Par apkuri tērē ne vairāk kā 10% no saviem ienākumiem

Biržu rajona pašvaldība visvairāk noraizējusies par sabiedrības emocionālo noskaņojumu, nevis materiālo situāciju

Teksts – Žanna Zālīte

Lai izzinātu pakalpojumu pieejamību, atbalsta mehānismus energoresursu dārdzības apstākļos un pētītu, kā cenu pieaugums ietekmē sabiedrības dzīves kvalitāti pierobežas pašvaldībās Lietuvā, «Bauskas Dzīve» 13. oktobrī devās pie kaimiņiem uz Biržu rajonu.

Dienas laikā sastapti un uzklausīti cilvēki gan tirgū, gan veikalos, uzrunāti uzņēmēji un organizēta tikšanās pašvaldībā, kur par iedzīvotāju noskaņojumu, problēmām un iespējām saņemt palīdzību izvaicātas amatpersonas un speciālisti. Biržu rajona pašvaldības mērs Vīts Jarecks sarunā nevarēja piedalīties, taču uz visiem jautājumiem argumentētas atbildes sniedza mēra vietniece Audrone Garšvaite, administrācijas direktore Irute Varziene, Sociālā atbalsta nodaļas vadītājs Kestutis Knizikevičs un mēra padomniece Joana Kvedaravičiene.

Sēj pesimismu un kultivē bailes
«No apkures sezonas visvairāk baidās seniori, taču viņiem bažīties nevajadzētu. Kompensācija par mājokļa apkures izdevumiem ir pietiekama un viņi komunālo pakalpojumu slogu nejutīs,» noskaņojumu sabiedrībā raksturo A. Garšvaite, «grūtāk klāsies tiem, kuri strādā un maz pelna, kā arī uzņēmējiem.» Savukārt K. Knizikevičs novērojis, ka iedzīvotājus ļoti uztrauc sadzīves problēmas, biedē cenas, kas pārtikai un pirmās nepieciešamības precēm pieaugušas par 20 – 30%, un māc neziņa, kā šajos apstākļos izdzīvot un apmierināt savas vajadzības.

Spriedze sabiedrībā pieaug, un to ļoti iespaido plašsaziņas līdzekļi, jo īpaši nacionālā televīzija, arī laikraksti, kas bieži vien tiražē līdz galam neizsvērtu informāciju, uzskata I. Varziene. «Runas par grūtībām, kas vēl nav sākušās, un milzīgajiem apkures rēķiniem, ko vēl neviens nav saņēmis, jo nupat tikai ēkām pieslēgts siltums, sabiedrībā sēj pesimismu un kultivē bailes, kas nenoliedzami tiek nodotas tālāk,» viņa secinājusi, «mūsu rajonā, par laimi, panikas nav, jo labi strādā Sociālā atbalsta nodaļa. Darbu esam organizējuši tā, lai varam pieņemt cilvēkus viņiem izdevīgā laikā; arī vakaros iespējams tikt pie speciālistiem un iegūt nepieciešamo informāciju, noformēt dokumentus. Pilsētā jārēķinās ar rindu, taču laukos ikviens sev vēlamā laikā var nokļūt pie Sociālā atbalsta nodaļas darbiniekiem.» Apkures kompensācijai reģistrējas daudzi un tas, kā atzīmē pašvaldības amatpersonas, nav labs rādītājs, taču šajos apstākļos tā ir iespēja sniegt pietiekami efektīvu palīdzību, lai mazinātu iedzīvotāju finansiālo slogu.

Pensionāriem nav jāuztraucas
Minimālā alga Lietuvā pašlaik ir 730 eiro pirms nodokļu nomaksas, no nākamā gada 1. janvāra – 840 eiro. Pensijas ir ļoti dažādas. Cits saņem ap 300 eiro, kāds – 600 eiro, bet pārsvarā tomēr ienākumi ir zemi; vidējā pensija – 430 eiro, skaidro pašvaldībā.

