, un tur ir iekļauti paši raksturīgākie apdraudējumi Latvijai. Jūs te arī pieminējāt to, vai sabiedrība zina par plāniem, – es teiktu, ka tas mazliet konceptuāli nav pareizi. Būsim godīgi, Valsts civilās aizsardzības plāns ir 350 lappušu biezs, nu neviens iedzīvotājs to neizlasīs, un arī pašvaldības plāns ir gana apjomīgs. Civilās aizsardzības plāns ir vairāk domāts institūcijām – kas par ko ir atbildīgs, un kādus pasākumus mēs īstenojam. Plānošana ir svarīga, kad mēs mierīgi, kad nav jāsteidzas un nav apdraudējuma, saliekam visu pa plauktiņiem.

Šajā procesā saprotam, ko pašvaldība darīs ar saviem resursiem, ko darīs cita institūcija, jo viņiem tāds resurss. Respektīvi, tiek izstrādāts algoritms informācijas apmainīšanai, resursu piesaistīšanai un tamlīdzīgi. Tas nav tik svarīgi iedzīvotājiem, jo iedzīvotājiem, lai mazinātu savu satraukumu, piemēram, kad pazūd internets, – radio ieslēdz, jo tur vienmēr būs informācija par to, kas ir noticis un kādai jābūt rīcībai. Tāpēc arī apjoms šajos bukletos ir maksimāli īss, koncentrēts un tāds, lai atcerētos, kā rīkoties. Būsim godīgi, mēs nekad nepieliksim katram iedzīvotājam klāt karavīru, ugunsdzēsēju, policistu vai mediķi. Mēs vienmēr esam runājuši, ka pirmie reaģētāji ir cilvēki, kas ierauga notikumu, un viņi piezvanīs uz 112 apdraudējuma gadījumā, tā jau ir pirmā labā rīcība vai, ja zinās, ka elektrības neesamības gadījumā jāieslēdz radio, kuri ir arī uz baterijām, un šādi radio ir viens no nosacījumiem «72 stundu» somā. Šie bukleti pēc iespējas arī pašiem ir jāizlasa vismaz reizi gadā, jo tur nav tik daudz tās informācijas.

Kad mēs veicām aptauju, mēs jautājām – vai jūs zināt, kā rīkoties ugunsgrēka gadījumā, un 91% atbilžu bija apstiprinošas, jo mēs to atgādinām katru dienu. Katrā skolā un citās institūcijās ir obligātas praktiskās nodarbības un instruktāžas. Kad jautājām, vai zināt, kā rīkoties ceļu satiksmes negadījuma vai ķīmiskas avārijas gadījumā, cilvēku zināšanas jau samazinājās. Kad jautājumi bija par rīcību apšaudes, terorakta un raķešu uzbrukuma gadījumā, tur jau nonācām līdz 20%, 30% atbildēm, kurās zina, kā rīkoties. Tāpēc Aizsardzības ministrija tagad papildināja krīzes bukletu ar rīcību, kā rīkoties, piemēram, raķešu uzbrukuma gadījumos vai cita militāra apdraudējuma, bīstamu faktoru gadījumos. Arī aptaujas parādīja, ka par to, kas ikdienā vairāk notiek, vai to, ko cilvēki izlasa bukletos, tikai par šīm lietām kaut ko zina. Protams, jāņem vērā arī nenoteiktība, jo cilvēks var domāt, ka viņš zina, bet patiesībā precīzi nezina. Respektīvi, ko jau teicu iepriekš, ka mēs vairāk esam tendēti uz katastrofu pārvaldību, bet par militāra rakstura apdraudējumu rīcība nebija zināma. To citādāk nevar mainīt, kā tikai palaikam pašiem to izlasīt un pārrunāt ģimenē, lai gadījumā, kad kaut kas notiek, varētu atcerēties, kā rīkoties.

Diskusijas gaitā I. Romānovs akcentēja, ka informācijas iedzīvotājiem un informatīvu kampaņu nekad nevar būt par daudz. Savukārt Mārtiņš Baltmanis atklāja, ka VUGD plānā ir rīkot atsevišķu kampaņu tieši par civilo aizsardzību.

Padomi, kā rīkoties
M. B.: Mēs ar prevenciju strādājam gadiem. No pieredzes izkristalizējies, ka sabiedrību var iedalīt četrās grupas: vieni ir tie, kas interesējas par drošību, izlasa nepieciešamo, atceras un rīkojas; otra grupa ir tie, kuri apzinās, ka par drošību jāinteresējas, bet, kad pajautā, vai ir uzstādījuši dūmu detektoru, tad nav to izdarījuši – tātad teorētiski ir par drošību, bet līdz rīcībai nenonāk; trešie ir nihilisti, tādus spilgti redz arī, piemēram, ceļu satiksmē; ceturtā grupa – mazaizsargātie cilvēki, kuriem prioritāte nav drošība, bet gan dažādas pamatvajadzības nodrošināmas. Sabiedrība nav un nebūs homogēna. Visi nekad nebūs ne kursus apmeklējuši, ne lasījuši bukletu. Bet mums no savas puses viss ir jāizdara sabiedrības drošībai.

Turklāt M. Baltmanis labi izskaidroja, kāpēc visi nevar būt Zemessardzē, ir jāpaliek gan ugunsdzēsējiem, gan citiem dienestiem, lai katrs varētu veikt savas funkcijas arī krīzes situācijā.

Diskusijas noslēgumā K. Kalējs aicināja ekspertus sniegt ieteikumus iedzīvotājiem, kas būtu svarīgākais krīzes situācijā. I. Romānovs aicināja saglabāt «vēsu galvu» un nekrist panikā – ja iepriekš zināšanas un informācija gūta, tā vienkārši jāliek lietā.

M. Baltmanis pievienoja padomu: «Ja nezinām, kā rīkoties, TV un radio slēdzam iekšā un zvanām uz 112 tālruni!» K. Skrimblis aicināja: «Palīdzam cits citam!»

Vēl katrs no lasītājiem mājās varētu atbildēt sev uz jautājumiem: Vai jūs zināt, kā rīkoties ugunsgrēka gadījumā? Vai zināt, kā rīkoties ceļu satiksmes negadījuma vai ķīmiskas avārijas gadījumā? Kā rīkosities apšaudes, terorakta un raķešu uzbrukuma gadījumā? Ja zināšanu trūkst, ņemiet bukletu «Kā rīkoties krīzes gadījumā».

Pilnu diskusiju klausieties platformā «YouTube», meklētājā rakstot «Bauskas Dzīve»!