Sviteniece pēc 20 gadus prombūtnes Īrijā atgriežas mājās

Sviteniece Ina Čekava precīzi atceras datumu, kad pirms vairāk nekā 20 gadiem devās uz Īriju, Dublinu, – tas bija 2001. gada 17. februāris. Tikpat labi atmiņā palikusi arī atgriešanās diena – 2022. gada 29. jūnijs. «Prombūšana bija liels periods no manas dzīves,» atzīst Ina.

Kāpēc gan nepamēģināt?
Pirms aizbraukšanas Ina strādāja sabiedriskajā ēdināšanā – kafejnīcās, restorānos. Nakts darbs un tam pakārtotā dzīve bija devusi labu rūdījumu, taču arī nogurdinājusi. Inai tolaik bija nedaudz pāri trīsdesmit, tāpēc šķita, ka pienācis laiks kaut ko mainīt un meklēt citu darba lauku. Tas bija 2000. gadu sākums, kad daudzi devās peļņā uz ārzemēm. Ina padomājusi, kāpēc gan arī viņai nepamēģināt, – tas varētu būt pirmais pārmaiņu solis, turklāt varēs pamācīties arī angļu valodu.
Par pavērsienu dzīvē, dodoties uz svešu valsti, Inai raižu nebija – viņai bija oficiāls līgums darbam ātrās ēdināšanas ķēdē un darba atļauja, kura tolaik vēl bija nepieciešama. Ierodoties Dublinā, Ina zināja, kur strādās un kur dzīvos. Turklāt iedrošināja arī paziņu pozitīvā pieredze. Jau pirmajā nedēļā Īrijā Ina oficiāli piereģistrējās šajā valstī, iegūstot turienes ekvivalentu mūsu personas kodam un tika arī pie bankas konta. Ina vērtē, ka viss tajā laikā bija ļoti labi noorganizēts un noritēja korekti. Kopā ar citiem atbraucējiem no Latvijas dzīvojuši divstāvu mājā, kur katram bijusi sava istaba.
Inas darbavieta bija pašā Dublinas sirdī. Viņa izvēlējās strādāt nakts maiņā, jo par to ne tikai maksāja vairāk, bet tad pa dienu varēja apmeklēt bezmaksas valodas skolu. Atbraucot angļu valodas vārdu krājums viņai bijis gauži pieticīgs – «hello, bye-bye, thank you very much» (angļu val. – ’sveiki, atā, liels paldies’). Skola iemācījusi pavisam citādāku angļu valodu, nekā to ierasti apgūstam Latvijā. Inas pieredze ir tāda – kad sāc domāt tajā valodā, ko mācies, tad arī runāšana aiziet. Kamēr galvā visu centies pārtulkot, sarunāties nav vienkārši.

Dzīvoja, nevis krāja, lai atgrieztos
Jau atbraucot uz Īriju, Ina zināja, ka ilgstoši ēdināšanas jomā strādāt negrib un ka vēlas darīt ko citu. Nostrādājot noteikto termiņu līdz 2004. gadam, viņa paņēma garāku atvaļinājumu, apciemoja mājiniekus Latvijā, bet, atgriezusies Dublinā, ieraudzīja sludinājumu, kurā meklēja pārdevēju, aizgāja uz pārrunām un jau nākamajā dienā sāka darbu veikalā. Tā tirdzniecībā Ina nostrādāja teju 20 gadu, sākot karjeru kā pārdevēja, bet pakāpeniski nonākot līdz veikala vadītājas amatam. Inai izdevās atrast arī apmierinošu dzīvokli pašā pilsētas centrā pie upes ar skatu uz pilsētas domes ēku un saullēktu.
Īrijā Ina iemācījās strādāt ar datoru, jo tirdzniecībā jau tolaik viss bija datorizēts. Tagad viņa sevi dēvē par īstu interneta cilvēku, kurš bez tehnoloģijām nevar. Ina ļoti novērtēja to, ka darba devējs viņai bija uzticējis atbildīgo veikala finanšu uzskaites pienākumu. Tāpat darbs ļāva iepazīt dažādu tautību cilvēkus un sastrādāties ar viņiem: indiešiem, pakistāņiem, ķīniešiem, brazīliešiem u. c. Tā, Inasprāt, ir ļoti interesanta un vērtīga pieredze.
Ina bija apmierināta ar dzīvi un darbu Īrijā: «Varbūt kādam arī ir slikta pieredze, bet es tiešām nevaru sūdzēties. Es nebiju miljonāre, bet es tur dzīvoju. Aizbraucot man nebija tāda plāna, ka tagad knapināšos un pirkšu tikai nocenoto preci, lai sakrātu naudu un pēc trim gadiem brauktu atpakaļ. Es Īrijā izbaudīju dzīvi – apceļoju šo valsti, priecājos par skaisto dabu, piemēram, tuvējo parku, botānisko dārzu, aizrāvos ar jaunu hobiju – fotografēšanu. Laikam jau viss atkarīgs no vides, kurā strādā, un cilvēkiem, ar kuriem esi kopā.»
Ina pastāsta, ka Īrijā ir ļoti atvērti un jauki cilvēki. Arī Dublina sākotnēji esot bijusi ļoti droša un patīkama. Tas gan mainījās pēc 2004. gada, kad Eiropas Savienībai pievienojās vairākas valstis. Ievērojamais iebraucēju, tajā skaitā nelegālo un ne to godprātīgāko, vilnis gaisotni Īrijas galvaspilsētā pasliktināja.

