Visockis-Rubenis: ir jāizmanto šis brīdis, lai ietu uz skolām un aicinātu bērnus iesaistīties basketbolā

Pasaules kausa basketbolā finālturnīrs debitantei Latvijas vīriešu basketbola izlasei bija īpaši veiksmīgs – piektā vieta pasaulē un atzinība ne tikai pašu mājās, bet arī ārpus Latvijas robežām. Brīdī starp Latvijas izlases pēdējās spēles finālsvilpi un došanos mājupceļā aģentūra LETA valstsvienības mājvietā Manilā uz sarunu aicināja galvenā trenera Lukas Banki asistentu Artūru Visocki-Rubeni.

Kā izlase ir progresējusi visa priekškvalifkācijas, kvalifikācijas un šī turnīra laikā?

Jāatgriežas divus gadus senā pagātnē, kad sākām no “pagraba” jeb priekškvalifikācijas turnīra, un tolaik vēl bija tā dēvētais Covid-19 burbulis, kad pirmo reizi tikāmies. Komanda ir attīstījusies, izveidojot savu spēles stilu un zīmējumu, kuru piekopām un saglabājām arī pasaules čempionātā. Par to esmu arī nedaudz pārsteigts, jo parasti tā nenotiek. Ja redzam citas izlases, tad viņiem sniegums ir viļņveidīgs. Jā, zaudējām Vācijai, bet tā spēle bija ļoti augstas kvalitātes un pietrūka tikai viena metiena.

Svarīgs posms, manā skatījumā, bija viena spēle jeb zaudējums pārbaudes mačā Lietuvai. Pirms čempionāta tas bija tieši laikā, jo iepriekšējās pārbaudes spēlēs gāja ļoti labi, neskatoties uz sastāvu. Nesaku, ka tas tā bija, bet varēja iezagties kaut kāda pašpārliecinātība, tāpēc šis zaudējums Lietuvai mūs sapurināja. Tas bija īstajā brīdī un īstajā laikā. Komanda gāja uz priekšu un augšu. Noslēdzošā finālturnīra spēle pret Lietuvu bija kulminācija visam, treneri pat nevajadzēja, komanda visu darīja laukumā instinktīvi.

Ko pats – kā jau pieredzējis treneris – esat ieguvis darbā ar Luku Banki? Kas ir tās mācības, ko viņš nodod Latvijas treneriem?

Kad Luka tika apstiprināts par galveno treneri, bija konkurss, kurā piedalījās apmēram desmit treneri. Mēs gājām uz intervijām ar Luku, viņš mūs intervēja un tad izvēlējās mūs ar Jāni [Gailīti] par saviem palīgiem. Sadarbību sākām jau pirms Pasaules kausa priekškvalifikācijas, kad tā gada jūnijā Polijā bija jāaizvada pārbaudes spēle un jāgatavo izlases tuvākās rezerves. Tas bija brīdis, kad iemācījāmies viens ar otru sastrādāties.

No darba kopā ar Luku esmu ieguvis patiešām daudz. Viņš ir ļoti prasīgs un strukturēts treneris. Augstākajā līmenī bieži vien ir ļoti harismātiski treneri, kuri uz basketbolu skatās virspusēji, bet citi ir taktiķi, kuriem vispār nav harismas. Luka sevī lieliski apvieno abas šī īpašības. Viņš ir ļoti prasīgs, harismātisks un pārzina savu profesiju augstā līmenī. Varēju no viņa mācīties katrā jautājumā, bet tikpat daudz varēju mācīties arī no Jāņa Gailīša. Mēs viens otru papildinājām. Protams, nesaku, ka viss bija gludi un skaisti, bija arī jāpastrīdas, bet tas pieder pie lietas. Luka mums treneriem ir kā kapteinis, kurš visus veda uz priekšu.

Bez treneru štāba, kas vēl ir šīs izlases panākumu neredzamā daļa?

Luka ir izlases redzamākais cilvēks, bet lielākā daļa tomēr ir neredzama. Finālturnīra laikā Banki palīdzēju ne tikai es un Jānis, bet arī, piemēram, Uldis Švēde un Žanis Peiners. Lai sagatavotu komandu vienai spēlei, tiek ieguldīts milzīgs darbs, daudzi pat neapzinās, cik tas ir liels – video sagatavošana, skautings un viss pārējais. Tās ir naktis un garas stundas, jo tiklīdz viena spēle beidzas, ir jāpārslēdzas uz nākamo. Tas nav tā, ka spēle beidzas un var atpūsties. Tas ir nemitīgs darbs.

