Dziesmu un deju svētku lielais paisums lēnām atkāpjas

Mūzikas brīnuma noburtie – Mārīte Jonkus ar jaukto kori «Mežotne» kopā jau 41 gadu

Dziesmu un deju svētku lielais paisums lēnām atkāpjas. Sabangotās sirdis un prāti nomierinās, taču piedzīvotais un pārdzīvotais skaņu vilnis joprojām uzjundī prieku, sašūpo domas un rosina arī jautājumus.
Par aizvadītajiem svētkiem, gatavošanos tiem un tuvākajām nākotnes iecerēm «Bauskas Dzīve» uzaicināja uz sarunu Mārīti Jonkus, Bauskas kultūras centra jauktā kora «Mežotne» māksliniecisko vadītāju.

Maratons – smags, bet pozitīvi pulsējošs
Koris dibināts 1977. gadā Mežotnē. 1982. gadā, tikko kā absolvējusi Latvijas Mūzikas akadēmiju (LMA), Mārīte tika aicināta darbā kā otrā diriģente līdzās jau pieredzējušam diriģentam Marjanam Margēvičam. Par māksliniecisko vadītāju Mārīte Jonkus kļuva 1990. gadā, kad darbu korī atstāja M. Margēvičs. Kopš tā laika dziedātprasme ir rūpīgi un mērķtiecīgi veidota un slīpēta. Pirmais lielais panākums korim bija 1998. gadā, kad, piedaloties Dziesmu svētku koru karos Rīgā, koris kļuva par laureātu pagastu koru grupā un ieguva Valsts prezidenta balvu. Šī balva tagad jau glabājas «Sidraba birzī» Dziesmu svētku muzeja ekspozīcijā. Iespējams, to var uzskatīt par ceļa sākumu tām kvalitātēm, kas šodien priecē klausītājus un sniedz gandarījumu pašiem kora dalībniekiem. Arī 8. pasaules koru olimpiādē, kas notika Rīgā 2014. gadā, nominācijā «Tautas mūzika/folklora» koris saņēma zelta diplomu.

Šogad, novada skatē pārliecinoši dziedot un iegūstot augstāko pakāpi, koris tika izvirzīts uz finālu Rīgā (tā jau kora ceturtā finālskate), kur bija vienīgais jauktais koris no Zemgales reģiona. Mārīte Jonkus stāsta: «Bijām nostādīti 33 Latvijas jaukto koru parādei. Mēs visi saprotam, izjūtam un novērtējam to augsto iespēju būt un apliecināt sevi uz lielās skatuves līdzās mūsu izcilākajiem koriem. Un ne jau piešķirtā cipara lielums mums ir tas svarīgākais. Galvenā vērtība ir mūzikai, ko spējam kopā radīt. Protams, tehniskas kļūmes iezagās, kaut kur pietrūka skaņas spēka. Ja izdevās kaut nedaudz tuvoties P. Vaska un A. Eglīša dziļajai, līdz sāpēm skaudri siltajai, mīlestības sajušanai dziesmā «Savā tautā», ja sanāca izložņāt P. Plakida un O. Vācieša «Vasaras vidus dziesmiņas» Jāņu nakts maģiskos, gana sarežģītos kontrastu labirintus, tad zināms gandarījums sirdī ievējo. Nevēlējāmies doties vieglajā ceļā, izvēloties korim kādu jau iedziedātu dziesmu, jo, tad, manuprāt, dziesmas jaunatklāsmes un prieka moments mācību procesam zustu. Sākums nebija viegls, taču ticēju saviem brīnišķīgajiem koristiem un zināju, ka arī viņus grūtību uzveikšana nebiedē, un ļāvāmies dziesmas dzimšanai, plaukšanai un ziedēšanai. Tas bija viens milzīgs darba maratons – smags, bet tik pozitīvi pulsējošs un aizrautīgs.

