Lauku reģionos dzīve nav viegla; visvairāk sāp par pensionāriem

«Latvijas Avīze» novados skaidro, kā sociālie darbinieki un paši maznodrošinātie ļaudis uztver pārtikas atbalsta paku izsniegšanas samazinājumu

Žurnālists runājis ar speciālistiem un iedzīvotājiem Dienvidkurzemes novadā, Liepājas valstspilsētā, Krāslavas novadā.

«Gan jau izdzīvosim. Esam rūdīti»
Dienvidkurzemes novada pašvaldības Sociālā dienesta vadītāja pienākumu izpildītāja Oksana Strēle cer, ka arī nākamajā gadā maznodrošinātie tomēr saņems pakas, jo tas viņiem ir liels atbalsts. No 33 tūkstošiem novada iedzīvotāju tādu ir 339, starp viņiem 234 pensionāri, 42 bērni, 33 strādājošie un 30 invalīdi. Trūcīgo statuss novadā ir 1235 cilvēkiem.
«Mūsu novērojumi liecina, ka maznodrošinātajiem šīs pakas ir ļoti vajadzīgas. Lauku reģionos dzīve nav viegla. Daudz ir pensionāru, kas visu mūžu strādājuši, bet saņem mazas pensijas. Domājam, kā šo cilvēku grupu atbalstīt, bet visu atstāt uz pašvaldību pleciem ir liels slogs. Lai nākamgad mūsu maznodrošinātie saņemtu pakas kā līdz šim, vajadzētu ap 100 000 eiro. Tas ienākumu slieksnis starp trūcīgo un maznodrošināto nemaz nav tik liels. Manuprāt, jābūt kādam kompromisam – kaut mazāk, bet pārtiku maznodrošinātajiem tomēr būtu jāturpina saņemt,» pārliecināta O. Strēle.
Dienvidkurzemes novada Cīravas pagasta sociālā darbiniece Mairīte Alfuse tuvojošos situāciju raksturo kā samērā traku: «Cenas mūsu pagasta divos veikalos augstākas nekā pilsētā. Kur tad mani tantuki var aizbraukt? Šis nav īstais brīdis, kad atteikties no pakām maznodrošinātajiem. Neslēpšu, ka arī ieradumam liels spēks. Visvairāk sāp par pensionāriem, kuri visu mūžu godprātīgi strādājuši un nu saņem ap 400 eiro pensiju, dzīvo daudzdzīvokļu mājās un ziemā par apkuri tērē līdz pat pusei no pensijas. Liela daļa šo cilvēku strādājuši Cīravas putnu fermā – pēdējais tās īpašnieks ar nodokļiem izdarījās tā, ka darbiniekiem pensijas nekrājās.»
Kamēr pagastmājā runājamies, atveras durvis un ienāk viena no bijušajām putnu fermas strādniecēm, 81 gadu vecā Vaira Kļava. Dzīvojot viena privatizētā dzīvoklī daudzdzīvokļu mājā. Pensija 400 eiro, bet apkure dārga: janvārī par to samaksājusi 200 eiro. Daudz naudas aizejot zālēm un dakteriem, un maz kas paliekot pāri. «Cenas veikalos visu laiku ceļas. Pārdevējas nespējot cenu zīmes mainīt: tās ceļoties gandrīz ar katru preču vedumu,» rokas žņaudzījot, stāsta pensionāre.
«Mēnesī maznodrošinātajiem izdalu ap 50 paku, lielāko daļu pensionārēm vecumā virs 70 gadiem, otra lielākā daļa aiziet daudzbērnu ģimenēm, kurām arī nav viegli. Pie mums šīs pakas sasniedz mērķi vistiešākā veidā,» stāsta M. Alfuse. Par valdības lēmumu maznodrošinātajiem no nākamā gada vairs neizsniegt pārtikas pakas viņa spriež: «Varēja jau agrāk pateikt, bet gan jau izdzīvosim. Esam rūdīti. Žēl tikai cilvēku, kuri visu mūžu godprātīgi dzīvojuši un strādājuši, bet tagad viņiem nākas ciest.»

