Izglītotie ukraiņi mazkvalificētos darbos: Arī matemātikas grāmatu autore nevar strādāt savā profesijā bez latviešu valodas augstākajā līmenī

Diezin vai Latvijā ir kāda vieta, kur nav neviena no kara plosītās Ukrainas atbēguša iedzīvotāja? Pārlapojot reģionālos laikrakstus, ir sajūta, ka ukraiņi ir atraduši sev mājvietu pat vistālākajos mūsu valsts reģi­onos.

Cauri daudzajiem uzklausītajiem ukraiņu stāstiem „Latvijas Avīzē” un reģionālajos laikrakstos skanēja divas būtiskas problēmas: daudziem ukraiņiem Latvijā ir ierobežotas darba iespējas, ja viņi nav ieguvuši augstāko latviešu valodas līmeni. Savukārt jaunajai paaudzei bieži ir grūtības mācīties latviešu skolās, jo viņiem ir problēmas apgūt mūsu valsts valodu, tāpēc viņi turpina mācības attālināti Ukrainas skolās.

Izglītības un zinātnes ministrija kopā ar Saeimas deputātiem patlaban meklē risinājumus, kā Ukrainas skolēnus integrēt Latvijas izglītības sistēmā. “Līdz nākamajam mācību gadam šie risinājumi būs, bet vēl nav zināms, tieši kādi,” teic Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Raimonds Bergmanis (“Apvienotais saraksts”), kura vadītā komisija kopā ar valdību, kā arī Izglītības, zinātnes un kultūras komisiju iesaistījusies šīs problēmas risināšanā.

No vairāk nekā 200 skolotājiem profesijā strādā 36

Laikraksta “Dzirkstele” žurnāliste Diāna Odumiņa raksta par matemātiķi Olgu Mukosienko no Mariupoles, kura Ukrainā ir beigusi aspirantūru, bijusi lektore universitātē un jau divus gadus dzīvo Gulbenes novada Rankas pagastā. Olga esot vairāku matemātikas grāmatu autore Ukrainā. Viņa, palīdzot ukraiņu bērniem iejusties Latvijas izglītības sistēmā, no latviešu valodas ukrainiski ir iztulkojusi matemātikas grāmatas un kontroldarbu uzdevumus, kā arī ir izstrādājusi savus paņēmienus matemātikas uzdevumu risināšanā. Taču, kā izrādās, to var izdarīt arī bez ļoti labām latviešu valodas zināšanām, jo Olga tikai aizvadītajā vasarā esot sākusi neatlaidīgi apgūt latviešu valodu pie skolotājas Birutas Rukmanes.

Diemžēl Ukrainas matemātiķei Rankas pamatskolā šobrīd ir pavisam neliela darba slodze – tikai viena matemātikas mācību stunda nedēļā un par to viņai maksā tikai 33 eiro mēnesī. Viņa latviešu valodu nav apguvusi tādā līmenī, lai savā darba vietā varētu sarunāties valsts valodā un saziņā ar kolēģiem bieži lūdz pāriet uz krievu valodu. Tikai pēc gandrīz trim Latvijā nodzīvotajiem gadiem viņa ir sapratusi, ka intensīvi ir jāmācās latviešu valoda, stāsta Rankas pamatskolas direktore Aiga Loseva.

Savukārt Ukrainas skolotāja Anna Dudnika ar ģimeni ir atradusi mājvietu Alūksnē, kur patlaban strādā par pārdevēju kafejnīcā “Pie Jāņkalniņa”, raksta “Alūksnes un Malienas Ziņas”. Šogad Anna ieguvusi Valsts izglītības satura centra apliecību par latviešu valodas apguvi A1 līmenī, bet ar to ir par maz, lai strādātu par skolotāju.

Biedrības Ukrainas un Latvijas zinātnes un izglītības, sporta un kultūras centra “Volia.LV” vadītāja Ludmila Vakalo “Latvijas Avīzei” pastāstīja, ka patlaban mūsu valstī dzīvo vairāk nekā 200 Ukrainas skolotāju, kuri šeit ieradušies kara laikā. Savukārt Izglītības un zinātnes ministrijas dati liecina, ka mūsu valsts izglītības sistēmā ir nodarbināti tikai 36 Ukrainas pedagogi. L. Vakalo: “Viņi veic dažādus mazkvalificētus darbus, piemēram, strādā noliktavās. Ja darba laiks ir līdz sešiem vakarā, ir ļoti grūti vai pat neiespējami pēc tam vēl trīs stundas, līdz deviņiem vakarā, intensīvi mācīties latviešu valodu. Ukraiņi ļoti vēlas mācīties valodu, tāpēc būtu nepieciešams, lai darba devējs dotu šādu iespēju. Līdz gada beigām Rīgā, Baltajā ielā 10, mēs par Rīgas domes piešķirto naudu atvērsim mācību centru Ukrainas iedzīvotājiem, lai viņi varētu labāk integrēties Latvijas sabiedrībā un vienuviet varētu mācīties latviešu valodu. Zinu, ka daļa skolotāju, kuri dzīvo reģionos, pārvāksies uz Rīgu, jo šeit ir atraduši darbu un ir nolēmuši mācīties mūsu centrā.”

