Jauns gads un atkal jauns janvāris, kurā mēs, baltieši, atzīmējam barikāžu atceres nedēļu Latvijā, Lietuvā, Igaunijā. Izcīnījām brīvību bez vardarbības, slepkavībām, ar daudz mazākiem upuriem, nekā tas notika, Baltijas republikas dibinot.
Jauns gads un atkal jauns janvāris, kurā mēs, baltieši, atzīmējam barikāžu atceres nedēļu Latvijā, Lietuvā, Igaunijā. Izcīnījām brīvību bez vardarbības, slepkavībām, ar daudz mazākiem upuriem, nekā tas notika, Baltijas republikas dibinot.
Vēlme pēc brīvības
Piecdesmit gadu mēs dzīvojām totalitāras varas ēnā, tā bija tik varena un stipra, ka maz bija tādu, kas uzdrošinājās pretoties militārajam spēkam, pastāvošajai sistēmai. Iekārta balstījās uz spēku, varu un ieroču draudiem, cilvēku bailēm, izdzīvošanas vēlmi, galvenokārt, uz meliem. Sevišķi rūpīgi tika uzmanīts, lai domas par brīvību neiesēstos nevienā prātā un nevarētu plesties plašumā tautā.
Barikādes bija lūzuma punkts, kas ļāva noticēt, ka tauta ir spēks un nevieni meli nav mūžīgi. Cilvēku tieksme pēc taisnības un patiesības bija spēcīgāka par visiem militārajiem spēkiem. Kādu laiku ļaudis var barot ar meliem un puspatiesībām, bet tas periods nevelkas ilgi un nebūt ne mūžīgi. Arī mūsdienu politiķiem šo patiesību vajadzētu atcerēties.
Pieaugot informācijai un komunikācijas iespējām, radās lielāka informācijas pieejamība un ļaužu prātā vēlme pēc brīvības tikai pieauga. Mēs esam tautas ar savu valodu, kultūru un savu vēsturi, mēs zinām, ka esam latvieši, lietuvieši, igauņi. Mūsu tautām ir sava pagātne, paši vēlamies veidot savu tagadni un nākotni bez “pirkstu kratīšanas”, norādījumiem no augšas.
Barikādes ar ugunskuriem, siltu tēju, pīrāgiem, dziesmām un dejām bija visu tautu atmošanās. Ugunskuru siltumā mēs atcerējāmies savas tautas pagātni, savus tēvus un vectēvus. Veidojās kopības un vienotības izjūta, kas pārauga ticībā, ka uzvarēsim.
Gara spēks
Vislielākais Latvijas spēks radās, kad 13. janvārī Lietuvas galvaspilsētā Viļņā sākās traģiskie notikumi, mums bija jāizšķiras, vai nu tagad cīnīties, vai vēl ilgi mosties. Katra cilvēka sirdī un prātā ātri notika izšķiršanās par savas Latvijas aizstāvību – patiesības, mīlestības, tautas un zemes aizstāvību. Apziņa, ka neesam vieni, deva spēku veidot dzīvības cietoksni, gara spēks bija tik liels, ka nebiedēja pat ieroči un tanki.
Cilvēku pārliecība par taisnību ļāva noticēt tiesībām uz brīvību, savas zemes piederībai, savu sakņu dziļumam, pamatīgumam un nākotnei, ka tikai savā brīvā zemē var izaugt un tālāk dzīvot mūsu bērni un bērnu bērni. Toreiz situācija nešķita bezcerīga, jo redzējām iespēju sagraut impēriju. Garīgais spēks ir mūsos visos, tas ir tautā starp mums, kas palīdz veidot nākotni. Nedrīkst apstāties, bet ir jādzīvo tālāk, jāveido tāda zeme un valsts, kas ļautu lepoties ar tās cilvēkiem un viņu darbiem.
Nevienam nav noslēpums, ka pašlaik daudzi barikāžu dalībnieki jau aizgājuši viņsaulē, tā arī nesagaidījuši to mirkli, kad būtu apmierināti ar dzīvi savā zemē, savā Latvijā.
Katrā gadījumā, jātic dzīvei, jātic taisnībai un, galvenais, jātic jaunajai paaudzei! Ko iesākām mēs deviņdesmitajos gados, tas mūsu bērniem jāpabeidz līdz galam!
Esmu pārliecināts, ja šodien mūsu zeme sauktu pēc palīdzības, mēs celtos, ietu un aizstāvētu to, kas mums ir visdārgākais.
