Piektdien, 21.janvārī, barikāžu atceres ugunskurs tika iedegts Bauskas muzeja pagalmā. Turpat bija aplūkojami to dienu liecinieki – barikāžu dalībnieku gāzmaskas, apģērbi un pārnēsājamie radioaparāti. Izrādās, ka barikādes pirms 31 gada bija uzceltas ne tikai valsts galvaspilsētā Rīgā, bet arī Bauskā, ziņo Latvijas Televīzijas raidījums “Panorāma”.
Katram baušķeniekiem barikāžu laikā bija sava gāzmaska, tās izdalītas civilās aizsardzības angārā. Radioaparāts arī bija vismaz viens uz bariņu.
Raitis Ābelnieks sargāja Ministru kabineta ēku. Uzdevums bijis nocietināt pirmā stāva logus. “Mēs sapratām, ka var mest granātas, ja iesaistās armija. Tika finiera plāksnes saliktas tā, lai atsitas un krīt ārā. Mums bija vismaz telefoni. Arī tās šaušanas laikā varējām teikt, ka esam dzīvi.”
1991. gada 20. janvāra vakarā uzbrukuma laikā Iekšlietu ministrijas ēkai ievainoja četrus no astoņiem Bauskas miličiem, kas arī brīvprātīgi bija pieteikušies sargāt svarīgos objektus. “Viņiem tā bija dežūra, un viņi bija vienīgie, kas ar ieročiem rokās aizstāvēja Latvijas neatkarību.”
Barikādes bija uzceltas arī pašā Bauskā, pie tilta pār Mēmeli. Pēc šaušanas Viļņā bija bažas, ka tieši pa šo ceļu armija mēros ceļu uz Rīgu.
“Ka to karaspēku no Lietuvas pārmetīs uz Rīgu pa “VIA Baltica”, un bija savesta smagā tehnika. Muzeja darbinieces nesa tēju, pīrādziņus, tiem, bet neviens fotogrāfijas nav. Diemžēl,” piebilda Ābelnieks.
Tieši pie barikāžu tilta Latvijas Televīzija satika Ivaru Kaladu. Viņš tolaik bija 35 gadus jauns mehanizators agrofirmā “Uzvara”. Un jau pabijis citā kara zonā – radiācijā, jo devies likvidēt Černobiļas atomelektrostacijas avārijas sekas.
“Arī tā Černobiļa pielika tādu lielu punktu, es sapratu, ka tā tālāk vairs nevar. (..) Un tā komunistiskā ideoloģija, kas turējās uz meliem un zagšanu.
Un tepat brāļi lietuvieši, kaimiņi, jau pirmie cēlās augšā,” stāstīja Kalada.
Ivars kopā ar citiem no Bauskas devās sargāt televīzijas ēku. “Lieljaudas smagie traktori, uzkrāvām ar šķembām un blokiem, lai piesegtu vairākos līmeņos.”
Sašautie Bauskas miliči Ivaram bija pazīstami personīgi. “Liktenis bija lēmis, ka tā dežūra bija viņiem. Ja ne ieņemt, tad iebiedēt. Zināju arī nelaiķi Aļģi Simonoviču. Bauska jau tāds pīļu dīķis, visi pazīstami. Stāstu saviem dēliem, ja vajag – ir jāiet. Par savu valsti jācīnās. Mums viņa ir vienīgā. Citas jau nav
