Dabas takas bez atkritumu urnām – realitāte vai sapnis?

Dabas aizsardzības pārvalde izvirza mērķi mainīt sabiedrības ieradumus

Ar moto «Dabā ejot, ko atnesi – to aiznes!» Dabas aizsardzības pārvalde sadarbībā ar Pasaules Dabas fondu Latvijā īsteno informatīvu kampaņu ar mērķi, ko pati atzīst par ambiciozu, proti, mainīt ļaužu ieradumus, viņiem dodoties atpūsties dabā, un panākt, lai perspektīvā dabas teritorijās nebūtu nevienas atkritumu urnas.

Lai atgādinātu ikvienam šo pavisam vienkāršo principu «ko atnesi – to aiznes!», dabas objektos un takās, īpaši aizsargājamajās dabas teritorijās, ir izvietotas informatīvās zīmes ar āpša attēlu un aicinājumu apdomīgai un atbildīgai rīcībai.

Pierīgas pieredze – atkritumi piesaista atkritumus
Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) ir viena no Latvijā pašlaik lielākajām «spēlētājām» dabas tūrismā attiecībā uz dabas takām. Tās pārraudzībā un apsaimniekošanā ir 748 objekti dabas teritorijās: dabas takas, velomaršruti, skatu platformas putnu vērošanai, skatu torņi, purva laipas, piknika vietas, informatīvie stendi u. c.

«Šis infrastruktūras tīkls ir ļoti plašs, līdz ar to ir daudz darba tā uzturēšanai,» atzīst Elīna Ezeriņa, DAP Komunikācijas un dabas izglītības nodaļas vadītāja.

Uzturēšana būtu mazāk darbietilpīga, un paliktu vairāk finansējuma jaunu dabas tūrisma objektu izveidei, ja aiz atpūtniekiem nebūtu jāvāc viņu izmestie atkritumi. Kampaņa «Dabā ejot, ko atnesi – to aiznes» tika ieviesta sabiedrības izglītošanai tieši šajā ziņā un Pierīgas reģionā jau dod  rezultātu. Tieši tur DAP spēra pirmo drosmīgo soli, dažviet noņemot dabas teritorijās izvietotās atkritumu urnas un aizvietojot tās ar jau pieminētajām informatīvajām zīmēm, un turpina to darīt joprojām. Rezultātā, pēc DAP novērojumiem, Pierīgas reģionā, kur atrodas arī populārais Ķemeru nacionālais parks, tūristu atstāto atkritumu apjoms samazinās.

«Kur nav urnu, tur nav arī atkritumu. Lai pavērotu situāciju, daudzviet atstājām urnas un blakus novietojām informatīvās zīmes. Šajās vietās pieradums atstāt atkritumus nemainās, cilvēki tos tik un tā izmet urnās. Tātad atkritumi piesaista atkritumus. Taču, piemēram, Skandināvijā nav dabā izvietotu atkritumu urnu, šim piemēram seko Igaunija, kas jau atsacījusies no mazajām atkritumu urnām. Cilvēki saprot – ja viņi kaut ko ir paņēmuši līdzi, dodoties dabā, tad viņi paši ir atbildīgi  par to, lai pēc tam aiznestu iepakojumu projām. Latvijā cilvēks ir pieradis vai pat izlutināts pie cita veida komforta un domā, ka dabas teritorijās ik pēc brītiņa jābūt mazai urnai, kur viņam atbrīvoties no papīriņa, tukšās kafijas krūzītes un tamlīdzīgi,» teic Elīna Ezeriņa.

Nodomus koriģē pandēmijas sekas
Lielu slodzi dabas takas un citi dabas tūrisma objekti Latvijā iztur, kopš «Covid-19» pandēmijas dēļ kļuvuši par tām retajām vietām, uz kurām cilvēki var doties atpūsties un kas turklāt pieejamas gan vakcinētajiem, gan nevakcinētajiem un vēl piedevām bez maksas.
Kad DAP 2018. gadā sāka informatīvo kampaņu «Dabā ejot, ko atnesi – to aiznes», neviens nebija gaidījis to, ka drīz dabas teritorijās būs milzīgs apmeklētāju pieplūdums. Sākotnējo aicinājumu sabiedrībai apmeklēt dabas teritorijas, iepazīt dabu, iemīlēt dabas vērtības un uzzināt ko jaunu, nācās koriģēt, rosinot cilvēkus nekoncentrēties populārākajos dabas tūrisma galamērķos, lai tur mazinātu antropogēno slodzi un arī atkritumu daudzumu. 

Piemēram, pēc DAP novērotā, pandēmijas laikā dabas tūristu skaits ievērojami pieaudzis Latgalē, kur populārākie objekti ir Lielais Liepu kalns – Latgales augstākā un Latvijā trešā augstākā virsotne – un dabas parks «Daugavas loki». Vienlaikus Latgalē pieaudzis dabā atstāto atkritumu apjoms, dažviet – līdz pat divām reizēm.