Ar augstāko izglītību par apkopējām

Arī Bauskā ukraiņiem esot mazas izredzes atrast savām zināšanām piemērotu darbu. Vaira Dundure, kas kopš 2023. gada māca latviešu valodu ukraiņiem, sarunā ar laikraksta “Bauskas Dzīve” žurnālistu Uldi Varneviču neslēpj: “Bēgļiem no kara Ukrainā nepatīk mazpilsētas Latvijā, jo nevar te atrast darbu. Gandrīz visiem ir augstākā izglītība, bet viņi strādā nekvalificētus darbus, bieži palīgstrādnieku līmenī: sievietes – par apkopējām, vīrieši – ražotnēs, celtnieku brigādē. Cilvēks ar augstāko izglītību ekonomikā – par celtnieku vai santehniķi. Tas nav patīkami. Ir daudz skolotāju un pasniedzēju, ir bijuši pasniedzēji vīrieši, kas varētu mācīt fiziku un matemātiku, un viņu mums ļoti pietrūkst. Ieteicu interesēties, jo Rīgas ukraiņu vidusskola meklēja matemātikas un fizikas skolotāju. Taču viņi nevarēja strādāt par skolotājiem, jo pedagogam prasa augstākā līmeņa latviešu valodas zināšanas, un nelīdz pat tas, ka skolotāju vajag ukraiņu skolā.”

Ar darba meklējumiem savā profesijā nav veicies arī Anastasijai Rudnievai no Doneckas apgabala. Viņa ir skolotāja, kas turpina studijas maģistrantūrā, lai apgūtu pamatskolas un angļu valodas skolotājas profesiju, un patlaban strādā Aiz­krauklē komunālo uzņēmumu kombinātā. Arī viņai šķērslis pedagoģiskajam darbam Latvijā ir vājas latviešu valodas zināšanas. Laikrakstam “Staburags” sieviete stāsta, ka, klausoties citus runājam latviski, sarunas tēmu saprotot, bet pati latviski tik labi nerunājot. Sākusi apmeklēt latviešu valodas bezmaksas kursus neklātienē, bet tos grūti apvienot ar darbu un studijām.

Atbalstīja Farmaceitu biedrība

Farmaceitei Ļubovai Vorobjovai gan ir paveicies, jo viņa jau divarpus gadus strādā “Benu” aptiekā Aizkrauklē par farmaceita palīgu. Tiesa, viņa vairs nav priekšniece kā Ukrainā, kur bija atbildīga par vairākām aptiekām, tomēr tas ir darbs farmācijā, kurā viņai ir zināšanas. Pirms tam Harkivā neklātienē ieguvusi augstāko izglītību un beigusi arī Harkivas Medicīnas institūtu, kļūstot par pediatri.

 Par to, ka Ļubova diezgan ātri atradusi darbu, nezinot latviešu valodu augstākajā līmenī, jāpateicas Latvijas Farmaceitu biedrībai, kas bija lūgusi aptiekām Latvijā izskatīt iespēju pieņemt darbā bēgļus no Ukrainas ar atbilstošu izglītību. Ļubova jau pirmajā mēnesī pēc ierašanās no Ukrainas apstaigājusi visas Aiz­kraukles aptiekas, un atsaucība bijusi momentāna. Taču mūsu valstī pastāv stingra kārtība, lai pārliecinātos un saņemtu apstiprinājumu no Ukrainas, ka farmaceitu un ārstu teiktais par izglītību un darba pieredzi atbilst patiesībai.

Kā palīdz Smiltenes vidusskola

“Latvijas Avīze” publikācijā iepriekš pētīja ne tikai pieaugušo, bet arī skolēnu iespējas mācīties latviešu valodu. Kā sokas Ukrainas skolēniem tur, kur krievu valodu dzird reti, proti, Smiltenē? Laikraksts “Ziemeļlatvija” iepazīstina ar divām Smiltenes vidusskolas 8. klases skolniecēm Jeļizavetu Gricenko un Polinu Smaļu, kurām šis mācību gads ir pirmais latviešu skolā.