Elektrības sadārdzinājumu uzreiz kompensē valsts. A. Garšvaite to ilustrē ar piemēru no savas mājsaimniecības. Viņa par vienu patērēto kWh maksā 0,24 eiro, lai gan būtu jāšķiras no 0,33 eiro. Ja biržā elektroenerģijas cena kāpj un sasniedz, piemēram, 0,44 eiro/kWh, starpība tiek segta no valsts budžeta līdzekļiem, lietotājam tā nepārsniedz 0,24 eiro/kWh. I. Varziene teic, ka jau iezīmējas valsts atbalsta prognozes mājsaimniecībām 2023. gadā, kad paredzamā elektrības tirgus cena būs 0,68 eiro/kWh, bet iedzīvotāji maksās tikai 0,28 eiro/kWh. «Šāda pārredzamība cilvēkus nomierina, tāpēc, tiekoties ar iedzīvotājiem, stāstām un skaidrojam situāciju,» viņa piebilst.

Biržu rajona pašvaldība no valsts saņēmusi 2,5 miljonu eiro lielu dotāciju apkures sadārdzinājuma kompensēšanai. Ja ar to nepietikšot, piešķiršot vēl. «Par apkuri cilvēki tērē ne vairāk kā 10% no sava budžeta,» uzsver A. Garšvaite, «man ir kaimiņi, kuri par ēkas renovāciju, siltumu un ūdeni nemaksā nemaz, jo viņiem ir niecīgi ienākumi.» Piemēram, ja seniors, kuram ir obligātais darba stāžs, mīt viens, saņem 513 eiro lielu pensiju un apdzīvo normatīvo platību – 50 m², viņam par apkuri jāmaksā ne vairāk kā 7,20 eiro mēnesī; pārējo sedz valsts. Ja mājoklī ir divi pensionāri un viņu ienākumi ir divtik lieli – 1026 eiro, maksa par siltumu nevar pārsniegt 43,80 eiro mēnesī. Ja ģimene ar diviem bērniem dzīvo 70 m² lielā mājoklī, abi vecāki strādā par minimālo algu un mēnesī kopā «uz rokas» saņem 1099 eiro, maksu par apkuri simtprocentīgi kompensē valsts. Tāpat ir arī tad, ja divas atvases audzina tikai viens no vecākiem, kurš strādā, ir vidēji atalgots un mēnesī «uz rokas» saņem 1087 eiro. «Labs mehānisms, vērsts uz to, lai cilvēkiem paliek nauda dzīvošanai un savu vajadzību nodrošināšanai,» vērtē A. Garšvaite, «tomēr šīs kompensācijas ir liels slogs valsts budžetam.» Viņa atzīmē, ka vismazāk cenu kāpumu jutīs tie, kuriem zemi ienākumi, tostarp pensionāri; dārdzība vairāk skars cilvēkus ar vidēju finansiālo rocību.

Iesniegumu skaits dubultojies
Biržu rajona iedzīvotāji ir labi informēti par iespējām saņemt atvieglojumus. «Viņi zina visu, turklāt – ļoti labi,» pauž K. Knizikevičs, «pieteikumi tiek iesniegti jau kopš septembra beigām, salīdzinot ar pagājušo gadu, to skaits divkāršojies.» Pašlaik, kad apkures sezona tikai sākusies, grūti paredzēt, cik daudzi vērsīsies pēc palīdzības, taču Sociālā atbalsta nodaļas speciālisti lēš, ka atbalsts būs vajadzīgs aptuveni 40% iedzīvotāju. Agrāk laukos dzīvojošie neprasīja kompensāciju par malkas iegādi, centās iztikt un atlicināt līdzekļus gan kurināmajam, gan visam citam, taču tagad cilvēki šo iespēju izmanto, jo ir nobažījušies, vai visam pietiks naudas.

