Kaucmindes pilī Valentīndienu atzīmē, cepot kliņģeri, gatavojot mīlestības tēju un daloties ar mīļvārdiņiem
Kaut sirsniņu un sarkanās krāsas 14. februāra pēcpusdienā Kaucmindes pilī bija gana, šejienes Valentīndienas pasākums nebija tik daudz par romantiku, cik sirsnīgu kopābūšanu. Ģimenes un interesentus uz Saulaini bija atvilinājusi iespēja apskatīt pili, kā arī piedalīties kliņģera cepšanā.
Atbilstīgi muižas garam
Kaucmindes muižas saimnieki, sagaidot viesus, kuri te bija ieradušies gan ar ģimeni, gan vieni paši un ar kolēģiem, jau bija uzklājuši mīlētāju dienas tematikā ieturētu galdu ar ziediem, lentēm, svecēm un, protams, arī sirds formā izlocītām salvetēm. Savukārt pils metrīgās palodzes ņirbēja no sirdīm un sirsniņām.
Nelielu daļu no savas siržu kolekcijas šeit bija atvedusi pasākuma vadītāja Vivita Ķeizare, kura sarīkojumā darbojās ar segvārdu Līze Čiekurs. Viņa atklāja – lai kurp dotos, vienmēr ceļā sastop sirdis, tāpēc nu jau tapusi kolekcija. Krūzītes, pledi, spēļmantas un daudz citu priekšmetu vai nu rotāja sirdis vai tie paši bija ieņēmuši visiem tik labi zināmo formu. Bet saules staru un krāsns siltuma pielietā pils telpa uz svinību laiku pārtapa par Mīlestības ielu.
Muižas saimniece Aiva Dreimane-Ozolzīle pastāstīja, ka kliņģera cepšana, kas nav gluži ierasta Valentīndienas aktivitāte, izvēlēta, jo ļoti labi atbilstot Kaucmindes muižas garam. Ierosme nākusi no Vivitas Ķeizares, kura, savukārt, uzskata, ka nav brīnišķīgāka kopābūšanas iegansta kā kliņģera cepšana. Turklāt, lai tas padotos, vajadzīga ne tikai laba saimniece, kādas Kaucmindē reiz skolotas, bet arī mīlestība, kuru godinām Visu mīlētāju dienā.
Redzēt pili un izcept kliņģeri
Iztaujājām dažus no viesiem, kāpēc izvēlējušies 14. februāri pavadīt Kaucmindes muižā. No Vecumniekiem bija atbraukusi Inga Siliņa kopā ar kolēģi Evu Heniņu. Inga šad tad pati mājās cep kūkas, tāpēc gribējusi apgūt ko jaunu. Kliņģeris esot arī kaut kas citādāks, nekā, piemēram, ierastā Valentīndienas sveču liešana. Turklāt vēlējusies pili apskatīt, jo tur mamma jaunībā bieži viesojusies. Ingai līdzi bija arī dāvana – kolēģes albums, kur apkopoti Kaucmindes muižā iemūžināti mirkļi pat no pagājušā gadsimta 30. gadiem. Savukārt Eva atsaukusies kolēģes aicinājumam. Viņai šī puse nav sveša, te dzīvojot daudz radu. Labprāt gan kliņģeri gatavošot, gan pili aplūkošot.
Kitija Neikšāne no kaimiņu Bērzkalniem pasākumā piedalījās ar savu kuplo ģimeni, un līdzi paņemti arī draugi. Līdz tam pilī iekšā nekad nebija bijusi. Šķitis pat nereāli, kur te vispār varētu svinēt, un pārsteidzis tas, kā muižas apkārtnē tagad sakopts. Interesējusi gan pati ēka, gan tās vēsture, turklāt svarīgi bijis arī, lai trīs atvasēm būtu aizraujoši.
Iecavniecei Ingai Māzerei Kaucminde ir tuva vieta – savā laikā pati mācījusies tehnikumā, tagad šeit skolojas dēls. Turklāt viņu ļoti aizrauj senas ēkas un lietas. Pašai jau ir sava antīko priekšmetu kolekcija, un labprāt iejūtas muižnieces lomā.
Saulainiete Ļena Lukinska pasākumu apmeklēja kopā ar mazmeitiņu, kas bija ļoti aktīva dalībniece itin visās aktivitātēs, īpaši kliņģera gatavošanā. Ļena bieži apmeklējot sarīkojumus Kaucmindē, jo te esot mīlīga un patīkama gaisotne. Turklāt visi jaunības gadi šeit pavadīti un ar šo vietu saistās daudz atmiņu. Ļena priecājas, ka muižā atgriezusies dzīvība, ka sakopts parks un tur var vakaros pastaigāt. Pils vienmēr esot izgaismota, vasarā zied puķes, un bērni var izšūpoties. Agrāk bijis bail te nākt, visur pletušās latvāņu audzes. Kliņģeri Ļena cepa pirmo reizi mūžā, bet mazmeita vienmēr piedaloties ēst gatavošanā.