Vidzemē, kur atrodas Latvijā otrs populārākais tūrisma galamērķis aiz Rīgas, proti, Gaujas nacionālais parks, DAP secina, ka pandēmijas ietekmē cilvēki uz dabas objektiem dodas visos gadalaikos. Attiecīgi arī ar viņu atstātajiem atkritumiem jārēķinās visu gadu, nevis kā agrāk, kad dabas tūrismam Vidzemē bija raksturīga sezonalitāte, piemēram, rudenī ļaudis brauca uz Siguldu vērot zelta rudeni.
Kurzemē skats uz dzīvi ir labāks, tur, cilvēkiem ejot dabā, atstāto atkritumu apjoms ir mazāks, taču šajā Latvijas reģionā, konkrēti, piejūrā, DAP novēro kādu citu tendenci – dabas objektos novietotos lielos atkritumu konteinerus piepilda vasarnieki.

Piemēram, Slīteres nacionālajā parkā atrodas Kolkas priežu dabas taka, kurai raksturīgas simtgadīgas, žuburainas zemzaru priedes, kas ieputinātas smiltīs līdz pat divu trīs metru augstumā, šī dabas taka ved gan pa priežu mežu, gan pa liedagu un kāpām. Takas stāvlaukumā savulaik DAP bija novietojusi atkritumu lielizmēra konteineru un šķiroto atkritumu urnu tūristu vajadzībām, taču bija spiesta noņemt, jo vietējie vasarnieki uz turieni ar maisiem veda savus sadzīves atkritumus. «Konteiners piepildījās tik ātri, un tik bieži bija jāmaksā par tā izvešanu, ka sapratām – to vairs nevaram atļauties, turklāt mums nav vasarnieku vietā jāsedz viņu atkritumu izvešana. Kurzemē zīmīgi tas, ka jūras piekrastē ziemas periodā cilvēku nav, bet vasarā ir pilnas mājas ar vasarniekiem. Liela daļa no viņiem nevēlas uz šo īso brīdi noslēgt atkritumu apsaimniekošanas līgumu, tāpēc atkritumus ved uz konteineriem stāvlaukumos,» stāsta Elīna Ezeriņa.

Ja ietaupītu, būtu jauni dabas objekti
DAP ir spiesta apmaksāt arī to sadzīves atkritumu izvešanu, ko viena daļa iedzīvotāju no saviem mājokļiem aizved uz mežu, DAP apsaimniekotajām teritorijām, un tur izgāž. Novērotais liecina, ka šo atkritumu apjoms diemžēl nemazinās. Pieaug nolietoto riepu kaudzes, šīferis, būvgruži. Latgalē pat savākta krava ar izlietotām autiņbiksītēm. Cilvēki ved uz mežu arī nolietotus datoru monitorus, vecas automašīnu detaļas, stikla vati un tamlīdzīgus bīstamos atkritumus, ko parastajā sadzīves atkritumu konteinerā izmest nedrīkst.
DAP kā savu dabas teritoriju apsaimniekotājai ir pienākums organizēt šo visu atkritumu savākšanu un izvešanu un par to maksāt. Ņemot vērā, ka Latvijā sadzīves atkritumu apsaimniekošanas tarifi un dabas resursu nodoklis pēdējos gados ir ar augošu tendenci, kas nozīmē lielākas izmaksas arī iedzīvotājiem, dabas teritorijām arī turpmāk saglabājas risks kļūt par nelegālajām izgāztuvēm.

Lai tā nenotiktu un lai mazinātu vides piesārņojumu, Elīna Ezeriņa risinājumu saredz ekopunktos, proti, lai tie Latvijā būtu pēc iespējas lielā skaitā. Ekopunktu sistēma izveidota, lai atbalstītu iedzīvotājus – dotu iespēju samazināt sadzīves atkritumu apjomu, par kura izvešanu jāmaksā mājsaimniecībai, lai cilvēki varētu dzīvot atbilstoši «zaļajai» domāšanai un realizēt videi draudzīgus paradumus, kā arī lai pazeminātu ietekmi uz vidi – samazinātu noglabājamo atkritumu apjomu un nodotu izejvielas otrreizējai pārstrādei.

Ja dabas teritorijās izmesto atkritumu apjoms samazināsies, visa sabiedrība iegūs vēl citā jomā. DAP mērķis samazināt atkritumu apjomu ir arī tāpēc, lai ietaupītu līdzekļus un ietaupīto ieguldītu jaunās dabas takās un citos dabas objektos. «Ja mēs, visa sabiedrība, vienojamies netērēt naudu tam, ko mēs katrs varam veikt atbildīgi, proti, savus atkritumus neatstājot dabā, tad mums visiem būs ieguvums – brīvi pieejams jauns skatu tornis vai purva laipa, vai  tamlīdzīgi,» uzsver Elīna Ezeriņa.

Cerības uz bērniem un jauniešiem
DAP apzinās, ka sabiedrības izglītošana vides jomā nav ātrs process. Visgrūtāk ir mainīt vidējās un vecākās paaudzes ieradumus, jo ir dzirdēts arī pretarguments – «es tā vienmēr esmu darījis, kāpēc man ir jāmainās».

