Atvērtās pasaules klātbūtne lokālajā ikdienā; laikraksta “Bauskas Dzīve” 80 gadu nokrāsas, ritms un svars

Turpinot ieskatu avīzes vēsturē, sarunā iesaistās Inga Muižniece, un kopā ar viņu būs redzējums par laiku, kad notika nākamās svarīgākās pārvērtības, noslēdzoties divdesmitajam gadu simtenim un nedaudz ielūkojoties jaunajā.

Atgriešanās dzimtajā pilsētā
Mārīte. Tu, dzimusi un vidusskolu beigusi baušķeniece, mūsu pilsētā atgriezies 1985. gadā un sāki darbu redakcijā. Interesanti, ka tavai mammai Mirdzai 1950. gadā bija noslēgušās korektores gaitas avīzē «Bauskas Darbs». Šī informācija atrodama laikraksta vēstures grāmatā «Laikmetu svaros».
Inga. Viņa gadus trīs bija šajā amatā pēc studiju pārtraukšanas Rīgā, kur pēckara smago apstākļu dēļ nespēja turpināt izglītoties. Jāteic, ka esmu studējusi par mammu un tēti, jo viņiem nebija tādu iespēju. Pēc darba gadiem laikrakstā «Padomju Jaunatne» un Latvijas Televīzijā dzīve mani atveda atpakaļ uz dzimto pilsētu.
Mārīte. Bauskā nokļuvi laikā, kad tuvojās lielo pārmaiņu gadi, un arī mums katram šis periods bija atšķirīgs no visa iepriekš piedzīvotā.
Inga. Pārdomājot aizgājušos gadus, šķiet, esmu trīs dzīves pieredzējusi. Tik dažādi ir klājies. Par laiku «Bauskas Dzīvē» jāteic, ka tas ir bijis ilgākais manās darba gaitās, bagātākais ar sastaptajiem ļaudīm un iegūtajām zināšanām, ar emocijām. Redakcijas saime bijusi kā otra ģimene, ar kuru kopā būts, priekos svinot jubilejas un svētkus un arī pārdzīvojot skumjus brīžus.

Privatizācija notiek
Mārīte. Ieturot divu iepriekšējo daļu sarunas ritmu, hronoloģiski skatīsim norises redakcijas dzīvē. Manuprāt, plašāk jāpakavējas 1996. gadā, kad tika izveidots uzņēmums SIA «Bauskas Dzīve» un notika avīzes privatizācija. Bija jāizšķiras, kā strādāt turpmāk: vai palikt lokāli tendētiem, vai rast stiprāku plecu un mainīties. Pēc iepriekš izvērstām pārrunām toreizējā rajona Tautas deputātu padomē 19. decembrī bija balsojums par to, lai avīzes redakcija strādātu patstāvīgi un izdevējs būtu SIA «Bauskas Dzīve». Atradās arī otrs pretendents – «Lauku Avīze». Deputāti bija par vietējo SIA. Bauskas redakciju konsultēja Rīgas kolēģi, un ar akciju sabiedrības «Diena» līdzdalību bija izveidots pamats avīžniecības reformai, kā to vēlāk lakoniski definējusi galvenā redaktore Anita Rozentāle.
Inga. Atceros, ka 1997. gada 14. novembra laikraksta numurs tika veidots kā eksperimentāls, 16 lappušu apjomā, krāsains un saturā bagātīgs, piesakot jaunas rubrikas un tēmas. Padomdevēji jaunā modeļa izveidē bija norvēģis Rikards Berugs un Zviedrijas žurnālisti. Nesen biju atgriezusies no brauciena uz jau tolaik totalitāro Baltkrieviju, un man bija jāraksta par to. Pārdzīvoju, ka konsultants «kasījās klāt» uzrakstītajam, ieteica uzmeklēt Bauskas pusē dzīvojošos baltkrievus, uzklausīt viņu viedokli par dzīvi dzimtenē. To arī izdarīju, bet materiālu šai avīzei bija tik daudz, ka manu rakstu publicēja vēlāk. Skološanās citādākā žurnālistikā nebija vienkārša.