Tā nu šis mirklis mums kļuva par galveno, atbildības pārpilno notikumu Dziesmu svētkos, kuram beidzoties pāri veļas tāda liela, balta bezgalīga migla, un brīžiem priekšā atveras kāds atvars, kurā pazūdi. Un tad gaidu kārtējo augšāmcelšanos, kura nāk nesteidzīgi.»

Mārīte ar prieku atceras daudzos sajūsmas pilnos apsveikumus pēc kora uzstāšanās – telefona zvanus, īsziņas no klausītājiem – ģimenēm, draugiem, paziņām, līdzjutējiem, kuri klātienē vai pie televizora ekrāna sekoja līdzi dižajai koru skates parādei.

Dziedātāji, dejotāji – šo svētku īpašā vērtība
Ne vienmēr aizdomājamies par to, ka tiem, kas rada svētkus, tas ir darbs, bet augļus bauda tikai skatītājs un klausītājs. Divi koncerti, divi atbildīgi ģenerālmēģinājumi (ar biļetēm) un mēģinājumu dienas – to grūti iedomāties tam, kurš pats to nav piedzīvojis. Diriģente skaidro: «Tā ir milzīga emocionāla un fiziska slodze, arī dziedātāju balsīm. Varu tikai apbrīnot viņu izturību un apzinīgo attieksmi. Ja dziedātājs godprātīgi piedalījās visos mēģinājumos un koncertos, tad brīvbrīžu bija gaužām maz un Rīgas centrā notiekošās aktivitātes bija jāaizmirst. Dziedātāji sūri strādāja, lai radītu svētkus.

Aizdomājos arī par to, vai protam šiem cilvēkiem pateikt paldies, izteikt atzinību. Svētkos arī, bet visvairāk tas nepieciešams ikdienā. Mums, diriģentiem, tas nav tik būtiski, bet dziedātāji, dejotāji ir šo svētku īpašā vērtība un pamatu pamats. Amatierkolektīvs nāk no konkrētas Latvijas vietas, ar savu piederības apziņu savam pagastam vai pilsētai. Neatstāj skumjas izjūtas un pārdomas par šo. Kas mēs īsti esam savam novadam? Kādā veidā esam vajadzīgi novada kultūras dzīvē? Ritēja Dziesmu svētku gada sezona, bet ne kultūras centra, ne Bauskas novada vai pilsētas lielākos pasākumos ne reizi netikām aicināti piedalīties. Gandrīz tāda vainas izjūta, liekas, kaut ko darām greizi. Ļoti cerēju sagaidīt kādu siltu vārdu gan pēc novada skates, vēl vairāk pēc koru kariem. Cilvēki velta savu brīvo laiku mēģinājumiem, kas notiek divas reizes nedēļā, tie ir darbdienu vakari, mūsu korim arī svētdienas, bet, gatavojoties finālam, strādājām trīs reizes nedēļā. Dziedātāji sanāk kopā no tuvākām un tālākām vietām. Viņi mācās un pacietīgi apgūst jaunas dziesmas un dara to ar apbrīnojamu atbildību un no sirds, uzticas manai mūzikas izjūtai, tam, ko un kā es daru un ko sagaidu no dziedātājiem. Taču ne jau tikai mēs, arī citi Bauskas amatierkolektīvu dalībnieki nešaubīgi ir pelnījuši vairāk uzmanības un labu vārdu no mūsu kultūras priekšstāvjiem. Pirms pieciem gadiem viss notika citādāk. Mūs pavadīja iedvesmas vārdi un ceļamaize pirms finālskates, kādas dienas vēlāk Rātslaukumā tika sveiktas un pavadītas uz Dziesmu svētkiem visas amatierkopas.

Dziesmu svētki, protams, ir augstākais notikums, tomēr koris nav tikai dziesmu svētki, tā sūtība un jēga ir daudz dziļāka. Mēs svinam Dziesmu svētku pastāvēšanas 150 gadus, un šī kultūras tradīcija ir izdzīvojusi visdažādākajos laikos, pateicoties mūsu dziedošajai tautai, nevis ierēdņiem.»

