Par spīti visam – «Iecavnieks» ir!

Senioriem deja uztur dzīves garu, veicina socializēšanos un sadarbību kolektīvā

Viens no Bauskas novada deju kolektīviem, kas dodas uz Dziesmu un deju svētkiem, ir Iecavas kultūras nama senioru deju kopa «Iecavnieks». «Bauskas Dzīve» viņus apmeklē mēģinājuma laikā, un tas notiek ārtelpā – Iecavas estrādē.

Mēģinājumus senioru deju kolektīvs «Iecavnieks» aizvada vienu reizi nedēļā, taču papildu mēģinājumi tiek organizēti pirms koncertiem. Darbdienas vakars patīkami veldzē, un kolektīva dalībnieki sapulcējušies uz mēģinājumu nedaudz agrāk, lai izrunātu organizatoriskus jautājumus, kas attiecas uz došanos uz Dziesmu un deju svētkiem.

Aktīvi koncertē
«Novada deju kopu skatē mums veicās superīgi – kolektīvs ir liels malacis, jo vēl janvārī domājām, vai viņi vispār brauks uz skati un tiks uz svētkiem, bet viss noticis veiksmīgi,» stāsta Iecavas kultūras nama mākslinieciskās daļas vadītāja Laimrota Jaunzeme, «kad gribas dejot, tad visu ko var izdarīt».

Kolektīvā ir 17 dalībnieku, bet uz mēģinājumu visi šoreiz nav ieradušies, jo kādam ir darbs, kādam citas darīšanas. «Koncerti pašlaik mums notiek bieži – vismaz reizi mēnesī,» stāsta senioru deju kopas vadītāja Inga Paškeviča, «beidzot esam atdzīvojušies pēc divu gadu dīkstāves un koncertējam aktīvi jau kopš decembra.» Kolektīva vadītāja atzīst, ka dejas vecuma grupai ir atbilstošas, taču par vienu deju ir šaubas – kā tā izskatīsies uz lielā laukuma. Senioru deju kolektīvs «Iecavnieks» izveidots pirms 45 gadiem, tā kā lielie svētki norisinās ik pa pieciem gadiem, šī būs kolektīva devītā dalība Dziesmu un deju svētkos.

Dejo jau gandrīz 40 gadus
Cienījamākā vecuma dejotāja kolektīvā ir Alda Šuvcāne, kura savos 84 gados arī gatavojas lielajiem svētkiem. «Šajā kolektīvā dejoju jau 24 gadus, un pirms tam dejoju 15 gadus Valmierā,» stāsta Aldas kundze, «es esmu no Valmieras, bet pārnākt dzīvot uz Iecavu mani «pierunāja». Agrāk strādāju Burtnieku zirgaudzētavā, tad dejot vēl nebija laika – daudz darba. Kad īpašumus privatizēja un aizgāju no darba, tad sapratu, ka jādodas cilvēkos, jo pēc dabas esmu sabiedriska.» Pastaigājoties pa Iecavas parku, kundze esot noskatījusies uz «Iecavnieka» mēģinājumiem no malas – pētījusi, vai varēs izdejot dejas, ko viņi apgūst. «Tolaik vadītāja bija Aija Krolle, viņai arī teicu, ka gribu dejot, un viņa mani lūdza nākt rudenī uz jauno sezonu,» stāsta Alda Šuvcāne, vēl piebilstot, «man ir trīs dzīves vājības – zirgi, dejošana un grāmatas». Vienā brīdī apvienot zirgu jāšanas sportu un dejošanu kļuvis par grūtu, tāpēc kādu laiku no tautas dejām bija jāatsakās, taču dzīves ceļi no jauna atveda kundzi uz kolektīvu.

To, cik Dziesmu un deju svētkos līdz šim piedalījusies, kundze neatceras, jo piedzīvoti daudzi. «Nezinu, vai svētki aizvien vilina, jo vecums nāk un kļūst grūtāk, bet, ja dzīvē kaut kur piedalies un esi kolektīvā, tad ir jāsaņemas, jābūt gan skatē, gan svētkos, jo jāparāda tas, ko esam apguvuši,» stāsta dejotāja, «ja esi iesaistījies, tad pienākums ir būt kopā ar kolektīvu par spīti grūtumam, karstumam vai citām niansēm. Man māte tā mācīja – ja ej, tad līdz galam!» Alda Šuvcāne visu dzīvi vienmēr ir bijusi iesaistīta kolektīvos – gan sporta, gan dejotāju, tāpēc spēj atrast pieeju dažādiem cilvēkiem dažādās situācijās.

No jauniešu kolektīva – senioros
Viens no nesenākajiem kolektīva biedriem ir Aivars Martusēvičs no Codes, kurš dalībniekiem pievienojās decembra beigās. «Mani pierunāja nākt dejot, agrāk ilgi dancoju jauniešu kolektīvā Codē. «Iecavnieka» sastāvam vajadzēja kādu, kurš kaut ko atceras un pieprot,» stāsta Aivars, «ilgi jau nebiju dejojis, vismaz 30 gadus bija pārtraukums – ģimenes dzīve sākās, bet tagad, kad bērni izauguši, tad varu atļauties. Jauniešos ilgi nodejoju, bet tad uz laiku pārtraucu.» Aivars atzīst, ka priecājas par pievienošanos kolektīvam, jo, kā izrādās, – arī 58 gadu vecumā varot lēkt dejā. Patīkams un pozitīvs pārsteigums A. Matusēvičam ir tie kolektīva biedri, kas ir krietni vecāki par viņu, taču joprojām dejo un nesūdzas.

