Airika Balode
Dzejas dienas piektdien, 8. septembrī, Bauskā tika ieskandētas autoostā, kur norisinājās akcija «Sirds uz perona». Pasākumā piedalījās vairākas baušķenieces, vienojoties dzejas lasījumos un stāstos
Pirmā akcija «Sirds uz perona» pirms 13 gadiem norisinājās stacijā «Tukums 1». Pasākumu organizē Tukuma literātu apvienība, un projekta vadītāja un idejas autore ir literāte Guna Roze-Tamule. Bauskā sarīkojums tika aizvadīts jau otro reizi, un šī gada moto bija «spēka vārdi».
«Sirds uz perona» pasākumā piedalījās dažādas Latvijas pilsētas, pagasti un ciemi, kā arī dalībnieki no citām vietām pasaulē. Šogad dzejas vārdu epicentrs bija stacija «Smārde». No tās uz pāris minūtēm notika tiešraides pieslēgšanās katrai dzejas pieturai, arī Bauskai. Akcijas tiešraide tika translēta platformā «Facebook», to vadīja komponists Edgars Raginskis, bet muzikālu bungu rīboņu nodrošināja Gundars Lintiņš.
Bauskas autoostā pulciņš dāmu bija ieradušās jau uz plkst. 19, lai satiktos ar Bauskas Centrālās bibliotēkas vadītāju Māru Kuļikausku, kā arī akcijas kuratori Bauskā – Madaru Maslovu-Konrādi. Omulīgi sasēdušas uz autoostas soliņiem, dāmas cita pēc citas lasīja līdzpaņemtās dzejas rindas, kā arī dalījās savās pārdomās par izlasīto.
«Manuprāt, šāds pasākums Bauskā vēl nebija redzēts, kad var nākt un brīvi lasīt dzeju. Intereses pēc ierados, paņēmu līdzi arī savus dzejoļus, domājot – ja nu noder,» stāsta baušķeniece Dace Gurlovska, «es gan lasu, gan rakstu pati savu dzeju – pirms pandēmijas bija arī publikācijas žurnālā «Zintnieks».» D. Gurlovskai jau no skolas laikiem iemīļota ir Ojāra Vācieša dzeja, bet patīk arī Imanta Ziedoņa darbi. Rakstīšana kundzei vislabāk vedoties brīžos, kad ir kreņķi, pārdzīvojumi, jo tādos mirkļos esot vēlme savas izjūtas «izlikt uz papīra». Tomēr pantiņi topot arī priecīgākos brīžos – par godu dažādām jubilejām un svētku dienām.
«Šajā pasākumā nedaudz traucē apkārtnes trokšņi, bet domāju, ka nākamajā gadā akciju «Sirds uz perona» jāturpina īstenot – katrs no atnācējiem varētu paņemt līdzi vēl kādu, lai esam vairāk,» uzskata D. Gurlovska.
Interese par pasākumu redzama ne tikai dalībnieku vidū, bet arī autoostas apmeklētājos, pasažieros. Gaidot autobusu, teju visi pienāk tuvāk vai arī turpat no attāluma cenšas saprast, kas tad šeit īsti notiek.
«Uz akciju mani paaicināja viena no dalībniecēm, tas bija spontāni, bet redzēt ko šādu autoostā ir nepierasti,» stāsta dzejas baudītāja Aija Vanaga, «dzeja man patīk, bet kopš vidusskolas laikiem daudz neesmu to lasījusi. Iecienītākā autore noteikti bija Māra Zālīte, jo viņas dzejā bija tāda zināma brīvības nots, progresivitāte tam laikam, jo mācījos padomju periodā. Tas bija laiks, kad nevarējām teikt visu, ko un kā domājām, tāpēc M. Zālītes un līdzīga dzeja uzrunāja.»
Pēc laiciņa ir pienākusi baušķenieku kārta pieslēgties akcijas tiešraidei, lai padalītos ar savu stāstu un dzejas rindām. Kamēr Madara Maslova-Konrāde priekšplānā lasa dzeju un stāsta par novadnieku dzejnieku Ziedoni Purvu, kuram šoruden apritēs 100 gadu, pārējās dalībnieces fonā veido burziņu, kurā dalās priekos, lasa dzeju, pārvietojas ar velosipēdu un kopumā bauda dzejisko vakara noskaņu uz autoostas perona.
Aelita Biķerniece strādā Bauskas Centrālajā bibliotēkā, viņa atceras, ka pagājušajā gadā akcijas dienā bija daudz vēsāks laiks, un dalībnieki sēdēja, sasegušies pledos. «Dzeja man patīk, īpaši mani jaunības elki – Ārija Elksne, Imants Ziedonis un Ojārs Vācietis. Es skolas gados ar draudzeni strīdējos, kurš no viņiem ir labāks, – Vācietis, kas viņai patika, vai Ziedonis, kurš man labāk patika,» atceras A. Biķerniece, «jāsaka godīgi – jaunā dzeja ir grūtāk saprotama, tajā ir vairāk jāiedziļinās.» Dzeja, kas Aelitai patīk, ir ritmiska, kā arī tajā parasti ir ļoti skaidra doma. Mūsdienās pantmēri ir izplūdušāki, ritms ir citādāks, un reizēm pat grūti saprast, vai tā ir dzeja vai proza.
«Ir jāatgādina cilvēkiem par dzeju, – to agrāk ļoti lasīja, turpretī mūsdienās daudz mazāk,» tā A. Biķerniece, «agrāk literatūras skolotāji it kā spieda lasīt, bet, pateicoties tam, jaunieši saprata, ka dzeja tomēr ir lasāma. Tagad ir citādāk.»
Pēc aizvadītās akcijas dāmas vēl brīdi uzkavējas autoostā tējas pauzē. Dzejas vakars, saulei rietot, izskanēja un autoostā kļuva klusāks.
Latvijā vīriešu nav?
Bauskā vīriešu, kas klausītos dzeju, točno nav. Toties vairumā ir tādu, kas katrās brīvdienās spīdzina zivteles un maitā nost meža zvērus.
Nu, iedomājieties vienu veci tajā pulciņā. Visi domātu, ka viņš nav īsti riktīgs.