Sūrs darbs, saldi augļi
Mārīte Jonkus vērš uzmanību uz to, ka sagatavojamo dziesmu repertuārs šoreiz bijis neparasti plašs, kā nekad iepriekš, bet zināmu apstākļu dēļ laika daudz mazāk. Tāpēc korim ikdienas darbs divas reizes nedēļā šķitis pašsaprotams, un visi, kas aktīvi sekoja mēģinājumu norisei, kā arī klausījās balss ierakstus, repertuāru apguva bez liekām pūlēm. Kora vadītāja ir pārliecināta, ka vienīgi godprātīga, regulāra, intensīvi aizrautīga ceļamērķa redzējums ir kora mākslinieciskās augsmes pamatā, un koris «Mežotne» to uzskatāmi parāda. Pēcsvētku noskaņā sabiedrībā virmo dažādi vērtējumi gan par koncertpro-grammu «Tīrums. Dziesmas ceļš», gan par piecu stundu un 36 minūšu garo noslēguma koncertu, gan repertuāru. Savukārt virsdiriģentu skaitu parastais klausītājs varēja pat nepamanīt – par to viedoklis vispirms izskanēja no mūzikas autoritātēm, koru vadītājiem, dalībniekiem.

«Manuprāt, kaut arī par dažu dziesmu iekļaušanu un dīvaini gausajiem dziesmu tempiem varētu diskutēt, koncerta «Tīrums» dziesmu koncepcija attaisnojās un tur varēja «noķert» emociju. Palīdzēja scenogrāfija, režija, runātie teksti. Tas bija pirmais koru lielkoncerts ar pirmreizīga svaiguma izjūtu, kur pirmoreiz pasakaini skaisti iemirdzējās Meža-parka estrāde – «Sidraba birzs». Diemžēl noslēguma koncerts pieteicās ar savu masīvo ilgumu, pelēko tukšo estrādes priekšplānu, mazu, nesaskatāmu, kaut arī labu runas vīru. Lai kā centos uztvert muzikālo kopjēgu, tas kopums nogurdināja, pat garlaikoja. Zinu, ka ne viens vien kora dziedātājs skaitīja dziesmas, lai saprastu, cik ilgi vēl jāiztur. Tad domāju, cik viņi stipri un apbrīnojami!»

Nākotne nezināma… Jautājumi, uz kuriem jāatbild
Domu apmaiņa sabiedrībā nerimst, galvenais jautājums – kādai jābūt un kāda būs Dziesmu un deju svētku kustība turpmāk? Nesen Latvijas Radio 1 raidījumā «Krustpunkts» (pieejams vietnē «YouTube») uz sarunu bija aicināti Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) direktore Signe Pujāte, XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XVII deju svētku izpilddirektore Daina Markova, komunikācijas zinātnes doktors Mārtiņš Kaprāns un Dziesmu svētku virsdiriģente, Liepājas tautas mākslas un kultūras centra jauktā kora «Intis» diriģente Ilze Valce.

Mārītes Jonkus viedoklis par dzirdēto: «Piekrītu Jānim Daugavietim, sociologam un Dziesmu svētku kustības pētniekam, kuru citēja raidījuma vadītājs sakarā ar jau agrāk izteiktām pārdomām par šāda veida diskusijām. Mani pārsteidza šī omulīgā, komfortablā diskusija, kur pārstāvēta tikai viena – vadošā – puse. Raimonda Paula iepriekš izteikto kritiku par virsdiriģentu skaitu un noslēguma koncerta garumu neuzskatīja par nopietni apspriežamu. To attaisnoja ar «neparedzētiem» momentiem, viens no tiem – Goda virsdiriģentu uzkāpšana tribīnē, kas, protams, nenotika skriešus, kā laikam bija plānots. Vai tas bija ētiski?