Citāda modeļa avīze
Mārīte. Jaunā galvenā redaktore Anita Rozentāle grāmatā «Laikmetu svaros» ir teikusi: «Mācību, analīzes un pieredzes gaitā redakcijā tika saprasts, ka vajadzīga komplekta avīze, kurai jābūt kā ģimenes albumam, visai saimei skatāmai un lasāmai. Jāpiedāvā komplekts arī tādējādi, lai ļaudis Bauskas pusē redz un apzinās savu vietu valsts un pasaules apritē.»
Inga. Piemēram, pilnīgi no jauna tika veidota lappuse «Mūsu vidū», kurā stāstīts par vārda dienu gaviļniekiem, nemeklējot kāda nopelnus, svarīgākais pats cilvēks un viņa dzīve. Sezonas pielikumi prasīja lielu papildu darbu, tolaik tā īstenošanai bija pietiekami resursu. Šajās 16 lappusēs paplašinājās tematika un satura ģeogrāfija. Tiekoties ar lasītājiem, nereti uzzināju, ka pielikumi tiek krāti un saglabāti.
Mārīte. Skaidrāka kļuva avīzes struktūra, žurnālistu un lasītāju viedokļiem tika atvēlēta atsevišķa vieta. Tu pieminēji akcentu cilvēkam. Tas taču atklājās no dzimšanas līdz aiziešanai mūžībā. Kamēr Bauskas slimnīcā pastāvēja dzemdību nodaļa, tikmēr laikrakstā tika publicēti vecāku foto ar zīdaiņiem.
Šo psiholoģiski piesātināto darbu bija uzņēmies fotogrāfs Normunds Pūķis. Statistiskie mērījumi apstiprina cilvēkziņu popularitāti. Skatījumu skaits precīzi zināms «Bauskas Dzīves» portālam.

