Mazai tautai nepieciešams apzināt kultūrvēsturisko mantojumu un celt sevi

Zemgales arheoloģiskos tērpus baušķenieces un īslīcietes izgatavo pašas savām rokām

Dāmas no tautas lietišķās mākslas studijas «Bauska» un biedrības «Īslīces sieviešu klubs «Rītausma»» izgatavo arheoloģiskos tērpus. Šiem darbiem līdzfinansējumu piešķīrusi Bauskas novada pašvaldība nevalstisko organizāciju atbalsta projektā.

Arheoloģisko tērpu darināšana norit jau otro gadu – pirmajā gadā aktīvās sievietes strādāja projektā «Arheoloģiskā tērpa darināšanas vēsture un tradīcijas Zemgalē», bet šogad projekts turpinās, tā nosaukums «Arheoloģiskā tērpa darināšanas tradīciju saglabāšana».

Sen lolotais sapnis piepildās
Lai gan iniciatīva norisinās un tērpi tiek pakāpeniski darināti divus gadus, sapnis par to bijis jau sen. «Doma par arheoloģisko tērpu darināšanu «gaisā virmoja» jau vairākus gadus, bet es šo ideju tikai uztvēru un sapratu, ka vajag,» stāsta tautas lietišķās mākslas studijas (TLMS) «Bauska» vadītāja Aiva Linkeviča. Savukārt studijas dalībniece Iveta Līdere atklāj, ka jau desmit gadus pirms projekta uzsākšanas viņa vāca dažādus materiālus un informāciju par konkrēto jomu. «Pirms gada atgriezos studijā, un nu meitenēm ir šis projekts. Es, pat neko nezinot par konkrēto projektu, varu tam pievienoties ar savām zināšanām. Tā mēs visas kopā meklējām risinājumus, un nav nevienas, kura kaut ko neprot,» stāsta I. Līdere.

«Sapratām, ka mums vajag saliedēties, jo šķita, ka mēs kā kolektīvs tā kā «izšķīstam», un sapratām, ka projekts un kopīgs mērķis var saturēt kopā,» tā A. Linkeviča, «pašlaik, man šķiet, ka mēs esam studija vārda vistiešākajā nozīmē, jo šis projekts mūs saliedēja, un mēs iesim arī Dziesmu un deju svētku gājienā. Sākotnēji dalība projektā biedēja, jo to uzrakstīt nav vienkārši. Sandra Ķisele, kura iepriekš bija TLMS vadītāja, kā arī ir biedrībā «Īslīces sieviešu klubs «Rītausma»», aicināja darīt šo visu kopā, un tad arī sākām.» Studijas vadītāja atzīst, ka kolektīva dalībnieces ir atbal-stošas un cita citai palīdz it visur, kur iespējams. «Mēs esam ļoti dažādas, bet vairs neesam tik lielas individuālistes. Protams, esam katra par sevi, bet esam iemācījušās arī palīdzēt cita citai. Tas, ka es esmu vadītāja, nenozīmē, ka es visas apmācu – arī es daudz ko nezinu un mācos,» kolektīvu raksturo A. Linkeviča.

Atgriezusies kopības izjūta
«Patiesībā šis projekts bija «kā naglai uz galvas» pēc Covid-19 pandēmijas, kad divus gadus nebija iespējams satikties. Ziemas periods ir aktīvais laiks studijā, jo nav dārza darbu vai citu pienākumu,» teic Bauskas novada pašvaldības vecākā projektu vadītāja, arī tautas lietišķās mākslas studijas dalībniece Jolanta Kalinka, «divas ziemas praktiski bija bez tikšanās reizēm, līdz ar to arī kopības izjūta studijā vairs nebija tik izteikta. Tagad šī izjūta ir atgriezusies.»

J. Kalinka pastāsta, ka viņu studija ir vienīgā pašlaik zināmā Latvijā, kura projektā izgatavo arheoloģiskus tērpus savām rokām, kā arī piedalīsies svētku gājienā ar pašu darinātiem tērpiem. «Un nevis vienu tērpu, bet katra savu tērpu – projekta noslēgumā decembrī mums būs 20 tērpi,» piebilst A. Linkeviča, «tagad viss vēl ir procesā, jo darīt ir ko, un ir arī mērķis un motivācija. Manuprāt, tik skaistas meitenes kā arheoloģiskajā tērpā ģērbtas es neesmu redzējusi.»

Ceļā uz fotografēšanās vietu dāmas šķiet neviļus, bet tajā pašā laikā ar nodomu mugurā uzvilktos tērpus nes ar piepaceltu galvu, vēl taisnākām mugurām un lepnu, līganu gaitu. Visu sejās ir smaids un gandarījums par jau paveikto un to, kas vēl priekšā. Visi, kuri tiek satikti īsajā gājienā Bauskas ielās, ietur pauzi ikdienas solī, atskatās, smaida un šķiet pat izbrīnīti.

