Darbs ārzemēs kā piedzīvojums

Iecavniece Sarmīte Kima piepildījusi sapni iemācīties vācu valodu

Pati brīnos, kur man bija apņēmība doties strādāt ārzemēs, bet tas bija lielisks piedzīvojums, smaidot saka Sarmīte Kima no Bauskas novada Iecavas pagasta Zorģiem, kura šogad oktobrī atgriezusies uz pastāvīgu dzīvi Latvijā pēc vairāk nekā desmit Vācijā nostrādātiem gadiem.

Dažādi dialekti
Galvenais mērķis lēmumam izmēģināt darbu Vācijā bijis iemācīties vācu valodu, atklāj Sarmīte.
«Aizbraucu 2009. gadā, 2010. gadu jau sagaidīju Vācijā. Dzīvoju ģimenēs pārsvarā pie veciem cilvēkiem, mans uzdevums bija pagatavot ēst, apkopt viņus, paveikt mājas soli un būt viņiem līdzās ikdienā. Biju kopēja,» stāsta zorģeniece, «tā ir liela atbildība, pati nezinu, kā to apņēmos.»
Ģimenēs Sarmīti dēvējuši par «pflegerin» (latviski medmāsa – red.). Braucot uz Vāciju, viņai bijis jau pāri 45 gadiem, taču pirmā kundze, pati vairāk nekā 90 gadus veca, uzskatījusi par jaunāku. «Pie viņas nāca mācītājs, kurš man sākumā deva 38 gadus, biju priecīga,» smej Sarmīte. «Visās ģimenēs man palīdzēja iemācīties vāciski runāt pareizi, laipni pielaboja, ja kaut kas neizdevās. Gadījās kuriozi, kad smējāmies līdz asarām – reiz adāmadatu vietā paprasīju ezi! Sākumā strādāju Vācijas ziemeļu daļā, kur iemācījos valodas pamatus. Vēlāk Štutgartē un Bavārijā dzirdēju pavisam atšķirīgu dialektu, brīžiem bija grūti uztvert, bet tagad es vāciski visu saprotu un citi mani saprot. Viss dzīvē jāpamēģina, man tas bija ļoti interesanti.»

Radu vilinājums
Vēlme iemācīties vācu valodu Sarmītei radusies, kad pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas ciemos sāka braukt vīratēva māsa vāciete. Sarmītes vīratēvs Hanss te palika pēc Otrā pasaules kara, apprecēja latvieti Annu. Viņa māsai patika viesoties Latvijā, veidot saikni ar Hansa ģimeni, bērniem un mazbērniem.
Saskarsme ar dzimtās valodas runātāju iekārdināja. «Man ļoti patīk vācu valoda, tāpēc gribēju iemācīties. Lēmumu pieņēmu ātri, no ģimenes bija atbalsts – palīdzēja atrast darba vietu, sagatavoties. Kad pirmo reizi devos uz Vāciju ar «Ecolines» autobusu, braucot gar Zorģiem, raudāju – ko es daru, kurp braucu, kāpēc?! Vīra tante dzīvoja robežai tuvējā pilsētā, jau domāju – kāpšu ārā, braukšu mājās! Es vienmēr esmu bijusi tāda bišķi dullāka – vispirms daru, pēc tam domāju. Galu galā viss bija labi,» smejas Sarmīte.
Tagad Sarmītei kaut kur braukt vairs neesot problēmu. Kādu laiku pārmaiņus pavadījusi trīs mēnešus Vācijā – trīs mēnešus Latvijā. «Man tagad vācu valoda ir telefonā, patīk klausīties dziesmas vāciski, filmas un raidījumus skatos vāciski, mums mājās ir divi Vācijas televīzijas kanāli.»