«Aktivitāte liecina, ka komunikācija ir laba gan valsts, gan pašvaldības līmenī, ja tā nebūtu, iedzīvotāji nevērstos pie mums un neprasītu,» secina I. Varziene. Piešķirot kompensāciju par mājokļa apkures izdevumiem, netiek vērtēta materiālā situācija – cik lieli ir uzkrājumi, vai īpašumā ir zeme un ēkas; vienīgais kritērijs – mēneša ienākumi. Pašvaldības darbinieki spriež, ka «tas varbūt nav taisnīgi», taču ļauj saņemt atbalstu plašākam iedzīvotāju lokam.

Apkures kompensāciju administrēšana pašvaldības Sociālā atbalsta nodaļai radījusi papildu slodzi, jo vienlaikus jāveic arī citi pienākumi, jālemj par cita veida pabalstu piešķiršanu. Pārsvarā lūgumi pēc materiālās palīdzības saistīti ar veselības aprūpi. Cilvēks var saņemt vienreizēju pabalstu medikamentu vai briļļu iegādei, konsultācijai pie speciālista, kur reizēm jāsedz arī transporta izdevumi uz Kauņu vai Viļņu. Šādas izmaksas maznodrošinātām personām paredzētas reizi gadā, taču mēdz būt arī ārkārtējas situācijas, ko izvērtē īpaša komisija.

Par katru ģimenē piedzimušo bērniņu tiek izmaksāti 100 eiro, pašvaldība vairāk nevarot atļauties, turklāt tagad lielāks ir valsts atbalsts ģimenēm un, piemēram, vecāki, kuri audzina trīs atvases, mēnesī saņem 326 eiro; par vienu bērnu – 73 eiro.

Šogad dažādu veidu pabalstiem pašvaldības budžetā paredzēti 40 000 eiro, taču ar to nepietikšot, jo vajadzību ir daudz, arī ukraiņiem, kuri Biržu rajonā patvērušies no kara, tiek izmaksāts vienreizējs pabalsts.
Sociālie darbinieki labi zina savus cilvēkus un viņu vajadzības, jo īpaši tuvs kontakts izveidojies laukos. Iedzīvotāji tiek uzklausīti, speciālisti rūpīgi iedziļinās problēmās un ļoti pārdzīvo, ja kādam klājas grūti. Nenoliedzami, tā ir liela spriedze, darbs psiholoģiski ir ļoti grūts, atklāj I. Varziene, tomēr motivē apziņa, ka varēts cilvēkiem palīdzēt un daudzi to novērtē. «Šovasar bijām sveikt simtgadnieci. Svētkus organizēja vietējā sociālā darbiniece un bija tik pārsteidzoši vērot viņas sirsnīgās attiecības ar jubilāri un viņas tuviniekiem, uzklausīt pateicības vārdus. Rasa Gudeikiene ir viena no mūsu labākajām sociālajām darbiniecēm,» viņa teic.

Domā, kā ietaupīt
Siltuma nodrošināšanai pašvaldības iestādēs un daudzdzīvokļu namos pārsvarā tiek izmantota šķelda, tikai dažās ēkās apkurei lieto gāzi vai kokskaidu granulas. Privātmāju apsildei visbiežāk tiek gādāta malka, taču gados jauni cilvēki, kas mitekļus modernizējuši, ierīkojuši saules paneļus, izmanto zaļo enerģiju. Granulām un malkai cena ievērojami pieaugusi, pat trīskārtīgi, tāpēc arī iedzīvotāji, kuri nebauda centrālapkures komfortu un paši rūpējas par siltumu savos mājokļos, var saņemt valsts kompensāciju par apkures izdevumiem – sezonā 105 eiro.