Arī spriedumos par «Projektu kori» daudz izbrīnošu atziņu. Par virsdiriģentu izvēles kritērijiem – izvairīgi.
Daudzās sarunās gan ar kolēģiem, gan koristiem esmu saklausījusi neizpratni. Vai tiešām visi bija pelnījuši šo augsto tribīni? Esam izbrīnīti, kāpēc tā. Šķiet, šie jautājumi LNKC neuztrauc. No-slēguma koncerta garumā un smagnējībā vainīgi dziedātāji un diriģenti, kuri piedalījās dziesmu aptaujā. Vai tad tas tomēr nebija jāizvērtē koncerta mākslinieciskajai padomei, jāsaprot un jāpieņem lēmums par to, kuras dziesmas derēs, kuras ne. Maz ticu, ka būs šo svētku kritiski analītiska izvērtēšana, kas solīta novembrī. Redzēsim.

Tāpat bažas raisa novadu skatēs iesaistītās žūrijas sastāvs. Vai tomēr to nevajadzētu pārstāvēt profesionālo koru diriģentiem un lietpratīgiem, cienījamiem muzikologiem, komponistiem, nevis virsdiriģentiem, kuru vadītie kori paši piedalās skatēs…

Ir nepieciešamas tālredzīgas rūpes par Dziesmu svētku nākotni. Kas ir nākotne? Jaunas balsis korī, no kurienes tās radīsies? 17 gadus vadīju Bauskas vidusskolas, vēlāk Valsts ģimnāzijas jauniešu kori, kā arī dažus gadus 5. – 9. klašu kori, bet tagad koru tur vairs nav, un par to sāp sirds. Vairs netiek kopta «a cappella» dziedāšanas vērtību izpratne. Vai ir notikusi samierināšanās ar to, ka koru nav? Kāds ir iemesls? Vai ir satraukums par to? Vai notiek diskusijas, kā risināt šo ieilgušo dīkstāvi? Ja skolās nav koru, tad nav arī koru kustības nākotnes, lai cik bagātas būtu novada tradīcijas. Pašlaik ļoti izjūtu, cik svarīgi korī ir šie jaunieši, ar kuriem kopā esam muzicējuši skolā un kuri tagad dzied «Mežotnē». Un tā ir trešdaļa no visiem dziedātājiem. Priecinoši, ka daži no viņiem dzied arī Rīgas labākajos koros, vēl daži citos novada koros. Silst sirds, ka mūs aizvien nepamet tie, kuri iekļāvušies Rīgas dzīvē, ka labprāt mūsu pulkā nāk un dziedāt sāk labi ļaudis no Ķekavas, Valles, pat no Jūrmalas un Jelgavas (mana pēdējā brīnišķīgā, uzticīgā mūzikas vidusskolas audzēkne Agnese). Visbeidzot kora ilggadējās vērtības, kora varenais pamatakmens, kuri arī savulaik dziedājuši savu skolu koros. Par katru būtu stāsts, bet to citreiz. Vislielākais dziedātāju skaits no vienas ģimenes ir trīs, un to rada mūsu daudzpusīgās kormeistares Diānas Siliņas ģimene. Tad seko mātes un meitas Niedres, Mednes, Brokas (meita Adrija, kora jaunākā dalībniece, mācīsies 6. klasē) un dzīvesdraugi Dzīvīši un es ar savu, aizvien vēl kora varoņtenoru. Jāpiemin, ka esam lepni, jo korī palikusi vienīgā mežotniece, altu līdere Inese Dombrovska. Tad vēl mūsu spēcīgā, galvenā kopsaucēja Inga Briede, kuras veselīgā humora deva un izšķirošais vārds allaž vietā. Visu šo lielisko kopumu svētku dienās iedēvēju par dziesmu rotu. Rota kā vienība un rota kā trausls, dārgs krāšņums.»

Ja jūs man esat
Visdažādākajās jomās ļoti daudz nosaka savstarpējo attiecību kultūra. Arī kordziedāšanā, kur sastopas tik dažādi cilvēki gan profesionālā, gan raksturu ziņā. Kas 40 gadus auglīgā sadarbībā kopā noturējis jaukto kori «Mežotne» un diriģenti Mārīti Jonkus?