Izskatās, ka tveicīgo vakaru studijas dāmas izjūt vēl «negantāk», taču pārsteidz atbilde, ka neesot nemaz tik karsti. Dalībnieces paskaidro, ka krekls šūts no lina auduma, tērps ir no dabiskiem materiāliem, elpojošs, tāpēc karstums tik ļoti neesot jūtams.

Studijas vidū savi meistari
Vispirms tika šūti krekli, austi audumi svārkiem, darinātas pastalas un apgūtas celu jostu un apaudu aušanas prasmes. Pēc tam entuziastes turpināja darbu ar apaudiem, darināja villaines. Svārku audums ir aptuveni trīs metrus un 60 centimetrus garš, un tā aušana nebūt nav ātrs process. «Tas process ir ļoti garš. Studijā darboties atnāca jaunas un nepieredzējušas dalībnieces kā es, jo mans pirmais pašas austais audums arī bija šī tērpa svārkiem,» atzīst J. Kalinka. «Svārki man ir gatavi, taču vēl neesmu piedarinājusi klāt apaudus. Es pat ņēmu atvaļinājumu un četras dienas pēc kārtas nācu aust, lai neaizņemtu stelles pārāk ilgi – citas jau arī gaida.» Viņa pastāsta, ka projekta gaitā dalībnieces piedalījās arī dažādās izglītojošās lekcijās un meistarklasēs, lai saprastu, kā nonākt līdz gatavam tērpam. «Uz studiju atnācu ar domu, ka mācīšos aust, un tad es arī rosināju, ka jāraksta projekts,» savus pirmsākumus dalībai studijā atceras J. Kalinka, «es zināju, ka ir šāda programma – sapulcē pārrunājām gada plānus, un tad ieteicu, ka varam rakstīt projektu, lai mācītos darot.»

Studijas vadītāja A. Linkeviča atzīst, ka projekts viņai palīdzējis atjaunot praktiskās iemaņas un iegūt daudz jaunu zināšanu. «Dalībniece Ilze Munda ir jau kā meistare celošanā, un viņa mācīja mums aust rakstainās celaines,» viņa stāsta. «Mums jau ir savi meistari, kas var šīs lietas parādīt, nav pat jāaicina no malas kāds. Šis ir fantastisks projekts un pieredze.» Rudenī studija piedalīsies lekcijā, kur uzzinās vairāk par atradumiem fondos, – tas dalībniecēm palīdzēs rast labāku izpratni par arheoloģiskajiem tērpiem un citām ar tiem saistītām lietām.

Nezināmā ir daudz
A. Linkeviča paskaidro, ka tērpu izgatavošanas procesā studija cenšas pieturēties pie arheoloģisko tērpu vēsturiskajām liecībām, taču par Zemgales tērpiem ir ļoti maz informācijas. «Tie kapulauki, kas ir pie mums, ir bijuši izjaukti. Par citiem novadiem ir vairāk informācijas, bet par Zemgali – vismazāk,» stāsta A. Linkeviča, «apmeklēju Latvijas Nacionālā vēstures muzeja fondu, lai satiktos ar Iritu Žeieri, jo gribēju ar viņu parunāt un uzdot savus jautājumus, ko nepaguvu lekcijā. Viņa arī atzina, ka informācijas trūkums ir pati lielākā problēma, tāpēc jāskatās līdzīgie laika periodi tuvākajos kaimiņos.»

Studijas un Īslīces sieviešu kluba dalībnieces apmeklēja ekspozīciju Jonišķos, kur apskatīja arheoloģiskos tērpus, un saprata, ka ir vērts sarunāt tikšanos ar kādu vēsturnieku. «Uz Lietuvu var braukt, lai uzzinātu un atrastu vēl kādu papildu informāciju, jo, manuprāt, nezināmā vēl ir ļoti daudz. Ir pieņēmumi, ka, iespējams, tā varēja būt, bet daudzām lietām nav apstiprinājuma,» tā A. Linkeviča, «piemēram, kur ir atrastas rotaslietas, ap tām ir auduma gabaliņi, jo bronza un varš ir kā konservanti – rotas saglabājas, bet ir grūti saprast to, kas ir ap tām.» Pat ja ne vienmēr visas tērpa nianses izdodas radīt autentiskas zemgaļu arheoloģiskajam tērpam, studijas dalībnieces cenšas pieturēties pie attiecīgiem kritērijiem, jo tāds arī bija mērķis. «Tomēr nekādā gadījumā mūsu tērpi nav liekami muzejos kā kopijas, bet kā tehniskā izpildījuma paraugi tie varētu būt,» tā A. Linkeviča. «Tomēr es pieņemu, ka arī agrāk, piemēram, kapos guldīja vienā tērpā, bet ikdienā sieviete staigāja pavisam citā.»

Atšķirt iespējams pēc rotaslietām
«Arheoloģiskā tērpa aksesuāri un rotaslietas nav pašu darinātas, mēs vienīgi mācījāmies izgatavot gredzentiņus. Mums bija lekcijas un meistarklases, lai saprastu, kas ir nepieciešams un kā tos radīt,» par tērpa rotām stāsta A. Linkeviča. «Pie mums bija ieradies meistars Uģis Drava no Kurmenes, kurš stāstīja un rādīja paraugdemonstrējumus, un aizvadījām lekcijas arī ar rotkali Māri Braži un Elīnu Kūlu-Braži.»