Vienmēr būsi iebraucējs
Ina uzskata, ka kopumā pret mūsu tautiešiem, kuri Īrijā pārstāvēti ļoti daudzskaitlīgi, attieksme bijusi normāla. Latvieši kotējas kā labi strādnieki. Turklāt, ja tiec normālā vidē un sevi pierādi, ir iespēja visai strauji kāpt pa karjeras kāpnēm.
Tomēr arī Ina, kā daudzi aizbraucēji, atzīst, ka, lai cik labi tevi kādā valstī pieņemtu, tu vienmēr tur būsi iebraucējs. Nē, viņa ne reizi nebija jutusi atšķirīgu attieksmi no darba devēju puses, taču Īrijā esot tāds iedzīvotāju loks, kas allaž cenšas atgādināt, ka neesi vietējais. «Tā kā vienā veikalā nostrādāju daudzus gadus, redzēju, kā nomainās paaudzes. Neiecietīgi noskaņoto pircēju bērni tomēr pēc gadiem kļuva pieņemošāki,» stāsta Ina.

Izjūta, ka gribas mājās
Ina par atgriešanos Latvijā nedomāja, pirms pasauli nepārņēma pandēmija. «Es tur dzīvoju. Domāju, ka varbūt kaut kad pensijā braukšu uz savām lauku mājām Latvijā. Taču kovids izjauca plānus un ierasto dzīvi. Dublinā kļuva arvien neomulīgāk. Pilsētas centrs bija teju tukšs, darbs tirdzniecībā bija izaicinājumu pilns un stresains, jo bija dažādi ierobežojumi, cilvēki bija kļuvuši bailīgi un aizdomīgi.» Pirmās domas par atgriešanos Inai bija jau 2021. gadā. Bija izjūta, ka gribas mājās. «Tiklīdz galvā tā doma uzplaik-snīja, tā viss – tu it kā dzīvo ierasto dzīvi, bet visu laiku ir apziņa, ka drīz dosies mājās. 2022. gadā es atgriezos,» atceras Ina.

Deviņi amati Svitenes muižā
Atgriešanās Latvijā vienlaikus bija arī Inas atkalatgriešanās Svitenē pēc vairāk nekā 30 gadiem. Pozitīvas pārmaiņas dzimtajā pagastā viņa pamanīja jau tad, kad pāris reižu gadā atbrauca uz Latviju apciemot ģimeni un uzturēt saikni ar dzimto pusi. «Pa 20 gadiem Rundāles pusē ir izdevies ļoti daudz ko sakārtot, īpaši jau salīdzinot ar to, kādu Sviteni atcerējos. Taču var arī manīt, ka «augšas» vairāk domā par sevi, nevis par ciemiem, kas tālāk no pilsētas. Diemžēl nekas nav darīts, lai veidotos kaut kāda ražošana, kur cilvēkiem strādāt. Daudz kas ir tā drastiski iznīcināts,» pārdomās par pārmaiņām dzimtajā pusē dalās Ina.
«Man patīk Svitenē. Te ir brīnišķīgi cilvēki, piemēram, ar tautas nama vadītāju Sandru Kerēvicu, kura apsaimnieko arī Svitenes muižu, mums ir ļoti labs tandēms – saprotamies no pusvārda. Tāpat arī augstu vērtēju Vitu Reinfeldi,» turpina Ina.
Ikdienā Ina sastopama Svitenes muižā. Viņa joko, ka muižā viņai esot deviņi amati – dežurants, apkopējs, kurinātājs, gids, dārznieks ir tikai daži no tiem. Inai darboties muižā, kur esot ļoti laba aura, patīk, un viņa ne uz vienu darbu nemēdzot raudzīties snobiski, ka, lūk, to gan es nedarīšu! Turklāt, kā noteic Ina, – viņas bonuss ir tāds, ka viņa var uzņemt ārvalstu viesus angļu valodā. Ina labi atminas pirmo reizi, kad pārsteigusi kādu ārzemju apmeklētāju, uzrunājot viņu angliski. Pēc tam ar ekskursiju apmierinātais viesis esot paslavējis Inu interneta atsauksmēs.
Latvijā Ina vienmēr aktīvi iesaistījusies sabiedriskajā dzīvē. Kori, pulciņi, tagad arī Svitenes iedzīvotāju konsultatīvā padome. Savādi, atminas Ina, bet Īrijā viņai nebija vēlmes iesaistīties šādās aktivitātēs. Pat Jāņus tur svinēt neesot gribējies, jo atšķirībā no Latvijas, kur šie svētki un gatavošanās tiem virmo gaisā, Īrijā svētku noskaņas nebija. Tā vietā viņa labprātāk fotografēja, nodarbojās ar ātrsoļošanu un ciemojās pie māsas Lielbritānijā un radiem Latvijā.
Ina stāsta, ka kopš atgriešanās «piestrādājot» pie savas latviešu valodas, jo 20 gadi pavadīti, runājot un arī domājot angliski. Katru otro dienu sazinoties ar māsu, kura ir pedagoģe, un viņai lūgts labot katru Inas pieļauto kļūdu.

Sarunas laikā Ina ne reizi nesūdzas, un viņas enerģija un optimistiskais skats uz dzīvi burtiski dzirksteļo. Puspajokam, pusnopietni viņa gan piebilst, ka brīžiem esot jāsāk prātot, vai atkal nevajag kārtot čemodānu: «Pašlaik sanāk tā, ka strādāju tikai rēķinu dēļ, – un tas īsti pareizi nav. Mājā ir gāzes apkure, un, kad saņemu kārtējo rēķinu, tad saķeru galvu un prātoju, ko tagad darīt.» Pagaidām vēl samaksāt varot, taču esot aktīvi «jādarbina smadzenes», lai rastu izeju un lai rēķini nepiespiež atkal doties uz ārzemēm. Jo braukt prom nepavisam negribas. ◆