Mums viņi ir visšerpākie tik un tā!

Vecsaulietis Nikolajs Maikūns: Lai iegūtu Latvijas ķiploka daiviņai līdzvērtīgi stipru garšu, vajadzēs vairākas Spānijas ķiploka daivas

Vecsaules pagasta «Meistaros» ziemas ķiploku tonnas jau sagūlušas kūtsaugšā žāvēties. Saimnieks Nikolajs Maikūns, kurš šo kultūru audzē trīs gadu desmitus, zina, ar ko tik īpaši Latvijā audzētie ķiploki un kā tos pareizi izlolot.

Šogad viss tik strauji kā futbolā
Četras tonnas un 227 kilogrami – tik šogad izdevies novākt no pushektāra stādījumiem. Sākumā, kā stāsta Nikolajs, šķitis, ka ar ražu būs bēdīgi, jo gads padevies varen savāds – ziemā daudz slapjuma, vēlāk lieli temperatūras kontrasti. Taču, kad ķiploki novākti un izklāti žāvēties, – skats pavēries gluži labs. «Pat ļoti labs!» priecīgs nosaka Nikolajs. Arī salīdzinot ar pagājušo gadu, raža neatpaliek. Tik pērn viss bijis prognozējamāks. «Šogad viss notiek tik strauji. Nu gluži tā kā futbolā – iespērām pa bumbu, tā aizlidoja, un, kā izrādās, trāpījām vārtos,» smejas ķiploku audzētājs.

Ķiplokus, sākumā gan nelielos apjomos, Nikolajs audzē kopš tehnikuma absolvēšanas 1994. gadā, bet vairumā – no 2011. gada, kad tika atrastas īstās šķirnes. Pushektārs esot tā platība, ar kuru var tikt galā četru cilvēku ģimene, nepiesaistot papildspēkus. Protams, plus tehnoloģijas un zināšanas. Ja vajadzētu algot kādu darbinieku, tad jau nāktos domāt par rentabilitāti. «Es zinu, ka to pushekt-āru spēju apčubināt, ar rokām no lauka nonest, bet galvenais, ka ir, kur to izžāvēt,» audzēšanas apjomu pamato Nikolajs. Viņš ķiplokus īpaši lolojot, un sieva pat jokojot pārmetot, ka ķiplokus Nikolajs mīl vairāk nekā viņu.

Nedēļas laikā ģimene kopīgiem spēkiem un ar tehnikas palīdzību visu ražu dabū zem jumta. Vispirms ķiploku lakstus nopļauj, tad agregāts tos nogrābj, un pie darba tiek likts novācējs. Nikolajs atzīst, ka tā esot bijusi ievērojama investīcija, jo šāds novācējs ir padārgs. Taču tas ļauj ķiplokus ļoti saudzīgi izcelt no zemes un arī atbrīvot no augsnes. Pēc tam novāktais sagulst uz zemes, un sākas roku darbs – pa kastītei vien ķiploki tiek sanesti telpās žāvēties. Nikolajs lēš, ka vēl vismaz trīs četras nedēļas ķiplokiem būs jāžūst, jo rezultātā tiem jābūt ideāli sausiem. Tādus tad var ātrāk stādīt jaunajai ražai un arī uzglabāt ilgstošai realizācijai.

Baltais – asumam, violetais – krāsai
«Meistaros» pašlaik audzē divas ziemas ķiploku šķirnes. Abas senas, to smalkie nosaukumi vairs nav zināmi, bet saimniecībā tos dēvē par baltajiem un violetajiem. Nikolajs turas pie šīm šķirnēm, jo viņam svarīgi, lai ķiplokam ir asums, kvalitāte un tie aug saimniecības smilšainajā augsnē. Saimnieka favorīti ir baltie ķiploki. To izcelsme, visticamāk, meklējama Baltkrievijā, jo pirms gadiem desmit piecpadsmit Nikolajs tos nopircis no baltkrieva. Iesākums gan neesot bijis daudzsološs, taču ar laiku pārliecināja gan šīs šķirnes spēja pārziemot, gan garšas šerpums. Ja vien pircējiem nebūtu aizspriedumu pret to baltumu, Nikolajs, visticamāk, lielākoties audzētu tikai šos.

Nācies pierādīt arī vairumpircējiem, ka šie patiešām izauguši Latvijā, nevis atvesti no Ķīnas. Tomēr, pagaršojot tos, ir skaidrs, ka tie vietējie. Nikolajs skaidro, ka atšķirīga ir ne tikai garša, jo mūsējie ir salīdzinoši ļoti asi, turklāt baltie vēl jo «ņiprāki», bet arī ķiploku apstrādes tehnika – «Meistaros» tiem atstāj nelielas sakņu bārdiņas, kamēr «ārzemnieki» pavisam apgriezti. Turklāt balti šie ķiploki ir tikai virspusē, kad tiek līdz daivām, tās iekrāsojušās krēmīgi rozā svītriņām. Tikai ar pārliecināšanu pērn iegūts noiets vairumtirdzniecības bāzē, un šogad jau saņemti zvani un e-pasti, vai baltie ķiploki jau izžuvuši un dabūjami. Šo šķirni Nikolajs īpaši lolo, tos pavairo un atjauno, jo tādi Latvijā esot retums, varbūt vēl tikai kādam piemājas audzētājam. Baltie šosezon audzēti pat lielākā platībā nekā violetie, jo nav arī tik cimperlīgi. «Audzējot jau jāskatās arī pašizmaksa, lai tas rezultāts būtu cilvēkiem pieejams. Izaudzēsi kaut ko ekskluzīvu un dārgu, un kurš tad galu galā to pirks un galdā cels,» vērtē Nikolajs.

Savukārt pircējus līdz šim vairāk uzrunājuši violetie ķiploki, jo, kā saka audzētājs, «mūsdienās mēs pērkam pēc krāsas un izskata». Ķiplokam, latvieša izpratnē, jābūt violetam, un viņš izvēlē ir samērā konservatīvs. Arī šīs šķirnes izcelsme nav īsti zināma. Tai raksturīgas ļoti rupjas daivas, taču ziemcietība ir vidēja, turklāt šie ķiploki nav tik asi kā baltie. Augšanas laikā var izspēlēt visādus jokus. Praktiski šī šķirne saimniecībā dzīvojot tikai izskata dēļ. Vēl viens šķirnes bonuss – stādīšanai var izvēlēties mazākas daiviņas, augs visas. Baltajam maza kalibra stādmateriāls ātri sevi izsmeļ.

Pārdodot vairumā, arī ķiplokiem, tāpat kā citiem dārzeņiem, ir standarti. Ideālais galviņas izmērs ir no 4,5 līdz piecu centimetru diametrā. Pārāk lieli ķiploki ar varenām daivām nemaz nepriecē Nikolaju, jo tā tomēr ir garšviela, un pircējs mūslaikos taupa uz visu, arī ēdamo. Viņa audzētajām šķirnēm daivas esot laba izmēra, tās der kā vairuma, tā mazumpircējiem.