Iecavas pagasta Rosmes lauku māju «Lielklāšķini» dzīves cikls padomju režīma kolektivizācijā varēja beigties jau pagājušajā gadsimtā, tomēr vēstures virpuļi šurp atveda Ulda Manika ģimeni, kas izmanto mūsdienu tehnoloģijas ēkas saglabāšanai un mazākam enerģijas patēriņam.
Senās lauku mājas iekštelpās apvieno seno laiku noskaņas ar moderno. 19. – 20. gadsimta mijas skapji, pūralādes sadzīvo ar mūsdienīgām plītīm, virtuves iekārtām, elektroniskajām sistēmām, trenažieriem, datoriem. Uldis stāsta, ka jaunas mājas būvi senči bija plānojuši jau pirms Otrā pasaules kara, bet laiki mainījās un nācās izdzīvot tā, kā bija. Tagad domāšana mainījusies – cilvēki plāno nevis jaunu, bet gan – kā saglabāt un pielāgot veco. Tomēr savulaik, pārņemot saimniecību, nācies pieņemt daudzus lēmumus, kas nosaka tagadnes dzīvesveidu.
Kā izlēmi «Lielklāšķinus» saglabāt un siltināt? Kā izvēlējies materiālus?
– Patīk visas lietas pētīt un daudz ko pašam darīt. Iedziļinājos jautājumā. Koka ēkas klasiski siltina ar elpojošu materiālu – mana izvēle ir ekovate, bet var arī ar kokšķiedras vati. Var arī ar akmens vati, bet jābūt ļoti uzmanīgam.
Internetā pieejami kalkulatori, ar kuriem var izrēķināt paredzamos siltuma zudumus un cik biezu siltinājumu veidot. Otrs faktors ir tvaika izolācija. Istabā ir gaisa mitrums, un izveidojusies nepareiza uztvere, ka aukstums nāk iekšā, bet patiesībā siltums iet ārā, nesot līdzi tvaiku. Ja ceļā ir barjera, tvaiks tur apstājas un rasas punktā pārvēršas ūdenī. Tvaika barjerai no iekšpuses jābūt stiprākai un ārpusē vājākai. Lai nav tā, ka konstrukcijā ir barjera ar simts procentu noturību, kur mitrums apstājas. Tas notiek, ja māju noklāj ar plēvēm, mitrums paliek telpās un māja visu laiku jāvēdina. Koka mājām labāk ir ļaut, lai daļa no mitruma paliek konstrukcijās, bet otrajā pusē ir jābūt vieglai barjerai, kas ļauj mitrumam ventilēties ārā. Problēma ir tad, ja nepareizi saliek – ja ārpusē uzliek plēvi, bet iekšpusē neko, mitrums apstājas pie plēves un pārvēršas ūdenī. Īpaši jāuzmanās ar akmens vati – tai no iekšpuses jātaisa simtprocentīgā tvaika barjera.
Kāds bija siltināšanas process lauku koka mājai?
– Māju no ārpuses nācās pārbūvēt. Dēļi bija horizontāli, laiku nokalpojuši, tos nomainīja. Ekovati likām apmēram 15 centimetru biezumā, uz jumta vairāk – malās 35 centimetri, augšā 40. Aiz ekovates nāk pretvēja barjera, kas ir kokšķiedras plāksne centimetra biezumā. Plāksnes ir labas, jo ar tām tvaika barjera ir niecīga un mitrums no ekovates caur ventilējamo fasādi izvēdinās.
Efekts no siltināšanas bija jūtams. Arī akustiski – kad brauc ar traktoru pagalmā, motoru iekšā knapi var dzirdēt. Skaņa ir viens no variantiem, kā pateikt, vai māja ir labi izolēta, vai nav. Siltuma patēriņš pamatīgi kritās.
Rēķināju pēc formulām, cik vates jāliek. Ļoti palīdz būvniecības standarts, kur ir noteiktas vērtības. Ja guļbaļķis ir astoņus centimetrus biezs un ekovate – 15 centimetrus, sanāk standarts. Varēja likt vairāk, bet plānoju standartu, jo man apkure nav dārga – malka ir paša sagādāta.