Viņa, nespēdama to īsti izskaidrot, teic: «Dziedātāji laika ritumā mainījušies, taču visos laikos mūs saistījusi kāda neizskaidrojama zelta stīga. Nezinu kāpēc, bet tā vienkārši ir. Esmu vadījusi vairākus korus, bet galvenā un pēdējā vieta palikusi «Mežotnei». Diriģenta profesija ir neparasta. Viņš mēģina nolasīt skaņdarba būtību, ko pats nav sarakstījis, un ar kaut kādām maģiskām roku kustībām cenšas vest izpildītāju – dziedātāju – pa savu izjūtu un interpretācijas izpratnes ceļu, bet pats nav izpildītājs – atskaņotājs. Ak, cik tā ir liela savstarpēja uzticēšanās, kurai jābūt! Mīklaini, vai ne? Būtībā neesmu svētku vai pūļa cilvēks. Man svarīgāka ir jēdzīga, saturīga ikdienas dzīve un tāda forša, neizskaidrojama kopā jušana un būšana. Esmu bezgala pateicīga tiem cilvēkiem, kuri nāk uz mūsu organizētajiem koru koncertiem. Klausītāju emocionālais atbalsts un domu saslēgšanās ir liela, svarīga vērtība. Laiks un cilvēku prioritātes ļoti mainījušās, kultūras vidē ienācis daudz sekluma un ārišķību, un nereti cilvēks vairs nespēj uztvert dziļāku mūzikas valodu.

Mans spēkavots ir klasiskās mūzikas koncerti, arī tie, kas vasarās notiek mūsu novadā. Pēc Dziesmu svētku plašā vērienīguma «Vivat Curlandia» atskaņotā mūzika paceļ tādā rimtā, pulsējošā, meditatīvā lidojumā. Mans kormūzikas favorīts ir Latvijas Radio koris un diriģents Sigvards Kļava. Tur izjūtu bijību un cieņu pret jebkuru mūzikas stila valodu, kas allaž raisa dziļu līdzpārdzīvojumu. Tas izpaužas arī Sigvarda attieksmē pret tuviem un tālākiem līdzcilvēkiem. Tagad, kad esmu sev atstājusi tikai vienu kori, ir vairāk brīva laika, līdz ar to paspēju uzstādīt personīgo rekordu pagājušās sezonas teātra izrāžu vērošanā. Saista tēlotājmāksla, sekoju norisēm arī Bauskas muzejā un šaustu sevi, ka, jau vairākus gadus mītot Bauskas pievārtē, neesmu tur iegriezusies.

Kad sašļūk dūša, galveno spēku dod mani koristi un viņu apbrīnojamā vēlme dziedāt un mani «pieturēt».
Lielo svētku starplaikos izvēlamies dažādu stilu un žanru kora mūziku. Jauktā kora «Mežotne» solokoncerti ir jubilejas koncerti ik pa pieciem gadiem. Tādam vajadzēja būt pagājušajā gadā, bet kara ēnā šķita neētiski svinēt jubileju. Tāpat kā vairums cilvēku, arī mēs pārdzīvojam par Ukrainu, allaž dziedam ukraiņu dziesmas. Domājam par kādu lielāku koncertu, bet, kāds būs tā formāts, vēl neesam lēmuši.»

Mārīte Jonkus nesen atgriezusies uz dzīvi savas dzimtas mājās Bauskas novada Codē, līdzās Mežotnes pagastam. Varbūt korim «Mežotne» piemīt kāds īpašs burvju spēks? Kad spērusi šo soli, šaubījusies, kā būs, bet šodien viņa nevarot iedomāties, ka varētu būt citādāk. Prieks, ka tepat līdzās Bauskai ir vieta, kur kopā ar kora cilvēkiem radusies iespēja iesvinēt, svinēt, atsvinēt vai vienkārši pabūt kopā. Gadiem ilgi Mārītes «darba skudras ceļš» vijies no Penkules uz Bausku un atpakaļ. Lai gan pašlaik pietrūkstot gadiem ierastā brauciena cauri Tērvetei ar visiem tās jaukumiem, tā vietā dota iespēja kopt un lolot šeit iesākto darba dunu, sadzīvot ar tiem, kas savulaik mituši mājā, baudīt un just savu senču spēcinošo, svētīgo un sargājošo klātbūtni. ◆

