Šajā nedrošības un pārmaiņu laikā Latvijas iedzīvotājiem nepieciešama
pacietība un apziņa, ka šī brīža grūtības ir pārejošas un mēs tās
pārvarēsim, savā runā Latvijas Republikas proklamēšanas 102.gadadienā
sacīja Valsts prezidents Egils Levits.
Valsts prezidents uzsvēra, ka tāpat ir nepieciešamas rūpes vienam par
otru un cilvēcība, tālredzība, kas šodienā ļauj saskatīt jaunas
iespējas, kā arī kopapziņa, darot Latvijas valsti drošu, lepnu un
skaistu.
“Šogad ārkārtas situācijā mēs savas valsts dibināšanas svētkus svinam
klusāk nekā citkārt. Uz laiku esam spiesti palēnināt savu dzīves tempu.
Tas nevienam nav viegli. Taču tas ir nepieciešams, lai glābtu dzīvības
un sargātu veselību, lai neļautu ekonomikai vēl straujāk slīdēt lejup.
Var teikt droši – nākamajā gadā šī pasaules krīze tiks pārvarēta,”
uzsvēra Levits.
Valsts prezidents atgādināja, ka tikpat nozīmīgi kā vienmēr mūs
uzrunā vārdi “Dievs, svētī Latviju!”, kas ir tautas lūgšana, un tie ir
tautas gribas un spēka vārdi – dziesma, kas pirms pēc Satversmes
sapulces lēmuma kļuva par mūsu valsts himnu.
“”Laid mums tur laimē diet,” skan himnas vārdi. Šķiet, neatbilst šim
laikam, kad nevaram, kopā nākot, svinēt savas valsts gadadienu, būt klāt
mūsu armijas parādē vai svētku uguņošanā. Tomēr arī šodien mēs domājam
par šiem vārdiem – tiem pašiem vārdiem, kas skan liela prieka un kopības
brīžos kā ikreiz Dziesmu svētkos. Tiem pašiem vārdiem “Laid mums tur
laimē diet mūs’ Latvijā,” ko pie sevis dziedāja Lidija Doroņina-Lasmane
un neskaitāmi citi latvieši Sibīrijas lēģeros. Tur himna deva cerību,
kurā patverties, lai izdzīvotu,” sacīja Levits.
Viņš norādīja, ka 100 gadus kā valsts himna, bet vēl ilgāk – jau
gandrīz 150 gadu – “Dievs, svētī Latviju!” skan mūsu zemē gan mierīgos,
gan priecīgos, gan tautai traģiskos laikos.
Levits uzsvēra, ka himna ir vecāka par valsti, tā ir dziesma, kas
palīdzēja valstij tapt. “Iesākumā kāds acīgs krievu cara cenzors
aizliedza vārdu Latvija, tā vietā ļaujot minēt vien Baltiju. Viņš
nojauta enerģiju, ko Latvijas vārds, skaļi izdziedāts, dotu latviešu
pašapziņai. Toreiz vārda Latvija aprises vēl tikai skaidrojās un nozīmes
dziļums tapa. Baumaņu Kārlis, mūsu himnas autors, tautas ilgas ietvēra
vārdā. Vārds palīdzēja tapt valstij,” sacīja Levits.
Valsts prezidents uzsvēra, ka vārdi “Laid mums tur laimē diet mūs’
Latvijā” pauž tautas gribu un apziņu par savām tiesībām, jo sapnis par
“Mūs’ Latvijā”, kas īstenojās 1918.gada 18.novembrī, vēl bija jānosargā
Neatkarības kara kaujās. Latvijas “de iure” atzīšana, kam pavisam drīz –
janvārī – tiks svinēta simtgade, starptautiski apliecināja šīs tautas
dabiskās tiesības.
Levits atgādināja, ka vārdus “Mūs’ Latvijā!” latviešu tauta
neaizmirsa okupācijas laikā un dziedāja tad, kad no jauna bija jāatgūst
neatkarība, kā arī to, ka himnas vārdi “Laid mums tur laimē diet mūs’
Latvijā” ietver dziļāku priekšstatu par sevi, par savu tautu un mūsu
nākotni.
“Mēs vēlamies brīvi, bez iejaukšanās un netraucēti paši veidot savu
zemi un savu valsti – “Mūs’ Latviju”. Mēs nelūdzam atļauju, mēs
apliecinām savu gribu. Himna neprasa laimi kāda viena “es” labumam.
Himna nepazīst egoismu. Tā pazīst tikai “mēs” un “mums”. Latvija ir
mūsu, mēs visi kopā gribam tur laimīgi būt. Tas ir ļoti demokrātisks
apliecinājums. Mēs visi piedalāmies, veidojot Latviju tādu, kādu paši
gribam. Mums īpašu. Visiem uzņemoties atbildību par kopīgo un citam par
citu,” sacīja Levits.
Valsts prezidents uzsvēra, ka himnā izdziedātā “laime” nav tikai
tiecība vai sapņi, tā ietver apņēmību un gribu, cilvēka būtībā ielikto
un tautai kā kopumam dabiski piemītošo gribu veidot dzīvi labāku un
laimīgāku.
“Laime kā pilnība, uz ko tiekties, mērķis, kas vienmēr attālinās, jo
sasniegtais nekad nebūs tik labs, lai nevarētu būt vēl labāk. Pilnības
piepildījums vienmēr ir nākotnē, bet tiecībā uz to mēs darām šodienas
darbus,” sacīja Levits.