Viegli nav, atzinušas pusaudzes. Latviski viņas spējot pateikt vien dažus īsus teikumus, bet saprotot tikai atsevišķus vārdus, izrautus no konteksta. Pēcpusdienā abām sākas otra skola – attālināti Ukrainā. Taču abām skolniecēm nav nekādu atlaižu – ar uzdoto jātiek galā tāpat kā pārējiem klasesbiedriem.

Tomēr skola ir pretimnākoša tajā ziņā, ka dod iespēju Polinai un Jeļizavetai mācīties latviešu valodu papildu stundās, kā arī reizi nedēļā apmeklēt kursus ukraiņu skolēniem. Kursus skolēniem koordinē Smiltenes novada Izglītības pārvalde ar nevalstisko organizāciju starpniecību. Latviešu valodu papildus māca skolotāja Jana Vīksna. Viņa izmanto un par labiem atzīst Latviešu valodas aģentūras mācību materiālus latviešu valodas apguvei, kas paredzēti dažādiem vecuma posmiem. Skolotāja, mācot ukraiņu skolēnus, pielāgojot metodes katra latviešu valodas zināšanu līmenim.

“Vienojāmies, ka meitenes stundas laikā drīkst izmantot digitālās tehnoloģijas tulkošanai. Cerību dod tas, ka viņas labi mācās un ir centīgas. Ļoti daudz nosaka raksturs, gribasspēks un vēlme,” uzsver Jana Vīksna.

Risinājuma nav joprojām

Trīs Saeimas komisiju deputāti oktobrī uzklausīja atbildīgo institūciju pārstāvju skaidrojumu, kā tiks ieviesta iecere Ukrainas bērnus un jauniešus no nākamā mācību gada izglītot tikai latviešu valodā. Izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša (“Jaunā Vienotība”) pastāstīja, ka ministrija iecerējusi skolās ieviest trīs modeļus pēc latviešu valodas zināšanu līmeņa vai bez valodas zināšanām. Iecerēts, ka skolas varēšot pašas pieņemt lēmumu, cik daudz stundu bēgļiem veltīt latviešu valodas apguvei. Pagaidām ir tikai ieceres, bet risinājumi likumā joprojām nav iestrādāti.

“Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) ir sagatavoti ideāli scenāriji, taču joprojām nav skaidrs, kā praktiski notiks šo bērnu mācīšanās un kā informācija par šo pienākumu vispār sasniegs ģimenes,” sacīja Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Raimonds Bergmanis.

IZM dati rāda, ka mūsu valsts vispārējās izglītības sistēmā šā gada 30. septembrī ir reģistrēti vairāk nekā 3800 ukraiņu bēgļu bērnu, tajā skaitā pirmsskolas izglītības programmu apgūst 1157 bērni, bet vispārējās pamatizglītības un vidējās izglītības programmas – 2672 skolēni. Profesionālo izglītību apgūst 185 audzēkņi, studē – 348, bet sporta skolās mācās 293 ukraiņu skolēni.

Nav vajadzības mācīties, jo visi runā krieviski

Joprojām aktuāls jautājums ir arī par to Ukrainas civiliedzīvotāju integrāciju, kuriem mājas ir sabombardētas, un viņi savu turpmāko dzīvi saista ar Latviju, jo vairs nav kur atgriezties. “Mūsu ciematā visas mājas, arī mūsējā, ir iznīcinātas. Drupās palikuši vienīgi mājdzīvnieki,” laikraksta “Zemgales Ziņas” žurnālistam Gatim Grūtupam stāsta no Ukrainas atbēgusī Marina. Kopā ar vēl citām bēglēm viņa dzīvo Jelgavā kara bēgļu kopmītnēs. Viņa neprot latviešu valodu un līdz šim ir strādājusi tur, kur neprasa valsts valodas zināšanas. Piemēram, dārzeņu pārstrādē vai šūšanas cehā. Tur visi runājuši krieviski. Šiem cilvēkiem nav vajadzības un arī vēlmes mācīties latviešu valodu. Citādi ir tiem, kuri darba vidē atrodas starp latviešiem. Kaut gan iegūtais A1 vai A2 valodas līmenis negarantē labas valodas zināšanas, tomēr viņi cenšas ieklausīties kolēģu sacītajā un saprast to.

Raksta autore: Māra Libeka, “Latvijas Avīze”