Cieņa pret cilvēkiem un mūziku, augstas prasības pret koristiem un sevi

Agnese Šulca, mūzikas pedagoģe, dzīvo un strādā Jelgavā:
«Mācījos Jelgavas mūzikas vidusskolā, un Mārīte Jonkus bija mana kordiriģēšanas pasniedzēja. Vēlāk viņa uzaicināja mani uz Vilces kori par kormeistari, jo viņa kādu laiku bija šī kora vadītāja. Ar jaukto kori «Mežotne» un Mārīti iznāk sastrādāties kā dziedātājai.

Esmu dziedājusi vairākos koros, bet līdzīgu diriģenti nekur neesmu sastapusi – tāda mūzikas un cilvēku izjūta ir milzīgs retums! Viņas profesionālais līmenis – diriģēšanas māksla – ir ļoti smalka, ar ļoti precīzu žestu, kas ļauj viegli uztvert dziesmas interpretāciju un saprast, ko diriģents no mums vēlas.

Dziedāju savulaik korī «Balsis» pie Inta Teterovska – pretstats ir neaprakstāms. Mārīte Jonkus ir apveltīta ar dziļu cieņu pret cilvēkiem un mūziku. Viņā apvienojas augstas prasības pret koristiem un sevi, bet rezultātu panāk ar ļoti taktisku pieeju un sirsnīgu attieksmi pret katru no mums. Tas atver cilvēkus, tas atver dziesmai ceļu uz mūsu sirdīm. Domāju, arī klausītājs to jūt. Mārīte ir ļoti īpaša personība kordiriģentu vidū, un arī korim ir kāda īpaša aura, dvēsele un iekšējs starojums, kādu neesmu sastapusi nekur citur. Tas nāk no cilvēkiem un neredzamā veidā saista diriģentu, dziedātājus un mūziku.»

Inese Dombrovska, korī dzied kopš 90. gadu sākuma, bet šodien ir vienīgā no Mežotnes pagasta:
«Kora nosaukuma karogs man jātur stingri. Vienubrīd mums uzvirmoja ideja par kora nosaukuma maiņu, jo lielākā daļa tajā ir baušķenieki, taču atteicāmies no tās. Koris tika dibināts Mežotnē, un vēsturi nevar grozīt. Mans humora arguments bija – ja mainīs nosaukumu, tad korī nedziedāšu. Dziedātāju paaudzes mainās, bet vērtības paliek – mīlestība uz dziesmu un dziedāšanas prieks.

1982. gadā sāku strādāt Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu stacijā par kluba vadītāju, pēc pirmās izglītības esmu kultūras darbiniece. Manos pienākumos ietilpa darbs ar pašdarbības kolektīviem. No tā laika esmu kopā ar kori «Mežotne», bet pati korī sāku dziedāt 90. gadu sākumā. Kādu laiku strādāju pagasta pārvaldē, darbdienas beigās esi tā pārguris, ka neko negribas, bet aizej uz mēģinājumu, sastopi citus cilvēkus, raisās citas sarunas, dziedi, un visi dienas sārņi kā nebijuši.
      
      Mēs esam ļoti dažādi, bet tāpēc interesanti cits citam. Spējam saņemties, kad tas nepieciešams. Darbaholiķi, varam strādāt mēģinājumos, cik vajadzīgs, divas vai trīs reizes nedēļā.
      
      Mārītes Jonkus burvju mājienam nevar neatsaukties. Mēs visi lieliski saprotam, ka bez viņas kora pastāvēšana būtu apdraudēta. Tik ļoti ir sarasts ar viņas iejūtīgo darba stilu, prasību līmeni un attieksmi pret mums, ka citam to aizstāt būtu grūti, pat neiespējami. Šajos 40 plus gados viņa ir izdarījusi ļoti, ļoti daudz, lai mūsu koris «Mežotne» būtu tāds, kāds tas ir.»

