Svarīgās zīmes nāk no dabas

Latvieši un lietuvieši Skaistkalnē un Germanišķos apliecina draudzību un vienotību ticībā

Autore: Žanna Zālīte

Eiharistiskajā procesijā 16. jūnijā latvieši un lietuvieši apliecināja divu brāļu tautu draudzību un, veicot īpašu reliģisku rituālu, deva svētību mājām un laukiem Germanišķos un Skaistkalnē.

Lai svinētu Jēzus Kristus miesas un asins svētkus, katoļticīgie un citi interesenti pulcējās Germanišķu Svētās Marijas Magdalēnas kapelā; pēc tam visi devās uz Skaistkalnes Vissvētākās jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas baznīcu. Zem baldahīna godbijīgi nesot Vissvētāko sakramentu, gājēji pa ceļam vairākkārt apstājās pie improvizētiem āra altāriem, kur tika godināts Radītājs, notika lūgšanas. Procesija noslēdzās Skaistkalnes baznīcas kalnā. Pēc Svētās mises dievnama pagalmā uzstājās folkloras kopas, aicinot ļauties svētku noskaņai.

Garīgās vērtības
«Aiznākamā ceturtdiena pēc Vasarsvētkiem ir tā diena, kad no Baznīcas tiek iznests Sakraments un svētīti lauki. Četrās apstāšanās vietās evaņģēlijs tieši par to vēsta – cik svarīgas ir maizes un vīna zīmes, kas nāk no dabas,» skaidro Skaistkalnes katoļu draudzes prāvests Andrejs Mediņš. Viņš teic, ka reiz šie gājieni bijuši ļoti iespaidīgi, arī paulīnieši piekopuši šo tradīciju, taču rituāls veikts ap baznīcu. Biržu draudzes prāvests Jons Mork-vens no Lietuvas «Bauskas Dzīvei» pauda cerību, ka ar laiku šie svētki ieiesies un eiharistiskā procesija ik gadu kopā sauks un vienos arvien vairāk katoļticīgo – pierobežā un tuvākā vai tālākā apkaimē dzīvojošos latviešus un lietuviešus.

Pēc īsas ceremonijas Germanišķu baznīciņā Vissvētākā sakramenta godāšanai veltītie svētki turpinājās ar krāšņu gājienu uz Skaistkalni. Pirmā pieturvieta bija uzreiz aiz Mēmeles tilta, kur skanēja dziedājumi, teksta fragmentu lasījumi no evaņģēlija un Svētajiem Rakstiem.

Uzrunājot klātesošos, prāvests Andrejs Skadiņš no Subates rosināja aizdomāties par vērtībām. «Šodien daudziem lielākā dzīves problēma ir – kā paēst, kā pabarot bērnus un mazbērnus, kā izdzīvot. Bet šajā dzīvē galvenais nav atrisināt laicīgos jautājumus, bet, kā Kristus mācījis, tiekties pēc garīgām vērtībām, kas ir mūžīgas. Kad Dievs aicinās pie sevis, Viņš neprasīs, cik mājas uzceltas, cik automobiļu nopirkts, kā esam paēduši un apģērbti; pats svarīgākais – kāda garīgā manta šajā dzīvē, Dieva dāvātajos gados, sakrāta. Tāpēc atcerēsimies vienmēr, ka garīgās vērtības ir daudz pārākas par laicīgām,» pauda garīdznieks.
Arī katrā no nākamajām apstāšanās vietām varēja gūt pārdomas raisošas atziņas.

Divās valodās
Kurmenes pagasta iedzīvotājs Ilgonis Mašinskis atzina, ka ar prieku piedalījies rituālā. «Jūtos aizkustināts, ka tā pagodināts svētākais altāra Sakraments. Jauki, ka katrā no apstāšanās vietām izskanēja kāds vēstījums no evaņģēlija,» viņš sacīja, «cilvēki ir laimīgi, ka pēc kovidlaika noslēgtības var iziet no mājām un priecāties.»

Folkloras ansambļa «Raskila» dalībnieces no Panevēžas Virgīnija un Emīlija Skaistkalnes baznīcu apmeklēja pirmoreiz, iepriekš bija tikai garām braukušas. «Patika gājiens, Svētā mise un lūgšanas, biju priecīgi pārsteigta, ka viss notika gan latviešu, gan lietuviešu valodā,» sacīja Virgīnija.

«Gribēju braukt mājās, jo rīt darbadiena, taču bērnam viss notiekošais ļoti patīk, tāpēc vēl jāuzkavējas,» saulrieta stundā sacīja kāda divu dēlu mamma no kaimiņu ciema. Viņa atceras, ka bērnībā bijusi «ierauta» šādā procesijā un baltā kleitiņā ar vainadziņu galvā bārstījusi ziedlapiņas, taču toreiz bijusi tikai riņķošana ap baznīcu un divu trīs stundu garš dievkalpojums, kas bērniem šķitis bezgala nogurdinoši. «Šodien te ai-
cināti folkloristi un muzikanti, reliģiskais savienots ar laicīgo. Interesantāk ir gan bērniem, gan pieaugušajiem,» vērtē sieviete.

Procesijā un Svētajā misē piedalījās prāvesti: Jons Morkvens (Birži, Lietuva), Andrejs Mediņš (Skaistkalne), Andrejs Trapučka (Nereta), Andrejs Skadiņš (Subate), Romualds Baļčūns (Ozolaine). Notikumu svinīgu vērta Jeruzalemes Svētā kapa bruņinieku ordeņa pārstāvji, Biržu draudzes koris, dziedātāji un pūtēju trio, folkloras kopas no Panevēžas, kā arī svētceļnieki no Lietuvas un Latvijas.

Uzziņai

Jēzus Kristus miesas un asins svētkus svin ceturtdienā pēc Svētās Trīsvienības svētkiem jeb aiznākamajā ceturtdienā pēc Vasarsvētkiem. Tādējādi katoļi pateicas Dievam par eiharistijas brīnumu un, ejot procesijā, publiski godina Jēzus klātbūtni Vissvētākajā sakramentā maizes un vīna veidā. Vecajā Derībā maize tiek uzskatīta par cilvēka stiprinājuma avotu, savukārt vīns – iepriecinājuma. Vissvētākais sakraments kristietībā nosaka Vakarēdiena svinēšanas procedūru un izpaužas rituālā, kurā kristietis maizes un vīna veidā saņem it kā Jēzus Kristus patieso miesu un asinis.

Svētku eiharistiskās procesijas pirmsākumi meklējami viduslaikos, 13. gadsimtā. Tradīcija izplatījās visā Rietumeiropā un turpinājās apmēram 300 gadu. 1979. gadā to atjaunoja pāvests Jānis Pāvils II.
Šie svētki no citiem kristiešu svētkiem atšķiras ar procesiju. Tā radusies no vispārējās tradīcijas apstaigāt laukus, jo tādā veidā cilvēks svētījoši apstaigā zemi, uz kuras dzīvo, un ienes savā pasaulē svēto.
Avots: www.katolis.lv.