«Es esmu pensionēts ugunsdzēsējs, vienmēr esmu strādājis kolektīvā, bet tagad, esot pensijā, dzīvoju laukos un redzu tikai ģimeni. Pēc dzīves, kad vienmēr esmu bijis sabiedrībā, – tā pietrūka, bet tagad, dejojot kolektīvā, ir iespēja satikt vairāk arī citus cilvēkus,» stāsta Aivars, «sākumā, kad mani mēģināja pierunāt nākt dejot, nebiju domājis, ka koncerti būs tik bieži – nebiju gaidījis tik daudz, bet tagad jau ir iepaticies.» Dziesmu un deju svētkos Rīgā Aivars pēdējo reizi bija 1990. gadā, un izjūtas esot bijušas iespaidīgas. «Tad bijām jauni, dulli un traki, un izjūtas, protams, bija patīkamas, īpaši kopība un tas, ka varējām teikt – mēs esam latvieši,» stāsta Aivars, «esmu bijis arī barikādes sargāt Rīgā, un, ja godīgi, – ar dzīvi esmu apmierināts. Kopš pēdējo reizi piedalījos Dziesmu un deju svētkos, pagājuši jau 33 gadi, būs interesanti atkal tur būt klāt.» Aivars ir apzinīgs dejotājs un nevienu mēģinājumu līdz šim nav izlaidis, jo gribējis «ielēkt vagonā» pie pārējiem un tikt līdzi pārējiem kolektīva dalībniekiem.

Ar spēcīgu dzīvotgribu
«Lai raksturotu šo kolektīvu, jāizmanto viņu logo – «Par spīti visam – mēs esam!». Viņiem iet kā pa «amerikāņu kalniņiem» – augšā un lejā,» stāsta L. Jaunzeme, «sākoties sezonai, «Iecavniekam» trūka dejotāju, es saķēru galvu, jo likās – ko mēs tagad darīsim? Mēs vienmēr cīnāmies līdz pēdējam, kolektīva vadītājai ieteicu, lai nāk dejot un uzstājas kaut vai tikai mūsu pašu koncertos savam priekam. Šis kolektīvs un arī senioru deju kopa «Kamenes» izdzīvo katru dienu, strādā ar baudu – viņiem sanākšana kopā un deja ir ļoti nepieciešama, pat ja kolektīvam nav pilna sastāva.»

L. Jaunzeme stāsta, ka vēl gada sākumā sastāvs nebija pilnīgs, lai varētu apgūt repertuāru un piedalīties skatē, tāpēc viņa jautājusi kolektīvam, vai viņi plāno piedalīties Dziesmu un deju svētku skatē. «Viņi visi pārliecinoši atbildēja, ka svētkiem gatavojas un tajos piedalīsies. Es tikai pasmaidīju,» atceras L. Jaunzeme, «tomēr kolektīva dzīvotgriba bija tik liela, ka viņi ļoti īsā laikā atrada papildspēkus sastāvam. Es biju pārsteigta, bet baidījos par to, kā viņi paspēs skatei sagatavoties, taču viņi ieguva otro pakāpi! Tur gan jau «sastājās zvaigznes», un vairāki no dejotājiem saprot, ka šie viņiem var būt pēdējie Dziesmu un deju svētki, tāpēc darīja visu, lai uz tiem tiktu.»
«Kad bija jāiesūta video deju virsvadītājai, uzfilmēju viņiem videoklipu, mājās to skatījos ar lepnumu, ka seniori tik īsā laikā pilnā sastāvā sagatavojuši un parādījuši dejas,» tā L. Jaunzeme, «lai viņi paņurd reizēm – tas viss ir pie lietas! Viņi visi tik skaisti izskatās, un man ir tāds prieks un lepnums par «Iecavnieku»!»

2. jūlijā pēc lielā svētku gājiena kolektīvs iekārtojas palikšanai Rīgā, jo jau 3. jūlijā jābūt laukumā uz mēģinājumu. L. Jaunzeme atzīst, ka senioru kolektīvam ir piemērots Dziesmu un deju svētku datums, jo ir pietiekami brīva laika, lai paspētu izbaudīt arī Rīgas dzīvi. «Iecavnieks» piedalīsies deju lieluzvedumā «Mūžīgais dzinējs».

UZZIŅAI

Dziesmu un deju svētkiem šogad 150 gadu; svētkus Rīgā atklās 30. jūnijā ar Dziesmu svētku karoga cildināšanu, kā arī ar Dziesmu un deju svētku virsdiriģentu un virsvadītāju godināšanu.

Deju kolektīvs «Iecavnieks» piedalās:

• Svētdien, 2. jūlijā, svētku dalībnieku gājienā «Novadu dižošanās»;
• 6. jūlijā deju lieluzveduma «Mūžīgais dzinējs» ģenerālmēģinājumā;
• 7. jūlijā deju lieluzvedumā «Mūžīgais dzinējs», kur piedalās 15 tūkstoši dejotāju.