Nedaudz arī pils vēstures
Kamēr Līze Čiekurs, kura, kā pati stāsta, 20 gadus bijusi par miltu pienesēju Brantu muižas lielmātei Ilzei Briedei, dedzīgai Kaucmindes muižas atbalstītājai, ķēķī vēl smalcināja sastāvdaļas kliņģera pildīšanai un dekorēšanai, Aiva Dreimane-Ozolzīle kopā ar savu meitu iepazīstināja sanākušos ar muižas mūža trīs galvenajiem posmiem un atklāja arī nākotnes ieceres. Tāpat ikvienam nelielā ekskursijā bija iespēja salīdzināt, kādu ēku pils saimnieki saņēmuši un ko jau paguvuši izdarīt atsevišķās telpās, izvācot brūvgružu un drazu kaudzes un iedvešot tajās dzīvību, no jauna apmetot sienas, atjaunojot grīdu un logus vai vienkārši iekurinot krāsni.
Atgriezušies mājīgajā viesistabā pēc ekskursijas, ciemiņi Līzes pavadībā zvērēja uzturēt labu un jautru omu ne tikai 14. februārī, un varēja ar paša darināta zīmējuma palīdzību ielūkoties savas personības slēptajos dziļumos.
Mīļvārdu pingpongs un patvaļīgas degustācijas
Pēc nelielās iesildīšanās, vienalga, liels vai mazs, visiem bija jāapsien priekšauts un jādodas pie darba galda, lai ar savām rokām un mīlestību pagatavotu divus – sāļo un saldo – kliņģerus. Tūliņ gan pie mīklas, kura bija labi sabozusies krāsns siltumā, mīkstajiem sāniem ķerties nebija ļauts, vispirms bija jāuzspēlē mīļvārdiņu pingpongs. Čabulītis, mīļumiņš, lapsiņa, susuriņš un vēl citi deminutīvi papildus pozitīvi uzlādēja topošo kliņģeri.
Vispirms bija spītīgā rauga mīkla jāizrullē. Kāda mazā cepēja to darīja tik sparīgi, ka pat aizelsās un pagura. Tad izrullēto mīklu visi kopīgi vēl labi iestiepa, lai tā plāna un cepums gardāks. Precīzākais viesis mīklu sagrieza divās līdzīgās daļās, un tad jau varēja sākties aizraujošākais – iesmērēšana ar sviestu un pildījuma izkārtošana. Te neiztika bez patvaļīgām degustācijām, nogaršojot sviestu, speķīti, sieru un, saprotams, arī mīklu. Viesu roku murskulis mīklu sarullēja, savija un izveidoja sirds formu. Atlika vēl tikai pārziest ar olu un bagātīgi izdekorēt ar pildījuma sastāvdaļām. Tā pirmais kopīgais kliņģeris tapa gatavs un, uzgulis uz plāts, devās krāsnī sauļoties.
Iezogas hokejs un Tito
Pirms sāļais kliņģeris vēl bija pabeigts, pēkšņi no gatavotāju loka pazuda vīri un arī pa kādai sievai. Izrādās, pasākuma programmā neplānoti bija iezadzies olimpiskais hokejs, taču šādā neformāli saviesīgā sarīkojumā arī «hoķim» pietika vieta. Tik vien, ka saldā kliņģera izlološanai vairs nebija tik daudz roku. Toties pie sāļā gatavošanas iegūtās iemaņas ļāva otrajam tapt rekordātrā tempā. Pačukstēsim – saldajam vēderā tika marmelāde, ābolītis, žāvētas aprikozes, kanēlis, bet virsū gardās sviestainās drupačas un mandeļu skaidas.
Jāpaslavē mazie cepēji, kuri, apliekot priekšautus, skandināja, ka nu tik varēs piparkūkas taisīt, ar aizrautību iesaistījās kliņģera gatavošanā. Viņi ne reizi vien sasmīdināja ar savām piezīmēm, piemēram, uz jautājumu, kas svarīgākais, lai uzceptu labu kliņģeri, izsaucoties – tēja. Vai – kad Līze Čiekurs aicināja pacelt rokas ģimeņu galvām, drosmīgi apgalvoja, ka tie esot viņi.
Kaut kad kliņģeru tapšanas procesā svinībām pievienojās arī kāds nepieteicies viesis – vietējais korgijpuika Tito. Viņam ciemoties muižā patīkot, taču bērnu uzstājīgās mīlestības izpausmes, kaut arī dāvātas Valentīndienā, suņuku drīz nogurdināja, un viņš vispirms devās pagulēt mierīgākā telpā, bet pēc tam atgriezās ziemas spelgoņa skavās.
Katram sava mīlestības tēja
Kad sāļais kliņģeris jau smaržīgi brūnojās krāsnī, bet saldais, paslēpies zem dāsnas drupaču kārtas, gaidīja savu kārtu, sanākušie varēja izgatavot savu īpašo mīlestības tēju. Pirms tam veicot vienkāršas matemātiskas darbības, viņi nonāca pie zālīšu skaita tējas izlasē, tad devās to komplektēt un saņēma maisiņu līdzi. Līze Čiekurs papildu mīlestības devai vēl piešāva klāt rožu ziedlapiņas. Savukārt, sakritība vai nejaušība, bet pēc skaitļošanas pasākuma tēja bija jāsakomplektē tieši no 14 ārstniecības augiem.
Pēc aptuveni četrdesmit 180 grādos pavadītām minūtēm pirmais kliņģeris, karsts un ar apetītlīgu brūni zeltainu siera garoziņu, jau piesmaržināja visu telpu. Tie, kas bija labi pastrādājuši un pielikuši savu roku un mīlestību tā tapšanā, beidzot varēja sēsties pie garā galda un nogaršot, iespējams, pirmo pašu gatavoto kliņģeri mūžā. ◆
Foto: Māris Krūmiņš