Inga Briede, skolotāja Bauskas pilsētas pamatskolā:
«Korī «Mežotne» dziedu kopš 2002. gada, kopā ar kori un diriģenti Mārīti šie man ir piektie Dziesmu svētki. Priecājos, ka esam līdzīgi domājošu cilvēku kopa, ar kuriem ir piedzīvoti skaisti, atbildīgi un arī jautri brīži, par kuriem vēsta ieraksti kora dienasgrāmatā. Tie ir cilvēki, ar kuriem iespējams saprasties no pusvārda, vecuma atšķirība pazūd. Mūsu diriģente mūs ir izskolojusi par kultūras norisēs (īpaši koru jomā) spriestspējīgiem un zinošiem ļaudīm. Viņa ir ļoti prasīga pret sevi, arī pret dziedātājiem, ar Mārīti kopā pavirši darīt nav iespējams. Diriģente mums ļoti uzticas, un mēs šo uzticību cenšamies attaisnot. Gribētu, lai viņas un citu diriģentu darbs tiktu sabiedrībā vairāk novērtēts.»

Kristaps Vaivars, dzīvo Bauskā, strādā Jelgavas tipogrāfijā:
«Ar dziesmu esmu kopā no 2. klasītes, kad sāku dziedāt ansamblī. Mana vecmamma Sarmīte Vaivare savulaik bija mūzikas skolotāja, dziedāja koros un silti ieteica arī man to darīt. Turklāt skolas korī jau dziedāja vecākais brālis Arnis, un sekot viņam šķita pašsaprotami. Protams, sākumā lielu patikšanu nejutu, bet ar laiku tas iegājās kā ieradums un nepieciešamība.

Mūsu mazajā korī katrs dziedātājs ir ļoti vajadzīgs, jo, iztrūkstot kādam, jūk kopējais skanējums. Ja iedomājos, ka vajadzētu aiziet no kora, saprotu, ka vietā tā uzreiz neviena nebūs. Vienubrīd apsvēru domu par darbu ārzemēs, bet kā tad kori atstāsi?! Jūtu pret to pienākumu vislabākajā nozīmē. Sanāk, ka dziesma mani pietur dzimtajai vietai vairāk nekā kas cits. Mainot kaut ko savā dzīvē, pirmā doma – cik tālu būšu no kora un kā nokļūšu uz mēģinājumiem?

Man patīk Mārītes Jonkus darba stils, esmu pieradis pie procesa, kā mācāmies jaunās dziesmas, kā strādājam, kā jūtamies kopā mēģinājumos, un saprotu – es varu dziedāt tikai pie viņas, dalību citā korī nevaru iedomāties.»

Elīna Zaļā, dārzniece:
«Atgriezos Bauskā un korī pēc 17 gadiem. Mārīte Jonkus bija Bauskas 1. vidusskolas jauniešu kora vadītāja, tāpēc atgriezties bija viegli. Gan studiju laikā, kad dziedāju Vidzemes Augstskolas korī «Skan», gan dzīvojot Briselē, kur strādāja vīrs, vienmēr esmu tiekusies pēc dziesmas; šī vilkme darbojās, pateicoties skolas gadu iespaidam par Mārīti Jonkus. Man pat nebūtu svarīgs kora nosaukums, bet gribu būt tajā korī, ko vada Mārīte.

Manā uztverē – dziedāšana ir terapija. Kad aizej uz mēģinājumu, dzirdi sieviešu un vīru balsis un sāc dziedāt no sirds, jūties pavisam citādāk. Dziesma līdzsvaro jebkuru emocionālo stāvokli.
«Mežotnes» koris izceļas ar īpašu sirsnību savstarpējās attiecībās, un Dziesmu svētku nedēļa bija lieliska vide, lai to izbaudītu pilnībā. Kad sākam mācīties jaunu dziesmu, neļaujamies domām, ka to nevarēsim apgūt. Mārītes Jonkus vadībā neapgūstamu vai nedziedamu dziesmu nav.»

Teksta autore – Ruta Keiša

+ 3