Telpās apakšā ir 15 centimetru putupolistirola siltinājums un apkurei ir siltās grīdas. Siltā grīda ir labākā izvēle, jo ir totāli «muļķu droša», atšķirība no radiatoriem, un dod vienmērīgu siltumu visos stūros. Nekāda pelējuma, viss izvēdinās. Mazāk patērē siltumu – var mazāk kurināt. Radiators strādā ar karstāku šķidrumu.
Cik aizvadītajā gadā izmaksāja mājas apkure?
– Siltinātā mājā veidojas pavisam cita matemātika. Siltināšana nav lineāra. Visvairāk ietaupīsi, kad ir ļoti auksts un auksti vēji. Nesiltinātās mājas izpūš vairāk. Savu māju siltinot, man bija ne tik daudz ekonomiskais aprēķins, kā apstākļi. Tā bija klasiska lauku viensēta, nesiltināta, šķirbas, slikti logi. Vienkārši nav komfortabla dzīve. Domāju ne tik daudz par to, cik vajadzēs kurināt, bet gan par to, ka nav komforta, veidojas pelējums, ir nepatīkami un mājās negribas uzturēties. Ievācoties primārais uzdevums bija ielikt centrālapkuri, un pēc tam uzreiz siltinājām, kas bija jau pirms vairāk nekā desmit gadiem.
Aizvadītajā ziemā nokurinājām apmēram 12 kubikmetrus malkas. Vai 300 kvadrātmetriem tas ir daudz vai maz – katrs pats var rēķināt. Iekštelpās ziemā bija plus 25 grādi. Apkure nodrošina ne tikai siltumu telpās, bet arī silto ūdeni, kas ir noteikta daļa no enerģijas patēriņa. Siltinot nepērkam tikai rēķinus – iegūstam komfortu, kas bieži vien ir svarīgāks. Arī ar elektroauto domājam ne tikai par degvielas ekonomiju, bet arī par komfortu.
Aptuveni rēķinot, varētu teikt, ka potenciālajās izmaksās bez siltināšanas finansiāli tērētu divas līdz trīs reizes vairāk. Tomēr nevajag iet līdz absurdam – visās tehnoloģijās nekad simtprocentīgu pašnodrošinājumu nevar iegūt. Ir svarīgi apstāties ceļā uz maksimālo ietaupījumu. Ir vērts ātri ieguldīt līdzekļus tur, kur var ietaupīt, un tikai pēc tam, ja esi liels entuziasts, var turpināt un ietaupījumu kāpināt.
Ja ērtības ir viens no galvenajiem faktoriem, kad būtu finansiāli vērts siltināt un kā to izrēķināt?
– Visiem jārēķinās, ka enerģijas resursu cenas tikai kāps. Ar atmaksāšanos ir tā – tiem, kas nosiltināja senākos laikos, kad izmaksas bija zemākas, situācija tagad izskatās daudz labāka. Tagad materiāli ir dārgi, bet jāsaprot, ka ar laiku resursi nekļūs lētāki, vienalga – gāze, elektrība, malka vai briketes. To izraisa ne tikai dažādi procesi, bet arī dabīgā inflācija. Mēs pašlaik neesam izlīdzinājušies ar Eiropu koksnes cenā, bet neizbēgami nonāksim līdz tam, ka cenas izlīdzināsies. Siltināšanas ieguvums ir jārēķina garos nogriežņos, un es ļoti labi saprotu, ka ar tādiem aprēķiniem cilvēkiem reizēm ir ļoti grūti.
Es rēķinu prioritātes. Veco šīferi uz jumta atstāju – tas kalpo un neko sliktu nedara. Ir plāns to nomainīt, bet šīferis prioritāšu sarakstā bija ļoti zemu. Ja būtu caurumains un sabiris, pakāptos augstāk, bet pašlaik tā nav prioritāte. Jāmaina tad, kad kļūst par prioritāti.