Kursi un mācības
Inga. Latvija Eiropas Savienībā vēl nebija uzņemta, bet jau 90. gados parādījās iespējas papildināt profesionālās zināšanas ārpus Latvijas. Seminārus vietējo mediju žurnālistiem finansēja Eiropas valstu valdības, institūcijas, augstskolas. Lai iegūtu vietu studijām, bija jāiztur pamatīgs konkurss, jāpierāda angļu valodas zināšanas, jāraksta eseja, motivācijas vēstule par piedāvāto tēmu.
Pirmoreiz šādā seminārā nokļuvu 1994. gadā, divas nedēļas mācoties Norvēģijas pilsētā Fredrikstadē. Klausījāmies lekcijas, apmeklējām vietējo laikrakstu redakcijas. Trīs nedēļas 1995. gadā mācījos Zviedrijas pilsētā Kalmārā, kur pie vietējās universitātes joprojām darbojas žurnālistu tālākizglītības institūts. 1999. gadā man izdevās iegūt Ziemeļvalstu Ministru padomes stipendiju, lai trīs nedēļas stažētos Dānijas pilsētas Frederikshavnas laikrakstā. Kontakti bija jāatrod pašai, sazinoties ar avīzes redaktoru. To man palīdzēja veikt toreizējais Latvijas vēstnieks Aivars Baumanis, ar viņu kopā biju strādājusi laikrakstā «Padomju Jaunatne». Dzīvoju vietējā laikraksta žurnālistes ģimenē, izzināju izglītības centru, sociālā dienesta, nodarbinātības dienesta darbu, nelielās pilsētas kultūras aktivitātes, sadzīvi. Par to rakstīju «Bauskas Dzīvē». Jau tad redzēju, ka dāņu kolēģi strādā tā, kā mēs tagad – izmantojot modernās tehnoloģijas. Man tas viss šķita «kosmoss». Frederikshavnas avīzē bija iespēja izmantot dažādas mājaslapas un iegūt informāciju no pašvaldības.
Pagāja daži gadi, un internets kļuva arī par «Bauskas Dzīves» ikdienu. Izveidojās mūsu portāls, ko prasmīgi vada Sandra Danosa, profesionāla žurnāliste, studējusi Latvijas Universitātē.
Mārīte. Galvenā redaktore pati bija piemērs, kā papildināt zināšanas, un piedalījās dažādos konkursos, guva iespēju piedalīties kursos, nokļuva Amerikas Savienotajās Valstīs un dažās Eiropas valstīs.
Inga. Esmu ļoti pateicīga Anitai, novērtējot viņas stratēģisko domāšanu un prasmi rosināt un motivēt kolēģus izglītības papildināšanai. Protams, vajadzēja zināt angļu valodu, un es cītīgi mācījos maksas kursos par savu naudu. Tādējādi varēju nokļūt mācībās ārzemēs.
Angļu valodas stiprināšanā man palīdzēja ASV Miera Korpusa brīvprātīgās, kuras no 1993. līdz 2001. gadam darbojās Bauskā. Viņas skaidroja, kā rakstīt motivācijas vēstules starptautiskām mācībām, palīdzēja justies uzņēmīgākai, pārliecinātākai par sevi.
Mārīte. Pieminēšu redakcijas darbinieku braucienus uz Briseli un Strasbūru, kur apmeklējām Eiropas Savienības institūcijas, uzzinājām, kā tās darbojas, kādus jautājumus risina. Varējām sagatavot nepastarpinātu informāciju mūsu avīzei. Kolēģis Vilnis Auzāns turp devās biežāk, pavadot arī lasītājus, kuriem bija veicies mūsu avīzes konkursos par Eiropas Savienības tēmām. Pieminot Vilni, joprojām jūtu smeldzi par viņa pāragro aiziešanu mūžībā. Kolēģa apbrīnojamās darba spējas bija paraugs visiem redakcijas darbiniekiem.
Inga. Par ārpasaules iepazīšanu runājot, atceros klātbūtni Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vizītēs, kurās tika aicināti «Bauskas Dzīves» žurnālisti. Man bija iespēja prezidentes pavadošajā grupā būt Portugālē, Zviedrijā, Kanādā. Redzētais, uzzinātais paplašināja zināšanas, ļāva apzināties mūsu valsts un reģiona varējumu. Kur vien atrados, centos sameklēt kādu novadnieku, – parasti tas izdevās. Mūsu avīzē varēju stāstīt par sastaptajiem ļaudīm un redzēto, bagātinot laikraksta saturu.
Mārīte. Rezumējot kardinālās pārmaiņas, jāteic, ka Bauskas avīzes saturiskie un vizuālie pamati ir skandināviskās tradīcijās ieturēti. Raksturīgs tuvums vietējiem iedzīvotājiem. Kas gan cits par viņiem rakstīs, ja ne vietējie žurnālisti, arī tāds bija mācībās iegūtais secinājums. Vēl – žurnālistiem jābūt kā sargsuņiem sabiedrības labā.
Lasītājs arī ir pieradināts būt līdzdalīgs avīzes satura veidošanā ar vēstulēm un viedokļiem, ar jautājumiem, uz kuriem redakcija sagatavo atbildes. Nākamie attīstības posmi gan noteikuši savas īpatnības redakcionālajā darbā. Dominējot tehnoloģijām un sociālajiem tīkliem, mazinājusies informācijas nozīme, to vispirms iegūstot internetā.
Inga. Atļaušos pārcelties uz šo vasaru. Vēlos pateikt, ka lepojos ar mūsu avīzi. 11. jūlija pēcpusdienā, kad Bausku postīja viesuļvētra, iespējams, ka pirmā lappuse jau bija gatava, tomēr laikraksta veidotāji paspēja jau nākamās dienas laikrakstā sniegt aktuālo informāciju, fotogrāfijas par notikušo.
Mārīte. Ja par lepnumu, tad noteikti jāpiemin redakcijas telpu pārvērtības. Vērienīgais kapitālais remonts 1999. gadā tika veikts pēc populārā Rīgas arhitekta Andra Kronberga projekta. Vizuālās pārvērtības ar plašo skatu uz Mēmeli it kā simboliski pauda arī laikraksta atvērtību katram apmeklētājam. Bija un ir patīkami uzņemt ciemiņus, uzklausīt atzinību par jauninājumiem mūsu darba vietā.
Remonta gaitā īpaši izpaudās direktora Jura Gaiļa loma, viņa zināšanas un sapratne būvniecībā. Direktora amata vieta redakcijā tika izveidota pēc privatizācijas, Juris šos pienākumus pilda prasmīgi.
Pastāvēja arī lasītāju draugu klubs, kuru vadīja Sarmīte Rikmane, stiprinot saikni ar avīzes abonētājiem.