Kurināmā sadārdzinājums pašvaldībai liek domāt, kā ietaupīt līdzekļus. Ja, piemēram, kāda bibliotēka laukos atrodas ēkā, kas siltumu nesaņem centralizēti, iestāde strādā vien dažas stundas divas trīs dienas nedēļā; mājīgumu telpās nodrošina radiatori, ko «darbina» elektrība. Tiek meklēti arī citi risinājumi.
Ekonomēt, samazinot gaisa temperatūru izglītības iestādēs, nevar, jo «tad bērni jāsūta mājās», vismaz plus 18 grādu ir jānodrošina. «Visefektīvākais taupītājs tomēr ir renovācija,» pašvaldības secināto atklāj I. Varziene, «siltinātās skolās un bērnudārzos aukstā ziemā rezultāts ir vislabāk redzams.» Ar saimniecisku domāšanu jātērē arī elektrība, tāpēc iestāžu vadītāji aicināti raudzīties, lai sabiedriskajās ēkās lieki nedegtu apgaismojums. Ielas gan naktīs joprojām būs gaišas. «Ja gribam izslēgt laternas, mums jāno-drošina, lai ceļi ir gludi, trotuāri sakārtoti un cilvēki justos droši. Kā to garantēsim tur, kur nav asfalta seguma?» retoriski vaicā administrācijas direktore. Viņa piebilst, ka strūklakas gan «sezonu beigušas» teju mēnesi ātrāk nekā citugad, iepriekš pat nebija aizdomājušies, ka tās tērē daudz elektrības. «Nera-dot paniku, tiek pieņemti izsvērti lēmumi, lai ietaupītu,» rezumē I. Varziene un atklāj arī šogad īstenotā energoefektivitātes projekta atdevi. Biržos 15 ielām 560 parastās spuldzes tika nomainītas pret ekonomiskajiem LED gaismekļiem un mēnesī izdevies ieekonomēt 2500 eiro. Pat necerējuši, ka tas dos tik iespaidīgu efektu.

Žēl mazos uzņēmējus
Pašvaldībai nav iespēju kompensēt apkures sadārdzinājumu uzņēmējiem, taču krīzes situācijās, kāda bija izveidojusies kovida pandēmijas laikā, finansiālo slogu atvieglojuši, samazinot nekustamā īpašuma nodokli par zemi un ēkām. Varot vien cerēt, ka valsts domās, kā viņiem izdzīvot vispārējās dārdzības apstākļos. Daudziem, piemēram, alus darītājiem (Biržu rajonā ir vairāki šādi uzņēmumi), noteikti nāksies samazināt ražošanas apjomu, taču vissliktāk klāsies mazajiem uzņēmējiem. «Jau tagad ģimenēm piederoši veikaliņi, kas tirgo pārtiku, kancelejas un sadzīves preces, sabiedriskās ēdināšanas iestādes, frizētavas un skaistumkopšanas saloni žēlojas par augstajām elektrības cenām. Lielie oligarhi izdzīvos, gan valsts radīs risinājumu, bet žēl mazos darītājus; taču pašvaldībai nav ne naudas, ne mehānisma, kā viņiem palīdzēt,» teic I. Varziene.

Ja cilvēki paliks bez iztikas līdzekļiem, tas būtiski iedragās viņu dzīves kvalitāti un radīs papildu slogu vietvaras budžetam, jo nodokļus nesaņemsim, būs jāizmaksā pabalsti, iespējamo scenāriju ieskicē A. Garšvaite, savukārt I. Varziene uzskata, ka vislielākās raizes rada sabiedrības psihoemocionālais noskaņojums, nevis materiālā situācija. «Ja uzņēmumu slēgs un cilvēki zaudēs darbu, valsts palīdzēs un līdzekļi kompensācijām atradīsies, taču galvenais ir rast risinājumu, kā mīkstināt psiholoģisko triecienu un emocionālo pārdzīvojumu, lai ļaudis nekristu izmisumā. Ir jādomā, kā cilvēkus stiprināt, uzturēt viņos cerību un ticību saviem spēkiem, valstij un pašvaldībai,» uzsver mēra vietniece. Reizē ar kovidu daļu sabiedrības pārņēmis pesimisms, neticība savai valstij un valdībai, cilvēkus nogurdināja pandēmija un ar to saistītie ierobežojumi, neziņu vairojis karš Ukrainā un pašreizējās dzīves dārdzības straujais kāpums, atzīmē I. Varziene. Kā ietekmēt kritisko domāšanu, palīdzēt saskatīt labo un pozitīvo, lai noskaņojums neiegūtu naidīgus apveidus un šis fons neveicinātu panikas izplatīšanos – arī tas ir viens no pašvaldības uzdevumiem.