Ziema būšot smaga
Liepājā ir 1117 maznodrošinātas ģimenes (1327 cilvēki), kam šīs pakas ir liels atspaids, stāsta Liepājas valstspilsētas pašvaldības Sociālā dienesta vecākā sociālā darbiniece Gita Kirste-Putniņa. Pagaidām gan satraukuma neesot – emocijas un pārdzīvojumus dienests sagaidīšot pēc Jaungada, kad arī lemšot, ko darīt.
«Būs ļoti smagi, sevišķi ziemas periods un marts, kad palielinās arī maznodrošināto skaits, samazinās darba iespējas. Tie nebūs alkoholiķi vai slimnieki, kuri pirmie cietīs, – pirmos sitienus uzņems pensionāri, bērni un invalīdi. To zinu, jo Dienvidkurzemes novadā pazīstu visus pakas saņēmējus, Liepājā – gandrīz visus. Un zinu arī skaitļus. Latvijā no maznodrošinātām personām ap 80% ir pensionāri un bērni, Dienvidkurzemes novadā un Liepājā – pat 84%,» saka biedrības «Latvijas pirmās palīdzības vienība» valdes priekšsēdētāja Inita Bišofa, kura nodarbojas ar paku izsniegšanu un piegādi, «darbspējīgie vēl kaut ko izdomās, bet ko iesāks pensionāri un invalīdi? Būs lielāks spiediens arī uz mūsu zupas virtuvi – jau tagad 120 porcijas dienā apēd. Pašvaldībām būs vēl vairāk jāiespringst, lai atbalstītu savus iedzīvotājus.»
Biedrības telpās uzturos pāris stundu, un visi, kas atnāk pēc pakām, ir pateicīgi un laipni. Nāk gan ļaudis gados, gan vidējā, gan jaunā vecumā, gan trūcīgie, gan maznodrošinātie. Kādam sejā dzīve ievilkusi kaitīga ieraduma grumbas.
Atnākusi arī gados jaunā Ilze ar savu dēliņu Jāni, viņas ģimene ir maznodrošināta. Sieviete strādājot par pavāri, bet, visticamāk, viņa tikšot atlaista, jo dēls daudz slimojot un tāpēc jāpaliek mājās. Bērna tēvs gan maksājot uzturlīdzekļus, bet nedaudz. Kā vientuļai mātei ir valsts dzīvoklis un mājokļa pabalsts. «Neesmu ne sliņķe, ne alkoholiķe, nesmēķēju, bet dzīve tā iegrozījusies, ka man šīs maznodrošinātajiem domātās pakas ļoti noder. Pilnīgi visa pārtika lieliska. Esmu dzirdējusi, ka mums pakas vairs nepienākšoties. Tas ir slikti… Bet gan jau būs labi,» Ilze tomēr nezaudē optimismu.

«Raudāt gribas par formālismu»
Krāslavas novada biedrības «Dagdas invalīdu brālība NEMA» vadītāja Mārīte Zariņa aicina pašvaldības būt iejūtīgākām, sevišķi Latgalē, kur jau tā neklājoties viegli. «Dagdā pēc maniem novērojumiem apmēram puse paciņu saņēmēju ir mazturīgie. Kas ar viņiem būs nākamajā gadā? Pēc būtības liela daļa maznodrošināto ir trūcīgi, tikai šo statusu no pašvaldības grūti dabūt: te zemītes par daudz, te traktors sētmalā, te automobilis. Tās ir lietas, bez kuram šajā Latvijas galā grūti iztikt. Nu kaut kā jocīgi, ka tāpēc nevar dabūt trūcīgā statusu. Vienai ģimenei šo statusu atņēma, jo bija paņēmuši kredītu, lai salabotu savu veco automobili, citai – ka septiņu bērnu māte nebaltai dienai bankā bija uzkrājusi 200 eiro, vēl citai – ka krustmāte pirmklasniekam uz skolas sākumu bija pārskaitījusi 100 eiro. Nu, raudāt gribas par šādu formālismu! Bet dzērājs dzer, nestrādā un nedzīvo sliktāk, jo pakas saņem. Būs tikai sliktāk – to es redzu, pēdējā laikā palielinās mūsu zupas virtuves apmeklētāju skaits,» noraizējusies ir M. Zariņa. ◆

Kā es pirku trūkumpaku
Pārtiku pakām piegādā AS «Dobeles Dzirnavnieks», ar kuru spēkā ir līgums no 2023. līdz 2026. gadam. Pašreizējās pakas produktu sastāva iepirkuma cena ir 25,37 eiro. 12. novembrī kā ķekavietis devos uz Ķekavas (lielā mērā Rīgas guļamrajons) centra lētāko lielveikalu iepirkt trūkumpakas produktus, lai saprastu, cik cilvēki reāli zaudēs. Vispirms centos izvēlēties preces no augstākajiem plauktiem, ar «Eko» un «Bio» atzīmēm kā pakā, bet ne visām precēm bija tāda izvēle, piemēram, šķeltiem zirņiem, rafinētai rapšu eļļai un makrelei savā sulā bija tikai viena izvēle. Ja man būtu jānopērk visi šie produkti, es iztērētu 26,88 eiro. Šajā summā iekļautas arī olu pulvera un pilnpiena pulvera izmaksas, ko šobrīd nevarot mazumtirdzniecībā nopirkt ne tikai Ķekavā, bet arī nekur citur Latvijā, kā apgalvo šīs nozares speciālisti – tikai lielražošanas vajadzībām. Bet pakā liktais olu pulveris varētu maksāt ap 15 eiro kilogramā, pilnpiena – ap pieciem eiro kilogramā.
Savukārt tad, ja šo paku komplektētu ar vislētāko lielveikalā nopērkamo produkciju, man iznāca, ka būtu jāizdod 22,78 eiro. Cik naudas vajadzēs, ja kāds Cīravas maznodrošinātais nesaņems šo paku un gribēs pēc iespējas lētāk to sakomplektēt vietējā veikalā? Patlaban iznāktu 27,11 eiro, kas ir gandrīz piecus eiro vairāk nekā Ķekavā. Vai tas ir daudz vai maz – gan kopējā summa, gan cenu atšķirībā –, jāspriež katram pašam.

Teksts – ARTIS DRĒZIŅŠ, «Latvijas Avīze»