85 tomātu šķirnes un paštaisīts elektrotraktors piedevā

Bioloģiskajā saimniecībā «Mazbungas» daudzveidība mazina neizdošanos

Izklausās kā masku balles viesu saraksts – «seržants Peppers», «morīši», «ņiprais holandietis», «blondā Mirabella». Taču patiesībā tā ir tikai kripata no Dāviņu puses bioloģiskās saimniecības «Mazbungas» tomātu daudzveidības. Šogad vēlāk nekā ierasti, izmēra, krāsas un garšas ziņā raibas tomātu kompānijas sākušas mērot ceļu pie Rīgas pircējiem.
«Es nevarētu visās siltumnīcās audzēt tikai sarkanus tomātus. Tas ir garlaicīgi,» savu aizraušanos ar šķirnēm skaidro saimniece Agrita Romanovska. Šogad saimniecībā tomāti aug divās siltumnīcās, katrā vairāk nekā 300 augu.

Balts un pat ar melnām strīpām
Šajā sezonā šķirņu skaits gan esot krietni sarucināts, jo bija jāatsijā tās, kas tiešām maz ražo un kuru garšas kvalitāte atstāj vēlēties ko labāku. Taču arī tad tie joprojām ir vairāk nekā astoņi desmiti, iepriekš bijis pāri par 100. Vienā siltumnīcā dažnedažādos toņos krāsojas ķirštomāti – sākot no Agritas mīluļiem sarkanajiem un dzeltenajiem zirnīšiem (tomātiņi mazā pirksta naga lielumā, bet ceri milzīgi un nevaldāmi audzelīgi) līdz pat izmērā jau krietni ducīgākiem, teju baltiem un ļoti saldiem ‘Snow white cherry’. Te arī ražas pārbagātās ‘Oranžās oliņas’. Saskaitām vismaz desmit bagātīgus ķekarus uz viena auga. Tikpat čakli esot arī pēc skata klasiskie sarkanie ķirštomāti ‘Zuckertraube’. Par mazo tomātiņu ražīgumu vispār sūdzēties nevar. Ja neierobežotu to augšanas kāri, tad noteikti tomātu būtu vēl vairāk. Taču lasīšanā tad bez trepēm neiztikt. Savukārt otrā siltumnīcā vienkopus sastādītas lielo augļu tomātu šķirnes. Pa gabalu jau labi pamanāmi dzelteni apaļvaidži vidēja auguma ceros – tā agrā šķirne ‘Zelta tomāts’. Citos slaikajos tomātu stāvos mana augļus pat ar melniem akcentiem.
Siltumnīcās aug tikai tomātu šķirnes, nevis hibrīdi, tāpēc Agrita no tiem ievāc sēklu un pati audzē stādus. Liela daļa šķirņu nākusi no dārzniecības «Neslinko», tāpēc arī nosaukumi tādi jautri latviski.
Šogad raža aizkavējusies aukstā pavasara dēļ. Kad bija plānots stādīt, solīja vismaz mīnus piecus grādus.
Zeme tomātiem tiek ielabota ar pašu gatavotu kompostu. Laistīšanai «Mazbungu» saimnieks Ģirts Romanovskis uzmeistarojis automātisku pilienlaistīšanas sistēmu ar lielām metāla tvertnēm, kur ūdens vispirms var uzsilt.