Vislabāk ir paļauties uz sevi
Biržu centrāltirgus atvērts ceturtdienās un sestdienās, turp iepirkties dodas gan vietējie un tuvākās apkaimes ļaudis, gan kaimiņi latvieši no pierobežas. Arī starp tirgotājiem ir pa kādam no Latvijas, biežāk gan sestdienās, kad lielāka rosība.

Netālu no ieejas gaļas un piena produktu paviljonā kopā ar divām izdarīgām sievām ielas malā lapas grābj Rimants. Uz «Bauskas Dzīves» jautājumu, kāds viņam saulainajā rudens dienā ir noskaņojums, vīrs strupi atteic, ka slikts, jo «viss dārgs». Viņš jau divus gadus strādājot pašvaldībā, četras stundas dienā veic sabiedriski derīgos darbus. Zinot par kompensācijām un pabalstiem, tomēr māc neziņa, kāds būs cenu pieaugums pārtikai, pirmās nepieciešamības precēm un pakalpojumiem, tāpēc neesot par ko smaidīt un priecāties.

Par slikto omu un dzīvošanu žēlojas arī kāda pašaudzētas produkcijas pārdevēja: «Viss paliek dārgāks un dārgāks. Pabalsti ir, saka, lai iet uz pašvaldību, tur iedos, bet, kad aiziet, tad vo… (rāda pigu). Vai arī kaudze dokumentu vajadzīga. Ļoti liela birokrātija.» Gaidot 1. janvāri, kad paaugstinās pensiju, tā indeksēta arī 1. jūlijā.

«Vara un tauta dzīvo atsevišķi. Kā saka – mēs tā, bet jūs, kā gribat! Kad vajag, tad sola, bet kad jādod, tad nekā,» neapmierinātību pauž vēl kāda sieva.

Biržu centrāltirgus administratore Rima Matulioniene atklāj, ka tie, kuriem nepieciešama sociālā palīdzība, iet uz pašvaldību un raksta iesniegumu. Pēc tam skatās, kādi cilvēkam apstākļi, ienākumi un izvērtē, pienākas pabalsts vai ne. «Mēs dzīvojam privātmājā, kurinām ar malku, kas palika dārgāka. Tagad viena mašīnas krava maksā 475 eiro, bet pašam vēl jāsastrādā, taču jau saskaldīta ir vēl dārgāka, ap 600 – 700 eiro. Mums vajag divus vedumus, tad sezonai pietiek,» atklāj Rima, kurai pienākumi tirgū ir pusslodzes darbs, «mans vīrs ir pēc insulta, saņem 160 eiro lielu invalīda pensiju, tēvam ir 90 gadu.»

«Bauskas Dzīve» pārliecinājās, ka pašreizējā situācijā ne visi spēj rast mierinājumu atziņā – labāk pieciest grūtības, ka tikai nav kara. «Karš vai miers, bet, ja nebūs, no kā iztikt, ko tad… Pie mums apmetušies kādi 200 ukraiņi, un tagad tikai viss tiek viņiem, un tad vēl dzird, ka par mazu algu strādāt negribot, ka gulta ne tāda iedota un veļasmašīna nav gana laba. Vai tad mums nav ne invalīdu, ne sirmgalvju un bērnu? Vai tad viņiem nevajag? Žēl, ka savus cilvēkus neredz,» viedoklī dalās kāda tirgū sastapta sieviete. Citi uzrunātie ļaudis gan nav tik kategoriski un atzīst, ka jāpalīdz gan ukraiņiem, gan vietējiem, bet vislabāk esot paļauties pašam uz sevi. Ja pensija maza, varot taču izdomāt, kā gūt papildu ienākumus.