Kad tiek saprasts, kādas rotaslietas tērpam būtu nepieciešamas, var doties uz tirdziņiem un tās iegādāties. «Rotaslietas ir dažādas – no vara, bronzas, sakausējumiem, kā kurš meistars strādā,» viņa paskaidro, «vienai studijas dalībniecei ir Čunkānu-Dreņģeru kapulaukā atrastās saktas «Bezgalības mezgls» atdarinājums – vienu tādu es atradu Brīvdabas muzejā, un otru mēs pasūtījām.» A. Linkeviča pastāsta, ka arheoloģisko tērpu iespējams atšķirt pēc rotaslietām un manieres, kā to nēsā, jo tērpi tolaik diezgan neatšķīrās.

Arheoloģiskās krāsas var būt dažādas – zils, arī pelēcīgi, brūni vai kādi citi toņi. «Šis zilais tonis man vienkārši patīk, jo tas izskatās fascinējoši un skaisti,» tā A. Linkeviča, «atradumos parādās, ka tika ieausti dažādi toņi.»

Visi esam saistīti
Studijas vadītāja Zemgales novada kultūrvēsturiskā mantojuma apzināšanas, saglabāšanas, amata prasmju apgūšanas un tālāknodošanas nepieciešamību un svarīgumu komentē šādi: «Mums ir jāsaprot, no kurienes nākam, jāapzinās un jāsaprot, cik tas ir skaisti. Neviens cits tērps, manuprāt, augumā neizskatās tik skaisti, jo arheoloģiskais piestāv ikvienai sievietei – neviena tajā neizskatās neglīti. Tas ir gadsimtiem tālu un seni, bet patiesībā mēs jau visi pasaulē šajā «lielajā katlā» esam bijuši kopā. Arī senās zīmes mums visiem ir vienādas – uz austrumiem tās ir vijīgākas, vikingiem atkal citādākas, bet kopumā mēs tās visas varam atpazīt – gan Dieva zīmi, gan Māras zīmi, Laimas zīmi un citas. Mēs visi no dažādām zemēm un tautām esam saistīti. Ja nezini savas saknes, tad, manuprāt, tu esi daudz zaudējis, jo tā ir pašapziņa, pašvērtība, pat ja esam maza tauta, bet tieši tādēļ mums tas ir vēl vairāk nepieciešams – celt sevi.»

A. Linkeviča atzīst, ka jaunieši, kuri ir apmeklējuši Bauskas muzeju, kur darbojas arī TLMS «Bauska», izrāda interesi un patiku par redzēto. Arī izmēģināt prasmes pašiem esot citādāk, nekā tikai skatoties vai lasot informāciju. «Studijai top arī savs tērpa komplekts, ko apmeklētājiem būs iespējams pataustīt un pat uzvilkt mugurā,» atklāj A. Linkeviča.

Atjaunots «Jērādiņas» karogs
Izgatavotie arheoloģiskie tērpi pēc projekta noslēguma paliks to darinātāju īpašumā, un dāmas tos varēs nēsāt pēc savas labpatikas. Nākamais plāns ir izgatavot vīriešu vamžus, pat ja studijā neviens vīrietis nedarbojas – tas ir svarīgi.

Kā vēsta A. Linkeviča, Dziesmu un deju svētku laikā Rīgā TLMS «Bauska» dalībnieces piedalīsies gan svētku gājienā, gan visu nedēļu darbosies Vērmanes dārzā, kur tirgos savus studijā radītos darbiņus.

Dziesmu un deju svētku gājienam gatavojoties, tautas lietišķās mākslas studija «Bauska» kopīgiem spēkiem ir atjaunojusi tās karogu, kas saglabājies vēl no studijas pirmsākumiem. «Pirmais studijas nosaukums bija «Jērādiņa», pat nemāku pateikt, kāpēc, iespējams, – darinājumu izejmateriāla dēļ,» stāsta
A. Linkeviča, «nemācēšu pateikt, vai šis bija pats pirmais karogs, bet šī karoga autore ir rundāliete Lauma Lancmane. Karogs laika gaitā bija jau padilis – studijas dalībnieces apceloja tam malas. Arī nosaukums bija vecais, bet, tā kā es esmu beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju un kaut ko pieprotu, uzņēmos mūsu karoga restaurāciju. Tā barokālā aitiņa jau vien ir fantastiska.» Latvieši vilnu ņēma no aitām, tāpēc, domājams, ka tas arī ir iemesls šim simbolam studijas karogā.

«Pagājušajā gadā studijai bija 65 gadu jubileja, un šogad studija ar nosaukumu «Bauska» pastāv jau 66. gadu,» stāsta studijas vadītāja, «mēs cenšamies noturēt līmeni par spīti daudzajām pārmaiņām.» ◆

+ 2