Ar sabiedrības pulsu
Mārīte. Redakcijas plašo sadarbību ar sabiedrību veicināja dažādi apstākļi, viens no tiem bija stabilā finanšu situācija 2000. gadu pirmajā desmitā, kas ļāva organizēt dažādas plaši iecienītas aktivitātes.
Inga. Mēs organizējām aptauju par rajonā godājamiem uzņēmējiem. Pēc lasītāju vērtējumā nominētajiem rīkojām svinīgu sarīkojumu un sveikšanu. Daudz pūļu prasīja labdarības pasākumi pirms Ziemassvētkiem, kad tika organizēta palīdzība pagastos. Neparasti sirsnīgs bija dvīņu salidojums, kurā tika aicināti piedalīties dažāda vecuma māsas un brāļi, par viņiem bija tapušas publikācijas avīzē. Šīs norises bija bez valstisku institūciju līdzdalības, visi redakcijas darbinieki iesaistījās brīvprātīgi.
Mārīte. Populāri bijuši dažādi konkursi lasītājiem. Piemēram, 1993. gadā stāstījumi «Par sevi, tevi, Tēvu zemi». Viena konkursa noslēgums 1994. gadā ir noticis Gailīšu pagasta Zemnieku sētas un lauksaimniecības mašīnu muzejā. Vairākus gadus redakcijai ir pastāvējusi saikne ar uzņēmumu «Gafū» lasītāju konkursu veidošanā. Visilgāk sadarbībā ar pašvaldību ir turpinājusies populārāko un labāko sportistu sveikšana gada sarīkojumā, kas ir pieprasīts joprojām, laikraksta redakcijas lomai gan samazinoties.

Palīgu spēcinājums
Mārīte. Mūsu sarunai kā caurviju motīvs ir cilvēks, viņa vērtība. Apzinoties, kā mainījusies redakcijas darbinieku ikdiena un drukāto avīžu popularitāte, lokālo izdevumu spēks ir paliekošs. Atbalsta plecs ir cilvēki, kuriem redakcija nav darba vieta, bet viņi ir līdzdalīgi laikraksta veidošanā.
Avīzes jubilejas sakarā pieminēšu dažus mūsu ārštata palīgus, kuri bija kļuvuši par draugiem. Fotogrāfs un mākslinieks Laimonis Šulcs nāca uz redakciju ar bildēm, ar idejām un saviem zīmējumiem. Aizkustinošas bija reizes, kad galdā lika skaistu ābolu no sava dārza un stāstīja par kultūras jaunumiem. Krustvārdu mīklas cītīgi gatavoja Zigurds Niedrītis un Ilmārs Kugrēns. Viņiem piebiedrojās Jāzeps Širvis un Ivars Mauriņš, kuru mīklas var risināt joprojām. Ilggadējais tekstu autors Guntars Krūzmētra nebaidījās paust savu skatījumu oriģinālā izteiksmē. Vēsturnieki Aigars Urtāns un Raitis Ābelnieks ir palikuši ilgus gadus uzticīgi laikrakstam. Savulaik ar fotogrāfijām un tekstiem avīzes slejas aktīvi papildināja Visvaldis Retenais. Nevar pieminēt visus, šoreiz dodu priekšroku vīriešiem.

Inga. Es nevienu nesaukšu vārdā, bet vēlos pateikt, cik atsaucīgi un saprotoši bija mediķi. Ar viņiem tikos daudz, jo veidojās ģimenes ārstu prakses, kas tolaik bija jaunums. Līdzīgi nācās tvert sociālo darbu. Populāras kļuva lappuses, kurās stāstīju par ēdienu gatavošanu pie konkrētiem cilvēkiem vai ģimenēm. Mūs uzņēma ar atsaucību un sirsnību, atklājot dažnedažādas receptes.
Mārīte. Lai kādas būtu runas par drukātajiem plašsaziņas līdzekļiem, es ticu to pastāvēšanai. Būs tādas sabiedrības grupas, kas vēlēsies turēt rokās avīzi un arī glabāt to. Man mājās ir laikraksta vairāku gadu iesējumi, kurus nereti pārlapoju ar lielu interesi.
Iezīmīgs ar amatu maiņām redakcijā bija 2000. gadu sākums. Lai kā mainītos paaudzes un darbinieki, jāteic, ka «Bauskas Dzīves» žurnālistu veikums regulāri ir guvis atzinīgu vērtējumu Latvijas mēroga konkursos. ◆