«Ko man darīt? Sēdēt mājās un gausties? Te vismaz esmu cilvēkos un varu ko pārdot no pašu izaudzētā, lai gan tik labi jau neiet, jo pirktspēja diezgan zema,» teic zaļumu un olu pārdevēja. Arī centrāltirgus administratore apstiprina, ka cilvēki tagad rūpīgi izsver savas vajadzības un pērk mazāk. Produkcija, ko tirgū piedāvā omītes, nav īpaši sadārdzinājusies, taču cena pieaugusi gaļai. Nevarot gan salīdzināt ar kāpumu, kāds vērojams veikalos, kur ik dienu piena produkti un maize paliek dārgāka. Algas gan esot «tās pašas vecās».

Ar tirgošanos savu budžetu kaut mazliet papildina Jūlija Baltusiene. «Lai nebūtu jāiztiek tikai ar pensiju un justos kā cilvēks», viņa tirgo ogas un piedāvā pašas adītus zābaciņus zīdaiņiem. Kaut ko izaudzē pati, bet vasarā dodas ogot «uz skaistajiem Latvijas mežiem», jo Biržu rajonā tādu dabas veltēm bagātu audžu neesot.

«Ja būtu problēmas ar veselību un vajadzētu daudz tērēt zālēm, nezinu, kā izdzīvotu. Pensija maza, jo labi nepelnīju. Strādāju celtniecības organizācijā, kantorī, pēc tam par laboranti katlumājā. Kad konvertēja litus uz eiro, daudzi palika zaudētājos,» viņa stāsta. Pensionāre mīt trīsistabu dzīvoklī, kur 12. oktobrī pieslēgta apkure. Viņa ir informēta par valsts maksāto kompensāciju un dosies uz pašvaldību noformēt dokumentus, lai atvieglotu rēķinu slogu.

Pašiem jādomā, kā iztikt
Biržos, Vitauta ielā 43, daudzdzīvokļu mājas pirmā stāva telpas īrē uzņēmēji. Tur darbojas frizētava, skaistumkopšanas salons, trikotāžas un apakšveļas tirgotava.

«Bauskas Dzīve» apakšveļas salona «Lera» durvis vēra pēcpusdienā. Sākumā šķita, ka nav neviena apmeklētāja, taču tad atskanēja balss no pielaikošanas kabīnes un pārdevēja steidza iztapt klientei, kura, kā noprotams, palūdza pasniegt cita izmēra apakšdrānu komplektu.

Karolīna veikaliņā strādā 12 gadu, esot no Moldāvijas un viņu nemulsina saziņa krievu valodā, lai gan Biržos to tikpat kā nedzird. Par salona finansēm daudz neko nezinot, taču «pagaidām turamies, lai gan pircēju kļuvis mazāk, daudz mazāk». «Bez jaunas veļas var iztikt! Cilvēki tagad ļoti skatās, kur kas lētāks un kas nav tik ļoti vajadzīgs. Dienā vienu otru klientu apkalpojam un priecājamies par katru, kas pie mums ienāk. Ja «izvilksim» šo ziemu, tad turpināsim strādāt tālāk. Domāju, pēc šīs sezonas daudzi mazie uzņēmēji būs spiesti aizvērt savu biznesu. Vēl nav zināms, kādi būs rēķini; centrālapkuri pieslēdza tikai šodien. Privātajiem ir iespēja saņemt kompensāciju, bet uzņēmējiem – nekā, vismaz es neesmu dzirdējusi, ka valsts sniegs kādu atbalstu elektrības vai apkures sadārdzinājuma segšanai,» teic Karolīna un optimistiski pievēršas darāmajam. Viņa steidz izpakot un rindot uz pakaramajiem mežģīnēm greznotas košas un sievišķīgas lietas, cerot, ka pēc tām būs pieprasījums.

