www.bauskasdzive.lv
Ziemassvētku laikā, kad daudzi no mums apmeklē baznīcas, kā arī aizdomājas par tradīcijām un vēsturisko mantojumu, Zemgales Plānošanas reģions (ZPR) aicina iepazīt divus īpašus objektus, kas savulaik kalpojuši kā dievnami, bet tagad, pateicoties vietējo kopienu un pašvaldību iniciatīvām, ieguvuši jaunu elpu un kļuvuši par nozīmīgiem tūrisma un kultūras centriem.
Projekta “Lauku teritoriju vietējo kopienu iesaiste reliģiskā mantojuma saglabāšanā” jeb “REliHE” ietvaros tiek veidota labās prakses piemēru izlase, kas demonstrē, kā reliģisko mantojumu var saglabāt un radoši izmantot teritoriju attīstībai, iedvesmojot citus uzsākt līdzīgas iniciatīvas.
Starp pirmajiem apzinātajiem piemēriem ir Mežotnes baznīca Bauskas novadā un Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornis, kas apmeklētājiem piedāvā plašas kultūras un vēstures iepazīšanas iespējas, informē Agnese Launerte, Zemgales Plānošanas reģiona sabiedrisko attiecību speciāliste.
Mežotnes baznīca: atdzimšana cauri laikmetiem
17. gadsimtā celtās Mežotnes baznīcas vēsture cieši saistīta ar Latvijas likteni – tā piedzīvojusi gan uzplaukumu, gan postu, vairākkārt atdzimstot no pelniem. Lai gan pēc Pirmā pasaules kara baznīca tika atjaunota un atkal kalpoja draudzei, padomju gados tā vēlreiz smagi postīta un izmantota kā minerālmēslu noliktava, zaudējot savu sākotnējo nozīmi.
Ar pašvaldības iniciatīvu 2019. gadā sākās Mežotnes baznīcas atjaunošanas darbi, kuru rezultātā tā vizuāli atguva savu kādreizējo izskatu un ieguva jaunu mērķi, stāsta A. Launerte. Tagad Mežotnes baznīca ir mūsdienīga kultūrtelpa, kurā notiek izstādes, koncerti un citi pasākumi. Baznīcas tornī ir izveidota pastāvīga ekspozīcija par Mežotnes vēsturi, bet no torņa galerijas 27 metru augstumā paveras brīnišķīgs skats uz apkārtni. Tādējādi baznīca piesaista gan vietējos iedzīvotājus, gan tūristus, apliecinot, ka reliģiskais mantojums var kalpot sabiedrībai arī jaunā veidā.
Vairāk par Mežotnes baznīcas atdzimšanas stāstu uzziniet šeit: https://ej.uz/gxxk vai sekojiet jaunumiem Kultūrtelpas “Mežotnes baznīca” Facebook lapā: https://www.facebook.com/MezotnesBaznica/
Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornis: vēstures liecinieks jaunā veidolā
Par Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas torni A. Launerte vēsta, ka tas ir viens no pilsētas simboliem, kura vēsture aizsākās 16. gadsimtā. Kā lielas baznīcas sastāvdaļa, tas pieredzējis gan kara posta sekas, gan atjaunošanas prieku. Otrā pasaules kara laikā baznīca tika smagi bojāta, un 1954. gadā tās altāra daļa tika uzspridzināta – no kādreiz iespaidīgās svētvietas palika tikai tornis.
Pateicoties vietējās sabiedrības aktivitātēm, 2004. gadā tornim uzlikts jauns stikla jumts, bet 2010. gadā, piesaistot ES finansējumu, tas tika pilnībā atjaunots. Kādreiz klusais vēstures liecinieks šobrīd apmeklētājiem piedāvā tūrisma informācijas centru, izstāžu zāli, vēstures ekspozīcijas un skatu platformu, no kuras redzama pilsētas panorāma.
Katru gadu torni apmeklē ap 24 000 cilvēku, informē Zemgales Plānošanas reģiona speciāliste. Tas ir spilgts piemērs tam, kā, saglabājot kaut tikai daļu no vēsturiskā mantojuma, var sniegt būtisku liecību par tā kādreizējo nozīmi un iekļaušanos vidē, kā arī radīt pievilcīgu galamērķi pilsētas viesiem. Plašāka informācija par Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas torni un tā piedāvājumu šeit: https://visit.jelgava.lv/lv/sv-trisvienibas-tornis
A. Launerte aicina iepazīt šīs unikālās vietas un smelties iedvesmu reliģiskā mantojuma saglabāšanā.
Viņa informē, ka projekts Nr. 02C0329 “Lauku teritoriju vietējo kopienu iesaiste reliģiskā mantojuma saglabāšanā” jeb “REliHE” tiek īstenots Interreg Europe programmā 2021.-2027. gadam. Projekta kopējais finansējums ir 1 569 442,00 eiro, tai skaitā Eiropas Savienības (Eiropas Reģionālās attīstības fonda) līdzfinansējums 1 255 553,60 eiro.
Izmantotie foto: no visit.bauska.lv, visit.jelgava.lv un Ivara Bogdanova foto no “Bauskas Dzīves” arhīva.
cilvēki, kaut arī tajos “padomju laikos” tomēr bija godīgāki. Laikos, kad baznīcu ēkas pērvērta par graudu noliktavām, traktoru remontdarbnīcām, vai izmantoja citām vajadzībām, tās vairs nesuca par baznīcām. Tagad citi laiki, cilvēkiem pilnīgi cita domāšana, jo arī tam tēvam Nr.1. kopā ar tēvu Nr2., kā arī jaunajai “gimenei” satāvošai no diviem it kā sievišķiem gribas uz to baznīcu aiziet. Tik, diez vai kāds garīdznieks no zināmajām konfesijām tai ēkai svētību dos. Tā arī tā ēka paliks Bauskas domes draudzes īpašums un diez vai par baznīcu dēvējams
Cik atceros, tad padomju laiku graudu glabātuves laikos, tāpat to sauca par Mežotnes baznīcu, nevis ar kādu oficiālu graudu glabātuves vai ķimikāliju novietnes nosaukumu. Tapēc nevajag vemstīties par lietām, kas tev maz saprotamas. Dieva vietā nedotu nevienai baznīcai un nevienam mācītājam svētību, jo visa šī kopa ir tikai sektas un naudas izkrāpšanas vietas. Lēticīgo ļautiņi ticības vieta, kas dažkārt liek aizmirst par realitāti, jo realitēte ir tāda, ka pats savas dzīves un laimes kalējs, strādājot, mācoties, un domājot. Dievs kā atsevišķa būtne neeksistē, tu esi dievs, un pašam sev ir jānotic!
ticiet tagad vien valdībām, novadu domēm un citiem sludinātājiem, kuri joprojām par saviem atribūtiem izmanto kādreizējo baznīcu ēkas. Vai tad ,tavuprāt, tā kādreizējās baznīcas ēkas atjaunošana nav pieskaitāma naudas izkrāpšanas veidam? Tikai šolaiku zinību apstulbināts cilvēks var apgalvot, ka traktoru iesim labot uz baznīcu, vai graudus nodosim baznīcā. Bija jau arī komunisma ideju apstulbināti cilvēki arī toreiz, vien, ja šī ņirgāšanās vēl turpinās?
Pilnīgi aptaurēts “nu ja”, kura doma ir skaidra: “viss ir slikti”, “pilnīgi visi zog” un “neko nevajadzēja atjaunot”, jo “atjaunojot tāpat viss tika nozagts”! Bet, “vot”, padomju laikā gan viss bija labi (neatkarīgi no tā, kā un ko sauca).