Eksperiments ar depozīta iepakojumu
Kāpēc tomāti? Jo garšo un patīk, ka ir tik daudz šķirņu, noteic Agrita. Viņai kā kolekcionāra meitai (tēvam savā laikā bijusi iespaidīga sīpolpuķu kolekcija) svarīgi, ka ir, no kā izvēlēties.
Kad vaicājam Ģirtam, kā viņš vērtē sievas aizraušanos ar daudzveidību, viņš paziņo, ka tas ir interesanti, bet tā ir arī sava veida diversifikācija, jo arvien kaut kas aug labāk un kaut kas sliktāk. Jo dažādāki augi, jo lielākas izredzes, ka kāda daļa tomēr izaugs. Ģirts lēš, ka vidēji jārēķinās ar 30% neizdošanos: «Nu kaut vai tagad – mūsu vistas paņēmušas «atvaļinājumu», un olu ir daudz, daudz mazāk. Daudzveidība ir tā, kas pasargā no pilnīgas ekonomiskās bedres.»
«Mazbungās» sakomplektētie tomātu asorti galvenokārt tiek tiešās pirkšanas pulciņiem, interneta veikalam «Svaigi.lv» un privātajiem pasūtītājiem. Tiem, kas nezina, tiešās pirkšanas pulciņi ir cilvēku grupas, galvenokārt jau galvaspilsētā, kas apvienojušās, lai kopīgi organizētu tiešus pasūtījumus no Latvijas bioloģiskajiem zemniekiem. Tā kā lielā tirgošanās ir ceturtdienās, «Mazbungās» trešdienas paiet salasot, sasverot un sapakojot pasūtīto. Agrita, Ģirts un arī viņu dēls Toms to dara ar lielu rūpību. Tā, lai ne tikai laba kvalitāte, bet arī pievilcīgs izskats. Piemēram, pavasaros salāti tiek plūkti burtiski pa lapiņai, piedāvājot dažādas garšas un pat krāsas – komplektā tiek likta rukola, spināti, pakčoi, sarkanā un zaļā mizuna, balodene. «Mazbungas» ieviesušas jaunu iepakojuma veidu – depozīta vairākkārt izmantojamās plastmasas kārbas ar vāku. Tās sanākot pat draudzīgākas videi nekā papīra iepakojums, turklāt to var augstā temperatūrā mazgāt un lietot atkārtoti. Kārbās ērti sakomplektēt salātus, arī šī brīža aktualitāti – mazos tomātiņus. Papildu maksa klientiem par tām netiek prasīta, bet iepakojums ir jāatdod.
Saimniecība piedalījusies arī dažādos tirgos, taču līdz šim par vienīgo, kurā cilvēki patiešām nāk iepirkties, ne tikai pastaigāties un izklaidēties, atzīst Straupes tirdziņu. Sagatavoties tirgum prasot to pašu laiku un darba apjomu, ko sakomplektēt pasūtījumus, taču ieguvums nav prognozējams.
Ja arī baušķeniekiem sakārojas nobaudīt bioloģiski audzētu tomātu asortus, tad Agrita aicina ar saimniecību sazināties tās «Facebook» lapā.
Kopumā «Mazbungās» zem plēves ir 500 m². Vēl vienā lielākā siltumnīcā tikko noražojuši gurķi, tiem līdzās briest vairāku šķirņu paprika un turpat smaržo arī baziliks. Tam bez tradicionālas garšas «Mazbungas» piedāvā arī variācijas ar citronīgām un kanēlīgām notīm. No šīs garšvielas tiek veidots komplekts, lai pircēji var izbaudīt visu garšu buķeti.
Vēl «Mazbungās» trīs četros hektāros aug kartupeļi, sīpoli, ķiploki, burkāni, pupiņas, bietes, pastinaki, kāļi, ķirbji un citi dārzeņi un zaļumi. Arī te bez šķirnēm neiztikt, piemēram, kartupeļiem tās ir pat desmit.
Pārējos hektāros, kas pašlaik saimniecībai kopumā ir 60, aug graudaugi – auzas, griķi, kvieši.
Ģirts atzīst, ka pašreiz jau darāmā šķietot par daudz, jo pie dārzeņiem ir apjomīgs roku darbs. Īpaši salātu laikā, kad visas dienas paejot, tos plūcot pa lapiņai vien. Pircēji teikuši, ka labprāt pirktu salātus visu sezonu, taču tad «Mazbungu» saimnieki nekā cita vairs nepaspētu.

Kad vistas «atvaļinājumā»
Vēl viena pieprasīta «Mazbungu» prece ir olas. Tās saimnieki pārdod tik, cik vistas saražo. Varētu pat vairāk, bet tad tas atkal būtu papildu darbs, par kuru Ģirts un Agrita pašlaik uztraucas visvairāk. Arī jaunas vistu mājas un aploka ierīkošana nemaksās lēti.
Pašlaik «Mazbungu» skaistā 12 šķirņu vistu saime izlēmusi doties «atvaļinājumā» – laiks pamainīt spalvu un pabaudīt tik kārotās ūdenspeļķes. No 100 vistu dējuma izdodas pircējiem piedāvāt pavisam neparastu olu izlasi, kur ir gan tumši brūnas, zilganas, perlamutrīgas, gan klasiski brūnīgas olas. Vistas uzrauga divi gaiļi: melnais jaunulis un seniors Zupas gailis. Tik skarbu vārdu tas izpelnījies, jo jaunībā ar labām manierēm neizcēlās. Kad jau atkal metās plucināt vistas, tam tika piedraudēts, ja šādi uzvedīsies, kļūs par zupas gaili.
Vistas saimniecībā dzīvo smalkās minimājiņās. Turklāt mītnēs ir arī automātika. Noteiktā laikā no rītiem vistām atveras vārti uz ārpasauli, bet vakarā gaisma izdziest pakāpeniski, lai tās paspētu sakāpt laktās. Vēl arī mājiņās ir speciāla vēdināšana, lai iekšā būtu gaiss arī tad, kad lūkas ciet. Vistu viedo māju projekts un izpildījums ir Ģirta veikums.

