Baušķenieki paplašina tradicionālo skatījumu uzņēmējdarbībā

Uz Igauniju! Peipusa piekrastes ikdienas ritms un mācības

Bauskas novada uzņēmēju un mājražotāju grupa pēc divu dienu teorētiskajām nodarbībām kooperācijas jautājumos lūkoja, kā ekonomiskā rosība izvērsusies kaimiņzemes Igaunijas Tartu apriņķī, Peipusa ezera apkārtnē, kas ievērojama ar «Sīpolu ceļu».

Mācības ar praktisko pieredzi Igaunijā finansiāli tika nodrošinātas Eiropas Savienības Lauku attīstības programmas investīciju «Zināšanu pārneses un informācijas pasākumi» ietvaros.
Mācību grupu organizēja un vadīja Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Dobeles biroja uzņēmējdarbības konsultante Raimonda Ribikauska. Brauciena mērķis bija izzināt Latvijas un citu valstu kooperatīvu formas, iespējas un pieredzi. Izbraukuma jūlija trijās pēdējās dienās daudz redzēts un uzzināts.

NVO «Sibulatee» («Sīpolu ceļš») izveidota 2009. gada vasarā ar mērķi attīstīt vietējo teritoriju un padarīt to pazīstamu kā «Sīpolu ceļš». Biedrības galvenie darbības virzieni ir sadarbības tīkla attīstība un uzņēmēju apmācība; vietējo tradīciju saglabāšana un popularizēšana ar «Sīpolu ceļa» kā galamērķa mārketingu; vietējo iedzīvotāju uzņēmējdarbības aktivitātes palielināšana ar dažādiem pasākumiem un aktivitātēm. Lielākais biedrības organizētais kopīgais pasākums ir «Sīpolu ceļa» bufetes diena, līdzīgi kā pie mums Mājas kafejnīcu dienas.

Dažādība vienā dzīves telpā
Alatskivi, tiekoties ar mājražotāju Killi Mustu, kura kodolīgi raksturoja «Sibulatee», apjautām, kādā apkaimē esam nokļuvuši. Proti – viena teritorija, divas valodas (igauņu un krievu), trīs kultūras (baltvāciešu līdzās jau divām pieminētajām). Vēl – visus saistošais Peipusa ezers, kura nosaukums krieviski skan Čudskoe (tulkojumā saskan ar vārdu «brīnums»).

K. Mustai bijusi interesanta darba pieredze Alatskivi pils re-staurācijā. Beidzoties šim procesam, viņa izlēmusi pievērsties individuālajam darbam, par to kolēģi jutušies pārsteigti. Pēc vairākiem gadiem viņa nenožēlo šo soli, kaut arī ļoti daudz jāstrādā. Apgūta vīna raudzēšana. Šajā pavasarī esot «plēsusies kā traka», vākdama sausseržu ogas. No tām gatavotais vīns ir īpašs, par ko varēja pārliecināties degustācijā. Pie K. Mustas var cienāties ar tējām un pašgatavotu limonādi, iepazīt dažādas tējas tradīcijas.

Šī mājražotāju saimniecība sastāv biedrībā, kurā apvienojušies ap 40 «Sīpolu ceļa» uzņēmīgo saimnieku. Cits citu balstot un popularizējot, iesakot, kurp doties. Tiek maksātas biedru naudas, un divi aktīvi cilvēki kārto oficiālos jautājumus, tostarp konsultē par iesaistīšanos projektos, kas tiek plaši izmantoti. Rīko tematiskus festivālus, dažādas meistarklases. Par «Sīpolu ceļu» tapis interesants informatīvais materiāls, kas noder katram tīkamāko objektu izvēlei. Biedrības viens no mērķiem ir veicināt pārtikas un galda kultūru, akcentējot vietējos resursus. Ir pat radīta sīpolu tēja.

Prasīgais sīpols
Vasaras karstumā 7,5 metrus dziļā Peipusa ezera ūdens sasilst, tādēļ zivju lomi samazinās. Lai zvejnieki gūtu citus ienākumus, sāka audzēt sīpolus, kas ienes labu peļņu arī mazās platībās.

Nosaukums «Sīpolu ceļš» ir dots vecticībnieku ciematu atrašanās joslai gar Peipusa ezera krastu. Sīpolu audzēšanas tradīcijas pirms vairāk nekā 400 gadiem ir atnākušas kopā ar ieceļotājiem no Sibīrijas un citiem tāliem Krievijas reģioniem, kur, reformējoties pareizticīgo baznīcai, sāka vajāt tos, kuri vēlējās saglabāt savu piederību vecticībai. Sīpolu audzēšana ir tikai viens no bagātā kultūras mantojuma.

Kostjas sīpolu saimniecībā, kas atrodas Kolkjas ciematā, audzē šos dārzeņus pēc vecticībnieku tradicionālās metodes. Peipusa ezera krasti un zeme ap tiem agrāk bijusi purvaina, tāpēc vēsturiski sīpoli tiek audzēti augstajās dobēs, kas katru gadu tiek pārraktas un veidotas ar rokām. Takas, ar kurām nodalītas augstās dobes, kalpo gan staigāšanai, lai apkoptu sīpolus, gan kā nosusināšanas kanāli. Platības daudzviet ir nelielas, bet Kostjā iegūst trīs līdz četrām tonnām sezonā atkarībā no dabas apstākļiem. Šogad raža ienākusies vismaz par nedēļu agrāk.

Bija redzams, kā notiek apstrāde pēc novākšanas. Tas viss ir roku darbs, pats smagākais – augsto dobju veidošana. Saimnieks Konstantīns Avo uzsvēra, ka īpašo tehnoloģiju nosaka Peipusa ezera ekosistēma, jo pirms vairākiem simtiem gadu tas aizņēmis plašāku teritoriju. Īpaši audzē sīpoliņus sēklai, un tie ienākas pēc trim gadiem.

Saimniecībā cienāja ar sīpolu pīrāgiem, kas vienai daļai Bauskas grupas dalībnieku garšoja vislabāk par citur piedāvātajiem konditorejas labumiem. Mājās tika pārvesti Peipusa sīpoli.