Foto – Māris Krūmiņš
Bauskas novada pašvaldības policijas inspektors Ēriks Kurzemnieks jau sesto gadu kā pārrunu vedējs palīdz risināt krīzes situācijas, kad cilvēki izlēmuši šķirties no dzīves. Tāda kvalifikācija viņam Bauskas novadā ir vienīgajam.
Ēriks ir policists vairāk nekā 30 gadus. Sāka darbu Valsts policijā, bet pērn līdz ar izdienas pensiju pārgāja uz pašvaldības policiju. Krīzes sarunu vedēja prasmes apguvis 2020. gadā Baltijas drošības skolā. Tolaik vadība virzījusi Ēriku mācībām, jo viņam bija noteiktas rakstura iezīmes un psiholoģiskā sagatavotība.
Ko dara krīzes pārrunu vedējs?
– Tas ir policists, kas apmācīts vadīt sarunas ar personām, kuras jūtas nonākušas bezizejā un nesaredz citu risinājuma, kā vien atņemt sev dzīvību. Var būt arī gadījumi ar vardarbību ģimenē, bet šādās situācijās vēl neesmu bijis iesaistīts.
Pārrunu vedēji ir dažādi. Augstāka līmeņa speciālisti piedalās ķīlnieku sagrābšanas novēršanā. Es esmu tuvākais un ierodos uzreiz, bet, ja nepieciešama papildu palīdzība, piesaista augstāko līmeni. Taču tikpat labi varu būt gan sarunu aizsācējs, gan vadītājs līdz pašām beigām, jo var izveidoties laba komunikācija ar grūtībās nonākušo cilvēku, bet augsti kvalificētajam darbiniekam – varbūt ne.
Pārrunu vedēja prasme ir iespēja palīdzēt. Katrs izglābtais sniedz piepildījuma izjūtu, ka esi kādam palīdzējis. Tajā brīdi ir labi padarīta darba sajūta.
Kāpēc pirms sešiem gadiem vadība tieši jūs nosūtīja uz mācībām?
– Viens no iemesliem ir mana pieredze un zināšanu bagāža. Svarīga bija vēlme apgūt ko jaunu un psiholoģiskā noturība, esmu mierīgs. Man ir spējas veidot sarunu. Te liela loma ir tieši manai pieredzei, jo Valsts policijā esmu strādājis gandrīz visos dienestos: ceļu policijā, patruļdienestā, īslaicīgās aizturēšanas vietā. Sāku dienestu kā kinologs, esmu strādājis kriminālpolicijā, ekonomikas policijā. Esmu apguvis visu dienesta struktūru un specifiskas zināšanas katrā jomā. Man ir plašs redzesloks.
Cik krīzes situācijas esat risinājis? Vai tām ir kas kopīgs?
– Sarunu vadīšanai mani izsauc vidēji vienu, divas reizes gadā. Krīzē nonāk ļoti dažādi cilvēki, taču ir kopīgais elements – kairinātājs. Visbiežāk tas notiek apreibinošo vielu ietekmē. Tas cilvēkam neļauj sakarīgi novērtēt situāciju, pastiprina pārdzīvojumus. Pērn piedalījos krīzes risināšanā Bauskā. Tā situācija atrisinājās labvēlīgi, persona pēc tam nodota mediķu aprūpē. Arī Bauskas pašnāvību gadījumos bija gan apreibinošās vielas, gan konflikti. Šogad vēl tādu satricinājumu nav bijis, un cerēsim, ka nebūs.
Kā ierobežot cilvēku vēlmi izmantot Bauskas upju tiltus pašnāvības mēģinājumam?
– Tā tas diemžēl ir visā pasaulē. Ir vietas, kur izmanto speciālus sietus. Bauskā uz tiltiem ir izvietota informācija par iespēju zvanīt un saņemt atbalstu. Nevar visur nolikt pa policistam un visu nosargāt. Ja nebūs tilta, šīs personas atradīs kādu citu objektu.
Kā notiek krīzes pārrunas?
– Lai varētu ar cilvēku sākt pārrunas, ir jāizveido kontakts. Ja es nevaru ar viņu sarunāties, sadarbība neveidojas. Var būt, ka saruna būs tikai mans monologs, bet man jāsaprot, ka viņš mani dzird. Lēnām, izmantojot visdažādākās metodes, jāmēģina līdz viņam aizklauvēties un izdabūt kaut kādas emocijas. Tikpat labi tās var būt negatīvas, un viņš uz mani izgāž visas savas negācijas. Kad emocijas parādās, tad saproti, ka kaut kāds kontakts veidojas, un sarunas laikā varu turpināt strādāt.