Uzbūvē elektrotraktoru un ravēšanas ierīci
«Mazbungu» saimnieka radītajam aprīkojumam nu piebiedrojušies divi unikāli jaunumi – elektrotraktors un ravēšanas agregāts. Kā «audeklu» izmantojot pirms dažām desmitgadēm Harkivas rūpnīcā izgatavotu traktoru, tapis pilnībā funkcionējošs un pat jaudīgāks nekā tā dīzeļdzinēja priekštecis ar elektrību strādājošs modelis. No vecā traktora palicis vien rāmis, tilti un kabīne. Jaunajam traktoram, kurš izskatās pavisam svaigs arī tīri vizuāli, ir divi bloki ar akumulatoriem, divi motori. Saimniecība to izmanto sēšanai, stādīšanai un vagošanai. Pārbūvei bijuši nepieciešami divi gadi, bet galvenokārt tāpēc, ka vienlaikus daudz citu darbu. Iegūts ir tikpat labi funkcionējošs traktors, tik bez apdullinošā sparkšķa un raksturīgajām izplūdes gāzēm. Kad Ģirts iedarbina savu meistardarbu, skaņa atgādina drona dūkoņu. Lietojot to jau pāris gadu, esot izprastas dažādas nianses, jo elektrotraktors tomēr neesot tas pats, kas elektroauto.
Traktoram piestiprināts arī otrs Ģirta tehniskās jaunrades veikums – ravētājs. Pašlaik tam tiek pārprogrammēti datori, tāpēc demonstrēt to nevarēja, taču tas jau labi parādījis sevi rudens diļļu ravēšanas darbā. Ģirts stāsta, ka lielākoties ravēšanai paredzētais aprīkojums nākot no Itālijas, taču tur, kur parasti ir karsts un sauss laiks, nezāles leknuma ziņā ļoti atpaliek no mūsējām. Tāpēc šādu ierīču piedāvātā rušināšana mūsu neprognozējamos laikapstākļos izrādījusies nederīga. Cīņa ar nezālēm esot ļoti apgrūtinoša, jo parasti tās izaug vienā laikā un negaidīti. Ja vēl jāgaida uz lietus perioda beigām, tad nezālēm ir iespēja pārņemt visus stādījumus. Ražas vākšanas laikā eksperimenti ar ravētāju gan uz brīdi iepauzēti.

Samazinātās PVN likmes atcelšana būtu trieciens
Vērtēt šo sezonu «Mazbungās» Ģirts vēl neņemas. Pagaidām nav zināms, kas būs ar graudiem. Kvieši būs slikti. Auzas vēl nav nogatavojušās. Griķi pašlaik labi, taču jautājums, vai varēs tikt uz lauka tos novākt. «Dārzeņus esam centušies laistīt un izglābt tajā sausuma periodā, bet daudz ietekmēja agrās salnas. Tāpēc neiestādījām, piemēram, cūku pupas. Daudz ko iestādījām vēlāk, nekā pēc kalendāra vajadzēja. Tam arī būs ietekme. Bet, pat ja noturēsimies līdzšinējā ieņēmumu līmenī, izmaksas taču nemitīgi aug. Tas nozīmē, ka būs sliktāk, nekā bija. Bet, tā kā mums daudz roku darba, vairāk izaudzēt nevaram. Savukārt dārzeņu cenas nav ļoti būtiski pieaugušas,» vērtē Ģirts. Īpaši bažīgu viņu dara tas, ka tiekot spriests par 5% PVN likmes atcelšanu vietējiem dārzeņiem: «Tas būs baigais trieciens. Mūsu konkurenti ir citas mazās saimniecības un tirgus. Tirgū nav nekāda PVN. Ļoti daudzas mazās saimniecības arī nav PVN maksātājas. 21% klāt cenai ir ļoti daudz. Olas mēs pārdodam ar 21% PVN. Pašreiz cena ir 3,5 eiro, bet, ja paņem nost PVN, tad mums paliek tikai 2,8 eiro. Ja PVN nemaksātājs tirgo olas par 2,8 eiro, tad mūs var spēcīgi izkonkurēt.»

Atpakaļ uz pilsētu negribas
«Mazbungās» Ģirts un Agrita saimnieko kopš 2015. gada. Tolaik viss bijis nolaists, krūmos ieaudzis, applūdis, bijis nopietni jāpacīnās arī ar bebriem. Māja tapusi uz bijušās fermas pamatiem, pamazām iekopti arī lauki dārzeņiem. Agrita stāsta, ka Dāviņu pagastā netipiski Zemgalei skaitās lauksaimniecībai nelabvēlīga zeme. Nevis reljefa, bet tieši auglības dēļ. Agrita pieļauj, ka droši vien ražas salīdzinoši ar konvenciālo lauksaimniecību viņu saimniecība iegūst mazākas, taču viņiem labāk patīk saimniekot bioloģiski. Sertifikāts iegūts pārliecības, nevis kaut kāda ķekša pēc.
Kaut darbs laukos esot visu laiku, turklāt daudz smagāks nekā pilsētā un ne vienmēr viss paveicams, atpakaļ uz pilsētu, kur kādreiz dzīvots, viņi gan negribētu. Ģirts vēl piebilst, ka viņam smagākā parasti ir tirgus diena ceturtdiena, kad jādodas uz trokšņaino un vienmēr sastrēgušo galvaspilsētu. ◆

+ 9