SIA «Bauskas Dzīve» veltījums desmit gadu jubilejā

Lai skaidra būtu vēsturiskā aina, centusies arhivāre Daina

1995. gads
      Viss padomiskais pamazām drūp, jau privatizācijas elpu jūt. Rajona padomē domas dalās – jaukties avīzes lietās vai labāk stāvēt malā? Prese kā ceturtā vara galvas domīgas dara: vai demokrātijas apstākļos mūs visus ar vārdiem nenozāļos?
      Vēl zināms īsti nav nekas, tik čukstus klīstošas valodas – jauns saimnieks jau tiekot meklēts, katrs variants rūpīgi apsvērts. Bet «Bauskas Dzīvē» vēl klusums valda, gadu mijā visi sēž pie viena galda, un avīzes saimei nav ne jausmas, kāds nākamās dienas rīts ausīs.
      
1996. gads
      Jau 5. janvārī saruna nopietna par «Bauskas Dzīves» nākotni, un 1997. gada janvārī izšķirsies, vai rajona padome no sava laikraksta atteiksies par labu tiem, kas gadus garus gan «sāpējuši», gan plūkuši laurus.
      Arvien biežāk žurnālistes mundrās smeļ ārzemēs zinības gudras. Austrija, Norvēģija, Etiopija, Vācija, Tunisija un Savienotās Valstis – vēl nezinot, kā Zviedrijas žurnālisti baušķeniekus balstīs.
      «Es sēžu te un štukoju,» reiz redaktors nopietni jokoja, «uz kurieni viņas tā braukā kā tādas dullās daukas?»
      Pa to laiku jūtamākas kļūst lēmēju kaprīzes un kaut cik skaidrākas top privatizācijas aprises. 24. janvārī pēkšņi pienāk ziņa slikta – privatizācijas lieta padomē atlikta. Pēc mēneša padome jau izvērš ofensīvu, kas avīžnieku saimi dara piesardzīgu. Rosināts vērtēt redakcijas darbu, orientējot uz vārdu kritiski skarbu. Jāsniedz ziņas arī, cik lielas ir algas un cik biezi honorāri. «Kas jūs velk uz to privatizāciju?» intervijas reizē jautā padomes priekšsēdētājs Greiselis, it kā runa būtu par sāpīgu operāciju.
      Vasara paiet samērā klusu, varētu domāt, ka privatizācija būtu nolikta uz dusu. Aizmirsts 24. janvāra solījums – viss jūsu labā darīts būs.
      Beidzot, 24. oktobrī padome nobalsojusi par privatizāciju. Nu tik jādomā, kā «Bauskas Dzīvei» par labu vērst situāciju. Pretendenti pagaidām esot divi: «Lauku Avīze» ar krietnu žūksni naudas un nabagie, bet lepnie pašu ļaudis.
      Kā bijis nebijis palīgos atsaucas SIA «Diena» – stiprs un cienījams balsts un siena.
      21. novembrī ierodas kupči no «Lauku Avīzes». Viens tāds glumīgs no turīgo šlakas, otrs – ne nu gluži vīzēs un, liekas, bez naudas maka.
      Vēl līdz svarīgai dienai mēnesis laika, meitenes papīrus kārto ar pilnu tvaiku no rīta līdz vakara jundai, pieķerot klāt arī naksnīgas stundas.
      21. decembrī «Rīta Avīze» raksta, «Bauskas Dzīvei» it kā pierē baksta: privatizācijas komisijas atzinums – «Bauskas Dzīve» pienākas «Lauku Avīzei», nevis jums!
      19.decembris strauji tuvojas, domas no plusa uz mīnusu šūpojas. Rakstīts Anitas horoskopā, ka 19. decembris veiksmi neskopos.
      Pa vidu vēl šādi tādi mājieni, atbildīgās komisijas līkloču gājieni. Bet 19. decembrī pozitīvs balsojums. Divpadsmit deputātu ceļ roku – SIA «Bauskas Dzīve» ir jums. Zvaigznes nav melojušas, avīzei blakus stāvējušas!
      Nu viss būs jāsāk gandrīz no nulles, teic divstundu direktors Gūrijs Bulle, un šampanietis dzirkstī glāzēs, protams, pieklājības dozās.

Bauskā 2006. gada 19. decembrī

Sarunu fiksējusi MĀRĪTE OZOLIŅA

Sākums 10. un 20. septembra numurā.