Vai jums pārrunu vedēja pieredzē ir izdevies novērst traģisku iznākumu?
– Jā, ir izdevies, pat vairākkārt. Bija gadījums, kad cilvēks draudēja izdarīt pašnāvību. Ilgā pārrunu procesā izdevās šo personu pārliecināt vispirms iznākt no dzīvesvietas, kur bija ieslēgusies, un arī novērst tālāko rīcību. Cits cilvēks pandēmijas laikā bija smagi cietis nelaimes gadījumā, un viņam bija nepieciešama medicīniskā palīdzība. Taču, kā jau tolaik tas notika, persona kategoriski atteicās doties uz ārstniecības iestādi bailēs no kovida potēm. Arī šajā gadījumā pēc ilgstošām pārrunām izdevās cilvēku nomierināt.
Šādās situācijās gan palīdzēt var tikai tiem, kas to grib. Ja cilvēks palīdzību negaida, tad to sniegt neizdosies. Mēs arī ikdienā redzam, kas notiek ar cilvēkiem ar zemu sociālo statusu uz ielām. Viņiem var piedāvāt jebkādu sociālo palīdzību, viņi vienkārši to nevēlas.
Kādi motīvi cilvēkiem liek spert šo izmisuma soli?
– Visdažādākie. Naudas lietas, nespēja uzturēt sevi, apziņa, ka esi kredītu jūgā un nezini, kā no tā tikt ārā. Darba zaudēšana. Tikpat bieži nelaimīga mīlestība, ģimenes konflikti. Ekonomiskās krīzes diemžēl palielina pašnāvību skaitu valstī. Arī iepriekš, 2007.-2010. gada globālās finanšu krīzes laikā daudzi zaudēja darbu, bet bija uzņēmušies lielas kredītsaistības. Tolaik ir piemēri no Bauskas, kad cilvēki izšķīrās par galējo soli. Arī daudziem ikdienas ģimenes skandāliem pamatā ir finanšu problēmas. Cilvēki dzīvo spriedzē, un tad daudz nevajag, lai situācija eskalētos.
Pēc statistikas biežāk no dzīves šķirties izvēlas vīrieši…
– Tā tas diemžēl ir. Tie cilvēki, kas to dara publiski, pat ja viņiem šāds nolūks ir, ar šo soli vairāk tomēr cenšas sameklēt palīdzību. Tas ir kā palīgā sauciens. Diemžēl ir situācijas, kad cilvēks īsteno savu nodomu, nesagaidot palīdzību. Es cenšos emocionāli distancēties no katra gadījuma. Ja katram dzīvošu līdzi, drīz vien pats varu psiholoģiski sabrukt un man pašam tad vajadzēs palīdzību.
Vai policijā ir psiholoģiskais atbalsts pārrunu vedējiem, ja nu krīze atstāj emocionālu traumu?
– Pašvaldības policijā nav, bet Valsts policijā ir pieejams psiholoģiskā atbalsta dienests. Es esmu izgājis arī apmācības «kolēģis kā atbalsta persona». Ja redzu, ka kolēģi kaut kas nomāc, varu mēģināt palīdzēt: saprast, kas noticis, mudināt, lai viņš saņem profesionālu palīdzību.
To, ka policistiem vajadzīgs psiholoģiskais atbalsts, Valsts policijā ir sapratuši jau pirms laba laika. Tas arvien vairāk attīstās un plašāk izskan, ka ir tādas iespējas. Šajā jautājumā, salīdzinot brīdi, kad sāku strādāt un kā ir tagad, pieeja ir pilnībā mainījusies.
Vai jūsu darbs norit līdzīgi detektīvseriālos redzētajiem pārrunu vedējiem?
– Tik skaisti dzīvē nav. Seriālos ir pārspīlēti. Dzīvē tas ir garš un nogurdinošs process. Turklāt jebkurā vietā, sākot pārrunas, nodrošinu, lai esmu pilnīgā drošībā. Man vispirms jārūpējas par savu, tikai tad par otras personas drošību. Citādi var sanākt, ka beigās ir pat divi letāli gadījumi.
Kuras ir visgrūtākās situācijas policista ikdienā?
– Tie ir ģimenes konflikti, kuru skaits palielinās. Tie ir vissmagākie izsaukumi. Vienu dienu aizbrauc uz izsaukumu, kur ir konflikts ar roku palaišanu, atrisini situāciju, nošķir konfliktējošās puses. Pēc dienas satiec šos cilvēkus, rokās sadevušos, un vēl uzklausi, kā viņi zākā policistu, ka tas mēģinājis viņus izšķirt. Vēl pēc dienas atkal jābrauc pie viņiem izsaukumā. Ja tur vēl bērni pa vidu, tie ir ļoti smagi gadījumi.