Vienkārši un priekpilni
Divas reizes Ziemassvētkus Sarmīte svinējusi Vācijā. «Pie pirmās kundzes divas nedēļas cepām cepumus, sacepām 13 veidus. Viņa sūtīja cepumus radiem paciņās un lika svētku galdā. Tas bija ļoti aizraujoši man un sagādāja daudz prieka vecajai dāmai. Esmu pierakstījusi receptes – viņa katru rītu modās ar jaunām idejām, ko šodien cepsim. Vācieši Ziemassvētkus mājās svin ļoti vienkārši – viens ēdiens, desiņas, salāti un kūka, nevis kā latviešiem – galdi lūst. Abas reizes biju baznīcā – svētku dievkalpojumi bija ļoti pacilājoši, priekpilni, dziedāšana vāciski mani sajūsmina!»
Pēdējā veckundze, pie kuras Sarmīte strādājusi, bijusi visai cimperlīga, taču latvietei ar viņu bijusi lieliska saprašanās. «Kad aizbraucu, viņas meita zvanīja un stāstīja, ka neko mammai pa prātam nevarot izdarīt, bet mēs ļoti labi sadzīvojām. Viņai vajadzēja katru vakaru lasīt grāmatu, jo pati vairs labi neredzēja. Viņa bija liels grāmatu tārps, man katru vakaru bija jālasa priekšā grāmata, tas viņu ļoti iepriecināja. Interesantu grāmatu par Astridu Lindgrēnu izlasījām, man arī patika. Pēdējais bija Rozamundes Pilčeres romāns. Tagad pati brīnos, ka tik ātri iemācījos valodu, bet vietējie man ļoti palīdzēja. Ar pēdējo kundzi katru nakti dziedājām miegadziesmiņu vāciski. Man bija grūti izrunāt dažas vācu līdzskaņu kombinācijas, viņa man palīdzēja ar tādiem vārdiem,» sirsnīgi atminas Sarmīte.

Mājup nemiera dēļ
Mājās izlēmusi braukt karu un nemierīgās pasaules situācijas dēļ. «Gribēju būt pie ģimenes un bērniem,» atzīst Sarmīte, «reemigrācijas programmu neesmu izmantojusi. Sameklēju darbu Latvijā, lai vairs nav jābrauc uz Vāciju, jo tas tomēr ir grūtāk pirmspensijas vecumā.»
Tagad zorģeniece strādā konditorejas uzņēmumā «Pellija A» Ķekavā. Vakanci ieteikusi paziņa. Sarmīte griež un fasē kūkas: «Darbs ir smags, tik daudz kā Vācijā nesaņemu, bet katru mēnesi ir alga, un esmu apmierināta. Es darba nebaidos, varu kalnus gāzt, ka tik var kustēt un iet. Pirms tam Iecavas putnu fabrikā nostrādāju 20 gadus no 1982. gada, bet mainījās vadība, un vienā dienā atlaida 300 strādniekus, mani tai skaitā.»
Uz Vāciju Sarmīte devusies, kad sākās nekustamā īpašuma burbuļa izraisītā krīze. Viņas otrs mērķis bija nopelnīt naudu. Tas izdevies, un līdzekļi likti lietā, lai labiekārtotu māju Zorģos un ģimenei būtu stabila dzīve šeit.

Kā pie savējiem
Kad atgriezusies mājās, autobusā iepazinusies ar skolotāju no Gulbenes – viņai ir pāri 70 gadiem, strādā Vācijā kopš pirmspensijas vecuma. «Viņa ir vācu valodas skolotāja, sāka turp braukt, jo bankai vajadzēja kredītu atdot. Valodas zināšanas bija priekšrocība,» pieredzi atstāsta Sarmīte. Paziņai situācija gan jau esot cita – tur, kur viņa tagad strādā, netālu ieprecējusies meita, tagad Vācijā viņa jau brauc pie ģimenes.
Komunikabla būdama, Sarmīte iepazinusies ar citām latviešu sievām – lielākā daļa uz Vāciju devušās kredītu un darba trūkuma dēļ. «Esmu dzirdējusi stāstus, ka atbraucēju netur par cilvēku, neļauj pie viena galda ēst, liek dzīvot pagrabā. Nodomāju – es pie tādiem nepaliktu,» atzīst zorģeniece. Viņas 15 ģimenēs bijuši ļoti labi cilvēki. «Ne par vienu nevaru teikt sliktu vārdu, pret mani izturējās kā pret normālu cilvēku. Mani ļoti labi pieņēma, visur bija izjūta kā pie savējiem, neviens neapcēla. Man nekad nelikās, ka esmu svešos cilvēkos, bija tā, it kā pie vācu radiem būtu aizbraukusi. Domāju, bieži piepildās teiciens – kā tu izturies pret citiem, tā citi pret tevi,» teic latviete.
Sarmītei ļoti patīk arī poļu valoda un mūzika, un krievu valoda, ko īsti nezina, jo skolas laikā padomju gados nebija paveicies ar skolotāju. «Laikam tas labais dullums uz vecumu pārņem,» viņa smejas, piebilstot – valodas jāmācās, jo katra ir vērtība, un tā smadzenes labāk strādā. ◆

Teksts – Antra Ērgle, speciāli «Bauskas Dzīvei»