Vēsturiskais pavērsiens ir noticis: vakar, 21. novembrī, Latvija un vēl sešas Austrumeiropas valstis saņēmušas uzaicinājumu iestāties NATO – Ziemeļatlantijas valstu aliansē.
Vēsturiskais pavērsiens ir noticis: vakar, 21. novembrī, Latvija un vēl sešas Austrumeiropas valstis saņēmušas uzaicinājumu iestāties NATO – Ziemeļatlantijas valstu aliansē. Zināmais – līdzdalība tajā maksās lielu naudu, aptuveni trīs miljonus dolāru gadā, nezināmais – cik drošas būs mūsu valsts robežas un cik nedroši jutīsimies paši savā zemē. Vai tas būs ceļš no slepus noliktas svecītes pie J. Čakstes pieminekļa Meža kapos līdz varas balstītam salūtam, par ko 18. novembrī Doma baznīcā runāja arhibīskaps J. Vanags, rādīs laiks un apstākļu sakritība.
Cilvēki kā bērni – atmiņā patur spilgtāko. Mūsu novadā, konkrēti Bauskā, tā bija uguņošana pie «RIMI», kas 15. novembra vakarā atradās ļaužu ielenkumā. Tikai ātri dziestošās salūta zvaigznītes atmirdzēja lielveikala uzvarai par godu, nevis valsts svētkiem. Katram savi ceļa pagriezieni.
Lai piedod kora «Silvicola» vīri, kas svētku dienā skaņām pārpludināja Bauskas tautas namu, manu dvēseli vairāk skāra Mūzikas skolas koris ar tīru, sirsnīgu, gaišu dziedājumu. Ja afišas vēstīs par šo bērnu uzstāšanos – noteikti aizejiet!
Labi skanēja Saeimas koris, kad svinīgās sēdes noslēgumā «pazuda» valsts himnas fonogramma. Atkal drosmīgākā bijusi prezidente, uzdodama toni «a cappella» dziedājumam. Vairai Vīķei-Freibergai var uzticēties – glābs jebkurā situācijā.
Pārdomas raisīja tukšā Sv. Gara baznīca Bauskā 18. novembra rītā un aicinājums uz ekumēnisku aizlūgumu par mūsu valsti – pievakarē pēc divu stundu ilga koncerta ļaužu piekarsētā Tautas nama zālē. Varbūt šāds aizlūgums varētu notikt baznīcā rīta stundā?
18. novembrī dzirdēju pirmo lielāko valstsvīru, Einaru Repši, kas konsekventi runāja par Latvijas valsti, nevis distancēti vēsi – par šo valsti, kā bijis līdz šim. Lai arī cik pārliecinoša ir viņa stāja, reizēm kļūst jaunās valdības vadītāja žēl – tik ļoti viņu plucina gan nelabvēļi, gan plašsaziņas līdzekļi, kurus par naidniekiem nosaukt gan nevarētu.
E. Repše «pieteicis karu» kūtriem ierēdņiem un institūcijām, kuras «nevaram atļauties». Es pat šaubos, vai valstī ir kāds, kas pilnībā orientējas desmit gados radītās birokrātijas mudžeklī, kur sapinušies dažādu ideoloģiju un mērķu cilvēki.
Zīmīgs notikums: 16. novembrī noslēdzās integrācijas informatīvās telts «uzvaras» gājiens E. Aldermanes vadībā. Rezultāts: galvenās iedvesmotājas, savienības «Latvijas ceļš», fiasko 8. Saeimas vēlēšanās un naturalizēto pilsoņu pārliecinošs atbalsts «Līdztiesības» (T. Ždanoka), Sociālistiskās parijas (A. Rubiks) un jurkāniešu mikslim – PCTVL.
Sava «telts» no vakardienas būs cilvēktiesību uzraugam Nilam Muižniekam, kuru Saeima apstiprinājusi par īpašu uzdevumu ministru tautību un sabiedrības integrācijas lietās. Ja būšot nepieciešams, viņš stāšoties Pirmajā partijā.
Atceroties svecīšu, salūtu un zvaigznīšu tēmu, atgādināšu profesora I. Lazovska sacīto ekumēniskā dievkalpojuma laikā Doma baznīcā. Viņš aicināja tiekties pēc gaismas, nevis lai spīdētu, bet lai redzētu. Ko gan vēl citu varētu vēlēt, uz ziemas saulgriežiem ejot.