Policistus apmāca, kā rīkoties šādās situācijās. Primāri pats nedrīksti iekarst un iesaistīties konfliktā, nevar nostāties nevienā pusē, jo konfliktu tas tikai var pastiprināt. Jāspēj saglabāt vēsu prātu.
Kāpēc, jūsuprāt, ģimenes konfliktu kļūst arvien vairāk?
– Konfliktā iesaistītie sapratuši, ka ir iespēja saņemt palīdzību. Kādreiz vienkārši neziņoja. Vardarbība ģimenē bija slēpta. Tagad visur runā, ka
ir iespēja aizstāvēties, pārtraukt vardarbību. Arī sabiedrība kļuvusi iejūtīgāka, redz vairāk. Nākusi klāt iespēja fiksēt visu video un audio formātā. Līdz ar to uzzinām arī par tiem konfliktiem, kas bijuši jau iepriekš, tikai par tiem neviens neinformēja. ◆
Bauskā uz tiltiem īpašas aicinājuma zīmes
Pērn pirmajā pusgadā Bauskā bija kopā trīs pašnāvības vai to mēģinājumi, nolecot no Mūsas tilta.
«Bauskas Dzīve» jau rakstījusi, ka ārvalstīs, kur tā dēvētie pašnāvnieku tilti vai skatu kraujas nodrošināti ar aizsargbarjerām, plastikātu, drāšu žogu, tērauda margām vai drošības tīkliem, to uzskata par pietiekami efektīvu instrumentu. Tam pamatā ir novērojums, ka lēciens no tilta ir impulsīvāks pašnāvības veids nekā citi. ASV un Anglijā pētījumos pierādīts, ka aizsargbarjeras samazinājušas pašnāvību skaitu uz vairākiem riskantajiem tiltiem. Austrālijā ekonomiskā vērtējumā secināts, ka katrs tiltu drošībā ieguldītais dolārs desmit gados devis 2,40 dolāru ieguvumu. Situāciju uzlabo arī speciāli krīzes līniju telefoni, kas uzstādīti uz tiltiem.
Ko izdarījusi Bauskas novada pašvaldība? Uz tiltiem izvietojusi īpašas aicinājuma zīmes ar krīzes tālruņu norādēm, lai cilvēki varētu vērsties pēc palīdzības, kā arī pašvaldības policijā ir profesionāls pārrunu vedējs krīzes situācijās. ◆
«Novešanu līdz pašnāvībai» grūti pierādīt
Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes priekšnieks Indulis Blīgzna stāsta, ka policijā tiek reģistrēti visi pašnāvību gadījumi. Iemesli tām var būt ļoti dažādi – tās var būt veselības problēmas, emocionālie pārdzīvojumi, psiholoģiskas problēmas. Bieži tas saistīts ar savstarpējām attiecībām, alkohola un narkotiku lietošanu, kas degradē cilvēku. Taču, ja cilvēks pats izlemj pārtraukt savu dzīvi, tas nav noziegums. Protams, tā ir traģēdija, ka cilvēks šādi ir gājis bojā. Policijā šie gadījumi tiek fiksēti. Policijas darbinieki izvērtē situāciju, tomēr šādos gadījumos parasti tiek rakstīts lēmums par atteikumu uzsākt kriminālprocesu.
Kriminālprocesu sāk tikai tādā gadījumā, kad cilvēks ir novests līdz pašnāvībai. Taču I. Blīgzna ne savā darba praksē, ne arī Zemgales pārvaldes praksē neatceras nevienu gadījumu, kad būtu pierādīta kādas personas apzināta, mērķtiecīga, ilgstoša un sistemātiska darbība, kas būtu citu personu novedusi līdz pašnāvībai.
Amerikas Savienotajās Valstīs un kaimiņos Igaunijā veikti pētījumi, kas apliecina, ka pašnāvību gadījumi ietekmē arī valsts ekonomiku. Viena jauna cilvēka pašnāvība valstij rada zaudējumus aptuveni divu miljonu dolāru apmērā. Tuvinieki nespēj strādāt, ir emocionāli iztukšoti, tiek ņemtas darbnespējas lapas. Ja Latvijā gadā dzīvību sev atņem vidēji 250 cilvēku, tas valstij nozīmē ap 200 miljonu eiro zaudējumu. ◆