Ko tu ieteiktu cilvēkiem, kas plāno siltināt lauku ēkas?
– Padomju laikā bija mode koka ēkas apmūrēt ar silikāta ķieģeļiem. Veidojās sprauga, kuru mūsdienās mēģināja piepildīt ar kādu siltinātāju. Realitātē vajag bez žēlastības ņemt nost ķieģeļus un darīt tā, kā manā lauku mājā. Ieguvums no tā būs milzīgs, un var uzlikt tādu siltinājuma slāni, kādu vajag, nevis aizpildīt tikai to šauro spraugu. Padomju laikā bija daudz kļū-du – tai skaitā ierastā sistēma uzsist ruberoīdu uz koka māju sienām, zem kura viss sapuva. Tas pats notiek, kad tvaiks netiek ārā. Ārējiem slāņiem ir jābūt viegli elpojošiem, un ārējo fasādi var veidot tādu, kādu vēlas. Ventilējamā fasāde ir viens no labākajiem variantiem.
Kā nonāci līdz saules paneļiem?
– Par to, ka pie saules būs jāķeras, sen sapratu. Jau kā puika sapņoju par tehnoloģijām, kas vēl īsti pat nebija pie horizonta. Sapratu, ka tas ir ļoti forši, ja enerģiju var ražot pats. Viena no manām mīļākajām grāmatām bērnībā bija Žila Verna «Noslēpumu sala», kur inženieris uztaisīja visu, kas uz salas nonākušajiem bija vajadzīgs. Tas ļoti iedvesmoja, un par saules lietām interesējos ļoti agri, mēģinot saprast, kā šo enerģiju izmantot un kādas ir iespējas, kad vēl tapa tikai prototipi.
Kad saules paneļi parādījās tirgū, apskatījos skaitļus un sapratu, ka nekas nesanāk. Viens saules elektrības panelis no tiem, kurus liku 2021. gadā, maksāja apmēram 110 eiro. Kad tie tikko parādījās Latvijā, viens maksāja 800 eiro, bet veiktspēja bija mazāka, un pie tādām izmaksām tas bija turīgu cilvēku hobijs un prieks. Vēroju tirgu un zināju cenu, pie kuras vajadzētu izmantot šo iespēju, un 2021. gadā tas skaitlis apmēram tāds bija. Pirms pusgada bija pat vēl zemāks, nedaudz nogulēju.
Vai izmantoji valsts atbalstu paneļu uzstādīšanā?
– Man ir tendence, ka nemīlu ņemt atbalstu – nepatīk saistības, bet patīk brīvība. Pats projektu koriģēju procesa laikā un daudz pats daru, finālā izdarot par to pašu naudu, kāda būtu ar atbalstu un gūstot zināšanas par lietām, kas mani interesē.
Izglītošanās ir pamatīga. Kad saules elektrības paneļi parādījās Latvijā, bija maz cilvēku, kas to saprata, un bija daudz mītu, kas liekas kā muļķības. Ja uz vietas tu vari saražot enerģiju, tas ir vērtīgi un attiecas arī uz nākotni. Ir mainījusies kārtība, kā privātpersonas nodod elektrību tīklā. Ir tas, ko cilvēki nepamana – mums ir jāmaksā par elektrības pārvadi. Ja tu saražo uz vietas, katrs kilovats ir bez pārvades maksas. Ja tu vari vasaras sezonā nodrošināt sevi ar enerģiju, tas jau ir ieguvums. Tāpēc nākotnē vasaras pašpatēriņam paneļi ir ļoti laba izvēle, arī daudzdzīvokļu mājās, kur gan tiesiski šis jautājums ir ļoti nesakārtots.
Kā rēķini ieguvumu no saules paneļiem?
– Konceptuāli enerģija uz jumta ir no marta līdz oktobrim, un tas ir laiks, kad var dabūt ļoti daudz enerģijas. Ideāli, ja šajā periodā var nosegt visu savu patēriņu. Šogad man būs arī akumulatori, likšu klāt vēl vienu sistēmu.