Arī visam medicīnas personālam viss darbs sākas tikai pēc spēles – atjaunošanās process, masāžas, uzturs, fiziskā sagatavotības plānošana. Piemēram, Oskars Ernštreits ar Ivaru Ikstenu plāno, kuros brīžos jāliek treniņi, kādai slodzei ir jābūt, tas tiek rēķināts un domāts. Protams, galvenie aktieri ir basketbolisti, jo tieši viņi iet laukumā un cīnās par uzvaru. Mēs mēģinām iedot visu, lai viņi būtu maksimāli labi uz katru spēli.

Vai spēles modelis, kurā tikpat kā neizmanto centra spēlētājus, būs dzīvotspējīgs arī citos turnīros? Vai šāda izvēle Pasaules kausā bija, ņemot vērā sastāva iespējas?

Šāds spēles modelis ir saistīts ar mūsu stilu. Ja būtu Kristaps [Porziņģis], tas tāpat gandrīz nemainītos. Tas mums ir palīdzējis arī kvalifikācijā, ka mūsu spēles stils arī ar Kristapu nemainās. Tas ir Lukas galvenais princips – mainās spēlētāji, bet galvenie principi paliek tādi paši. Mēs spēlējam no aizsardzības, spēlējam ar ļoti kustīgu uzbrukumu, kurā ir daudz piespēles, daudzas darbības bez bumbas. Mums nav tik daudz spēlētāju, kuri spēlē ar bumbu un atbrīvo citus. Protams, ierodoties Kristapam, tā uzbrukuma daļa nedaudz palielinās.

Arī mūsu sastāvs ļauj variēt ar spēli. Šajā gadījumā mūsu pretinieki bija tādi, ar kuriem bija daudz ērtāk spēlēt ar mazo sastāvu – ar Andreju Gražuli un Rolandu Šmitu kā centra spēlētājiem vai ceturto numuru, kā arī daudz mainīties “pick and roll” sadarbībās. Tajā pašā laikā pret Lietuvu tikpat svarīgi bija Anžejs Pasečņiks un Klāvs Čavars, jo pretiniekos bija Jons Valančūns, kas ir lielais centrs. Tā arī ir tā komandas treneru gudrība – izvēlēties tādu sastāvu, lai pret katru pretinieku varam pretī likt labāko sastāvu un mēģināt arī taktiski apspēlēt. Mazais sastāvs ir ātrs un dinamisks, bet tajā ir vieta arī garajiem spēlētājiem.

Kas Latvijas Basketbola savienībai un visai basketbola sabiedrībai būtu jādara vispirms, lai šis čempionāts kalpotu kā atspēriena punktus, nevis virsotne, uz kuru nostalģijā raudzīties pēc 20 gadiem, kā tas bija ar futbola izlases iekļūšanu 2004.gada Eiropas čempionātā?

Šajā brīdī pats svarīgākais ir sasniegt bērnus. Patiesībā mēs pat nejūtam to, kas notiek Latvijā, bet sieva un draugi sūtīja bildes no skolām, internetā redzēju, ka bērniem tiek dotas brīvas stundas un bērni skatās basketbolu. Es saviem treneriem Liepājā pirms pāris dienām aizsūtīju ziņu, ka ir jāizmanto šis brīdis, lai ietu uz skolām un aicinātu bērnus iesaistīties basketbolā, jo viņi šobrīd noteikti grib līdzināties Artūram Žagaram, Andrejam Gražulim un Dāvim Bertānam. Lai šis brīdis būtu ilgtspējīgs, ir jāiesaista bērni un jāizmanto brīdis, kad basketbols ir populārs, tad arī izdosies varbūt ne katru gadu, bet regulāri tikt uz turnīriem. Masveidība ir pats galvenais, tad arī izkristalizēsies, kuri gribēs iet profesionālajā sportā, kuri gribēs studijas apvienot ar sportu vai arī kādi gribēs to darīt vienkārši amatieru līmenī un būs līdzjutēji, kuri brauks līdzi. Arī tas ir unikāli. Man izskatījās, ka Latvijas faniem bija lielākā kopiena. Tie arī ir tie cilvēki, kuri ikdienā seko līdzi basketbolam.

Dāvis Bertāns vairākas reizes publiski pauda savu noraidošo nostāju attiecībā uz naturalizēto basketbolistu spēlēšanu izlasē – kāda ir jūsu nostāja šajā jautājumā?

Tas noteikti ir mans personīgais viedoklis. Esmu diezgan patriotiski noskaņots, tāpēc esmu arī Latvijas Zemessardzē, ticu Latvijas tautai un cilvēkiem. Tas arī atbild uz šo jautājumu – cik nu iespējams, jāpaliek ar saviem cilvēkiem. Redzot to kolektīvu, ko mums izdevies izveidot, nezinu, vai tas būtu iespējams. Kaut gan Luka pierāda, ka ienākot no malas, arī ar itāļu asinīm var būt daļēji latvietis.

Foto: LTV