Atsaucīgāka ir bērnu un jauniešu auditorija, tāpēc DAP izstrādā arvien jaunas metodes, kā šo auditoriju uzrunāt. Jaunākais veikums ir metodiskais materiāls «Ko atnesi – to aiznes» klašu grupām, kas izstrādāts pēc jaunā kompetenču pieejas principa un izglīto skolēnus par dabai draudzīgas uzvedības principiem un atkritumu negatīvo ietekmi uz dabas daudzveidību.

DAP aicina skolu pedagogus šo materiālu izmantot ikdienas darbā. Piemēram, pašiem mazākajiem tā būs iespēja attīstīt prasmi piepildīt savu mugursomu pirms pārgājiena tā, lai pēc iespējas samazinātu somas svaru un izslēgtu lietas, no kurām pārgājiena laikā būtu vēlme atbrīvoties, kas ir visbiežākais veids, kā dabā nokļūst atkritumi. Savukārt vidusskolēniem būs iespēja iejusties uzņēmēja lomā, lai labāk izprastu, kā ikviena cilvēka rīcība spēj ietekmēt dabu un apkārtējos, kā arī rosinātu domāt par infrastruktūru un vides pieejamību.
«Ceram, ka tieši jaunā paaudze būs tā, kas tālāk sabiedrībā nodos ziņu, ka daba ir mūsu visu kopīgā vērtība, kas jāsaudzē. Jau tagad ir novērots, ka bērni ir tie, kuri parausta vecākus aiz rokas un aizrāda viņiem nemest zemē tukšu pudeli vai konfekšu papīru, jo skolā mācīja, ka tā nedrīkst darīt,»  teic Elīna Ezeriņa.

VIEDOKLIS

Inese Meldere, dabas tūriste:
– Sauklis «Dabā ejot, ko atnesi – to aiznes» mani uzrunā. Es to ievēroju jau kopš bērnības, pat konfektes papīru nemetu zemē, iebāžu kabatā, atnesu mājās un tad izmetu. Vecāki mani mācīja – «ja tu ej dabā, tad tas ir tas pats, kas iet pie kāda ciemos, un kā tad būtu, ja tu ciemos mestu zemē savus atkritumus». Tā audzinu arī savas meitas. 

Piekrītu, ka sabiedrība ir jāizglīto šajā jomā. Šovasar 14 dienās nogāju Jūrtaku, pavisam 600 kilometru. Nomaļākās vietās, kur cilvēki nevar piebraukt ar mašīnām, pludmales bija tīras. Visvairāk atkritumu bija neoficiālās pludmalēs – iztukšotas čipsu pakas un alus pudeles, kas ir dīvaini, jo grūtāk ir atnest pilnu pudeli nekā aiznest tukšu. Piejūrā redzēju atkritumu urnas ar slēgtiem vākiem. Manuprāt, tas ir labs risinājums, jo tad atkritumus nevar aizpūst vējš vai izvilkt putni. Ja urnas noņemtu pavisam, tad man tas netraucētu, bet citiem varbūt tā nebūtu, viņiem nebūtu, kur izmest kaut vai to pašu konfektes papīru. Ejot gar jūru, redzēju krastā izskalotus organiskos atkritumus – lielā daudzumā sīpolus, gurķus, kāpostus, apelsīnus no sulu spiedēm. Pieļauju, to visu izmet no kuģiem kā vecu pārtiku, taču tas veicina jūras aizaugšanu. Arī par to jādomā.     

VIEDOKLIS

Inese Meldere, dabas tūriste:
– Sauklis «Dabā ejot, ko atnesi – to aiznes» mani uzrunā. Es to ievēroju jau kopš bērnības, pat konfektes papīru nemetu zemē, iebāžu kabatā, atnesu mājās un tad izmetu. Vecāki mani mācīja – «ja tu ej dabā, tad tas ir tas pats, kas iet pie kāda ciemos, un kā tad būtu, ja tu ciemos mestu zemē savus atkritumus». Tā audzinu arī savas meitas.

Piekrītu, ka sabiedrība ir jāizglīto šajā jomā. Šovasar 14 dienās nogāju Jūrtaku, pavisam 600 kilometru. Nomaļākās vietās, kur cilvēki nevar piebraukt ar mašīnām, pludmales bija tīras. Visvairāk atkritumu bija neoficiālās pludmalēs – iztukšotas čipsu pakas un alus pudeles, kas ir dīvaini, jo grūtāk ir atnest pilnu pudeli nekā aiznest tukšu. Piejūrā redzēju atkritumu urnas ar slēgtiem vākiem. Manuprāt, tas ir labs risinājums, jo tad atkritumus nevar aizpūst vējš vai izvilkt putni. Ja urnas noņemtu pavisam, tad man tas netraucētu, bet citiem varbūt tā nebūtu, viņiem nebūtu, kur izmest kaut vai to pašu konfektes papīru. Ejot gar jūru, redzēju krastā izskalotus organiskos atkritumus – lielā daudzumā sīpolus, gurķus, kāpostus, apelsīnus no sulu spiedēm. Pieļauju, to visu izmet no kuģiem kā vecu pārtiku, taču tas veicina jūras aizaugšanu.

Arī par to jādomā.

#vide