Ja tev ir enerģija un redzi, ka tā ir lēta, elektroenerģijas rēķins ir krietni samazinājies, ir tieksme vairāk tērēt. Daudzi instrumenti saimniecībā tagad ir ar elektrību, ko kādreiz darbināja ar degvielu. Daudz aiziet elektroauto, kas ir absolūta ķēdes secība. Kad liku paneļus, sapratu, ka īstā kombinācija ir ar auto – tu jau ražo degvielu savam auto! Kādas tagad ir degvielas cenas, mēs visi paši redzam. Tas viss ir jārēķina, lai saprastu izdevīgumu.
Nākotnes sistēmā liela nozīme būs akumulatoriem. Iemesli šādas sistēmas izveidei ir vairāki – brīžiem pietrūkst saules enerģijas, un akumulatori dod drošību. Nereti elektrības tīkliem ir remontdarbi – regulāri pazūd elektrība, pat pusi dienas, īpaši vasarā. Otra lieta ir tas, kā ar akumulatoriem strādā ziemā, kad ar automatizācijas palīdzību varu lētāko nakts enerģiju saglabāt akumulatoros un tērēt tad, kad elektrība tīklā ir dārga. Galvenais – pareizi izveidot automātiku.
Te atkal jārēķina izmaksas. Kad 2021. gadā liku paneļus, akumulatoru cenas bija diezgan briesmīgas. Tagad ir vēsturiskais minimums, atmaksājas izmantot.
Vēl viens enerģijas avots ir siltuma kolektors uz jumta. Man ir iespaids, ka nozarē tā ir strīdīga tehnoloģija, ar daudzām problēmām. Kā ar to veicas?
– Siltuma kolektoru uzliku vēl pirms saules paneļiem. Sākotnējās izmaksas siltuma kolektoriem bija ļoti augstas, bet tad parādījās Ķīnas produkcija. Kad liku, tāmi prasīju diviem uzņēmumiem, kas ražoja saules kolektorus Latvijā – cena bija 18 tūkstoši eiro. Pašam iegādāties un uzlikt sanāca par tūkstoti eiro.
Problēma ir tā, ka vajag kontrolēt visu apriti – caurules, sūknis un šķidrums laiku pa laikam jāmaina, un tas nav lēti. Jākontrolē, lai nav sūces, lai būtu spiediens sistēmā.
Siltuma kolektors ir daudz produktīvāks nekā elektrības saules paneļi uz laukuma vienību. Tomēr pašlaik ir izdevīgāk uzlikt elektrības paneļus, kam nav nevienas kustīgas detaļas – uzliec un aizmirsti! Ja saules panelim kaut kas notiek, ja elektrību nevajag – izslēdz, un nekas nenotiek. Ja kolektoram nestrādā cirkulācijas sūknis, viss uzvārās. Ir drošības vārsts, bet tad gaisā iziet vērtīgs šķidrums. Nākotnē kolektoru liktu tikai tad, ja mājā būtu baseins.
Interesanta šī tehnoloģija varētu būt komunālajās saimniecībās, kur jāražo siltais ūdens. Veiktspēja ir ļoti lieta. Fotovoltāžas paneļa efektivitāte ir 25–28 procenti, kolektoriem – 60 procenti. Ir komunālās saimniecības, kur jau ir uzstādīti saules kolektori. Tur gan ir cits mērogs, bet kolektori uzvar tieši tāpēc, ka aizņem mazāku platību nekā saules paneļi.
Kāds būtu padoms tiem, kuri uzstāda saules paneļus?
– Invertori jānovieto tur, kur tie nepārkarst – tad ilgāk strādā. Pēc uzstādīšanas var droši vairāk domāt par citām iekārtām, kas izmanto elektrību. Ir doma par elektrotraktoru, kuru izmantotu kā zāles pļāvēju un citiem mērķiem. Domāju arī par zāles pļāvējiem robotiem. To pavasarī iznes ārā, un līdz rudenim tas strādā. Nav nekādi vadi zemē jārok. Tas ļoti daudz laika ietaupa. Pašlaik šie roboti ir mazi, bet nākotnē noteikti būs lielāki. Robots ir milzīgs atvieglojums – pagalmā vienmēr viss ir labi nopļauts, man tas ir ļoti svarīgi.