Skaistumkopšanas salonā «Kaprizas» klientu kaprīzēm izdabā divas meistares. «Bauskas Dzīves» ciemošanās reizē abas bija aizņemtas darbā. Manikīra speciāliste kādai dāmai pucēja nadziņus, savukārt kosmetoloģe un salona īpašniece Violeta apmeklētājai veica permanentā grima procedūru. Uzzinot, ka ciemos ieradusies žurnāliste no Latvijas, viņa jokoja, ka klienti vēl nevarot rādīt, jo skaistuma procedūra tikai pusē. Kad runas virzās par un ap dzīves dārdzību, Violeta nosmej, ka sievietes skaistumam naudu vienmēr atradīs un izdomās, kur citur ietaupīt. «Lai cik grūti bijis arī agrāk, visādi laiki pieredzēti, mums klientu nav trūcis. Skaistums ir viena lieta, bet ir kas daudz nozīmīgāks. Mēs esam kā psihologi, jo cilvēki bieži vien grib parunāties, uzticēt savus pārdzīvojumus, dalīties, gūt mierinājumu. Šajos laikos ir īpaši svarīgi tikt uzklausītam un rast atbalstu,» atklāj uzņēmēja.

Kad apvaicājos, kāda varētu būt nākotnes vīzija, Violeta atkal smaida un noteic: «Dzīvosim – redzēsim! Pagaidām klienti nāk, nezinu, kā būs ziemā. Par atbalstu mazajiem uzņēmējiem nekas nav dzirdēts, varbūt valsts padomās, kā palīdzēt lielajiem uzņēmumiem, bet par mums, kā parasti, aizmirsīs. Pašiem jādomā, kā iztikt, kā samaksāt par elektrību, apkuri un vēl nopelnīt. Jau septembrī patērētās elektrības rēķins bija pieaudzis par 50 procentiem, domāju, ziemā cenu kāpums būs vēl lielāks.»

Par dzīvi nesūkstās

Pie iepirkšanās centra Republikas ielā Biržos, kur ērti piebraukt un novietot auto, vai katrs uzrunātais atbild, ka bijis vai vēl tikai dosies pēc pārtikas uz veikalu «Norfa». Ēkā ir arī aptieka, preces mājdzīvniekiem un bankomāts. Sestdienās latviešu valodu te var dzirdēt itin bieži, taču darbdienas vidū satikt skaidrā latviešu mēlē runājošus lietuviešus gan ir pārsteigums.

Terēzi Šernieni «darīšanās uz pilsētu» atvedis dēls Normunds Šerna. Pats dzīvojot Biržos, bet mamma – Ģermanišķos, nelielā ciemā Mēmeles kreisajā krastā pie pašas Latvijas robežas. Otrpus upei ir Skaistkalne, abas apdzīvotās vietas savieno tilts, bet cilvēkus – radu saites un draudzība.

«Atvedu mammu uz aptieku un pie friziera, pie reizes iegājām arī «Norfā»,» teic Normunds. Terēze ir runīgāka un atklāj, ka arī pati vada auto, taču sāpot kāja un gribējusi, lai dēls stūrē; drošāk ir sēdēt blakus. «Četrus mēnešus nebiju frizējusies. Nevarēju uz sevi spogulī paskatīties! Tagad, kad mati apgriezti un uzacis uzkrāsotas, esmu pavisam cits cilvēks,» viņa sirsnīgi nosmej, «30 eiro par šito darbiņu samaksāju. Tagad ir dārgāk, agrāk bija desmit, tad 15 eiro. Bet es nesūdzos! Dzīvot varu. Esmu paēdusi un padzērusi. Citi jau ļoti raud, bet es nekādas grūtības nejūtu.»

82 gadus vecā pensionāre vien piebilst, ka elektrība esot palikusi daudz dārgāka, bija 0,17 eiro par kWh, tagad – 27; mēnesī notērējot ap 100 kWh. Terēze dzīvo privātmājā, ko apsilda ar malku. Kurināmajam cenas kāpušas, taču tā iegādei var saņemt pabalstu.

Terēze un Normunds uzskata, ka tas, kā cilvēki jūtas, atkarīgs no pašiem. «Katram savs raksturs, bet ja iesi, galvu nokāris, vai no tā kas mainīsies? Ne taču!» apgalvo vīrietis. Arī viņš nesūkstās. Augustā drusku pielikts pie algas, lai gan «cenas veikalos stipri aug, pat dienām, jo īpaši piena produktiem». Komentējot «Bauskas Dzīves» tirgū dzirdēto viedokli, ka valsts palīdzot no Ukrainas sabraukušajiem, bet par savējiem nedomājot, Terēze aizsvilstas: «Kā lai viņiem nepalīdz?! Nabaga cilvēki. Viņi tādas briesmas tur piedzīvo!» Savukārt Normunds atklāj, ka 8. martā pie sevis atvedis ukrainieti no Harkivas. Iepazinušies internetā un tagad dzīvo kopā. «Viņa ir skolotāja, strādā Biržos, māca ukraiņu bērnus un pati apgūst lietuviešu valodu. Pagaidām gan vēl sarunājamies krieviski,» viņš teic. Mamma piemetina, ka dēla dzīvesbiedre Ukrainu pametusi 14 gadu vecās meitas dēļ. Negribējusi braukt prom no dzimtenes, taču, kad puskilometru no mājām sprāgusi raķete, pieņēmusi lēmumu kopā ar bērnu evakuēties.

Uzziņai

Biržu rajons
Biržu rajons ir administratīvā teritorija Lietuvas ziemeļos, Panevēžas apriņķī. Robežojas ar Bauskas novada Skaistkalnes, Kurmenes un Brunavas pagastu.

Birži ir pilsēta un pašvaldības centrs, ko no Skaistkalnes šķir 22 km. Otra pilsēta – Vabalninka – atrodas 26 km uz dienvidiem no Biržiem. Lielākās apdzīvotās vietas ir Kupreliškis, Nemunele Radviliškis, Pabirže un Papile.

Teritorija – 1476 km², iedzīvotāju blīvums – 15,4 cilvēki uz 1 km² (2020. g.), kas ir 2,8 reizes zemāks rādītājs nekā vidēji valstī.

Iedzīvotāju skaits – 22 292, t. sk. Biržos – 10 146, Vabalninkā – 852 (2020. g.). 54% no iedzīvotāju kopskaita ir sievietes, 46% – vīrieši. Pēc nacionālā sastāva 98,2% ir lietuvieši.

Iedzīvotāju skaits darbspējas vecumā ir 13 251 jeb 59%, pensijas vecumu sasniegušo ir 6417 jeb 28%, bet 3051 jeb 13% ir bērni līdz 18 gadu vecumam (2020. g.).

Vidējais bezdarba līmenis ir 10,5%, ziemā sasniedz pat 13%.

2022./2023. mācību gadā Biržu rajona izglītības iestādēs mācās 1950 skolēnu, no kuriem ap 300 apmeklē arī sporta centru, betap 150 – Mūzikas skolu. Rajonā ir divas ģimnāzijas – Biržos un Vabalninkā, trīs pamatskolas un septiņas to filiāles, Biržos ir četri bērnudārzi, lauku teritorijās – septiņi.

Pašvaldības 2022. gada budžets ir 37 miljoni eiro, vairāk nekā 30% tiek tērēti sociālajai aizsardzībai.

Avots: Biržu rajona pašvaldība.