Vai ir vēl kādi nākotnes plāni enerģijas ražošanā vai ietaupīšanā?
– Grūti prognozēt. Mēs dzīvojam ļoti interesantā laikmetā – ja kādu laiku zināju visu par jaunajām tehnoloģijām, tad tagad vairs nespēju visam izsekot. Viss notiek tik strauji, viss mainās. Elektrības tīkls ir pārmaiņu procesā un nākotnē nebūs tāds, kā tagad. Mainās visi saskaitāmie.
Aizvien vairāk nāks iekšā elektroauto un siltumsūkņi, un būs vēl jaunumi. Elektrības tīklam ir jāmainās, un vēl aizvien pasaulē nav īsti skaidrs, kā tam jāizskatās. Bija vienu brīdi mīts, ka akumulatoru tehnoloģijas lielos industriālos apmēros nevarēs izmantot. Tas viss sagruva pāris gadu laikā – ir litija, sodas baterijas un vēl citas, kuras pilnveidosies, un būs jaunumi. Līdz ar to nav iespējams neko prognozēt.
Banāls piemērs par elektrības cenām – kad sāks strādāt lielie saules parki, cena būs praktiski nulle, bet saproti, ka pie tādas cenas parki ilgi nevilks. Saules parkiem liks klāt papildu sistēmas, akumulatorus, kur pa dienu ražos elektrību un dos tīklā tad, kad cenas būs lielākas. Ja daļa no saules parkiem sāks elektrību atdot tīklā vakaros, tad arī vakaros cena kritīsies. Attiecīgi tā koncepcija, kad plāno savās mājās uzkrāt akumulatoros elektrību un vakara stundās atdot tīklā, lai uzkrātos eiro varētu tērēt ziemā, ilgtermiņā var nesanākt.
Pašlaik personīgi tam, ka vasarā varētu sakrāt enerģiju ziemai, neticu. Akumulatorus izmantošu ar domu, lai ziemā ņemtu lētāko enerģiju, kad tā ir pieejama. Ziemā parasti ir samērā lēta elektrība naktīs.
Paradokss ar akumulatoru zemo cenu ir tāds, ka tos ir pat izdevīgi uzlikt dzīvokļos, ja izmanto biržas cenu – uzglabā, kad cena ir zema, un izmanto, kad tā ir augsta. Laukos savukārt svarīgāk ir tas, ka akumulatori var izdot ārā lielāku jaudu, nekā elektrības pieslēgums mājai.
Ukrainā tagad ir cita loģika – parasti vairākiem dzīvokļiem ir viena sistēma, jo tur krievi bombardē un reizēm laiks, kad padod elektrību, ir ļoti ierobežots. Tas kļūst par izdzīvošanas nepieciešamību.
Jaunās tehnoloģijas sagādā citiem diskomfortu, bet man ir ļoti interesanti par tām uzzināt.
Vai tagad ir vērts siltināt māju?
– Pasaulē pašlaik fosilie resursi atrodas nestabilās valstīs. Viss, kas notiek, var apdraudēt gan cenas, gan pieejamību. Jo ātrāk no šīs atkarības var tikt vaļā, jo labāk, jo nekas labs nav gaidāms. Pašiem ar enerģiju ir jātiek skaidrībā, un nevajag lieki tērēt. Ja saliek savas ēkas prioritātes, tad primārā ir siltināšana. Tas ir vitāli svarīgs moments, jo mājā no tā viss sākas. Visas pārējās lietas jāīsteno, ja ir iespēja, bet siltināšana ir pats svarīgākais. ◆
Visa mājas enerģētikas sistēma apskatāma vienā planšetē.
