www.bauskasdzive.lv
Bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers, mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis, Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse, Bauskas novada domes priekšsēdētājs Aivars Okmanis, Mūzikas un mākslas centra “Ceplis” īpašnieks Igo (jeb Rodrigo Fomins), Mazās Mežotnes pils īpašniece un Pētera Vaska fonda vadītāja Regīna Deičmane, Bauskas muzeja Vēstures nodaļas vadītājs, Bauskas novada izglītības, kultūras un sporta komitejas vadītājs Raitis Ābelnieks un mākslas zinātnieks Dainis Bruģis atklātā vēstulē aicina atstāt ansambli valsts īpašumā un attīstīt tajā Mežotnes pils muzeju (līdzīgu Rundāles un Bauskas pils muzejiem). Vēstules autori optimālā variantā redz Mežotnes pili Rundāles pils muzeja filiāles statusā.
Vēstulē uzsvērts, ka pašlaik svarīgākais valsts kultūras un sabiedrības nākotnes vārdā ir panākt šī lēmuma par pārdošanu pārskatīšanu.
“Šī objekta vēsture pēc Pirmā pasaules kara nav bijusi labvēlīga. Pils 20. gadsimta 20.–30. gados bija pārvērsta par lauksaimniecības skolu, Otrā pasaules kara laikā daļēji sagrauta, un, līdz 1959. gadam stāvot drupās, zaudēja lielu daļu autentisko vērtību. Lai arī 20. gadsimta 70.–80. gados augstā līmenī atjaunotā telpu mākslinieciskā apdare ļautu pilī veidot muzeju jau tūlīt pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, ekonomiski sarežģītajos apstākļos tika nolemts to izmantot komerciāliem mērķiem. 2000.–2001. gadā veiktās ēkas renovācijas laikā pils jau apzināti tika pārvērsta izklaides industrijas objektā, kas kļuva par nopietnu šķērsli pils kā arhitektūras, interjera un kultūrvēstures objekta baudīšanai.
Pils apsaimniekotāja – valsts SIA “Mežotnes pils” apņemšanās pakāpeniski investēt pils līmenim atbilstošu interjera priekšmetu iegādē, kā arī garantēt šeit eksponēto autentisko priekšmetu drošību, nesekmējās. Tūristi, kas ieradās Mežotnē, bija spiesti baudīt sadzīvisku pasākumu atmosfēru. Uzņēmums ilgtermiņā nesa tikai zaudējumus, kā rezultātā 2017. gadā jau reiz tika izsolītas pils ansambļa nomas tiesības. Arī šis eksperiments izrādījās neveiksmīgs, un kopš 2021. gada pils stāv tukša un sabiedrībai nepieejama.
Tagad, kad pili, parku un pagalma apbūvi veidojošās ēkas no jauna paredzēts iznomāt vai pat atsavināt, pastāv risks sabiedrības kontroli pār šo objektu zaudēt uz visiem laikiem, kas, ņemot vērā celtnes izcilās kvalitātes, ir pilnīgi nepieļaujami.
Pirmkārt, 18. un 19. gadsimta mijā celtā pils iemieso slavenā itāļu arhitekta Džakomo Kvarengi (1744–1817) ieceri, kuru tikai nedaudz koriģējis no Saksijas Kurzemē ieceļojušais būvmeistars Johans Georgs Ādams Berlics (1753–1837). Pils arhitektūra ir agrākais kolonnu portika būves piemērs Latvijas piļu arhitektūrā, un tās arhitektoniski mākslinieciskā vērtība salīdzināma ar netālo Rundāles pili.
Otrkārt, unikāla un tam laikam neordināra ir pils iekšējā apdare, kurā veiktajiem stukas, glezniecības un mākslīgā marmora darbiem Latvijā nav līdzvērtīgu. Tas pats attiecas uz pils autentisko iekārtu, kuras saglabājušies priekšmeti, kas tagad glabājas Rundāles pils muzejā, apliecina visaugstākos kvalitātes standartus, kā arī tēlotājas mākslas darbiem, tostarp īpašnieku portretiem. Tos gleznojuši visā pasaulē pazīstami mākslinieki, starp kuriem jāpiemin, piemēram, slavenais austriešu portretists Johans Baptists Lampe, Jaunāko (1775–1837) un izcilais krievu reālisma skolas pārstāvis Ivans Kramskojs (1837–1887). Rundāles pils muzejā glabājas arī vairākas Mežotnes pils marmora skulptūras un monumentāls ampīra stila pulkstenis, kas 1829. gadā Pēterburgā izstādē ieguva zelta medaļu un kuru tolaik iegādājās Mežotnes īpašnieks firsts Johans Līvens. Šie un citi mākslas darbi, kas atradušies Mežotnes pilī, varētu tajā atgriezties, veidojot pamatu izcilas interjera ekspozīcijas izveidei.
Treškārt, pili ietver ļoti prasmīgi izplānots un labi saglabāts ainavu parks, kas pat šobrīd, zaudējis vairākus skaistus paviljonus, uzskatāms par izcilāko šāda veida muižas parku visā Latvijā. Rūpīgi izkoptam un papildinātam ar zudušajām būvēm, parkam ir potenciāls kļūt par spilgtāko sava laika parka kultūras paraugu pat daudz plašākā areālā.
Vēl viens būtisks iemels muzeja veidošanai ir Mežotnes muižas īpašnieku firstu Līvenu dzimta, kuras pārstāvji, sākot ar Katrīnas II mazbērnu audzinātāju Šarloti fon Līvenu (1743–1828), iegājuši Eiropas vēsturē. Vairāki šīs dzimtas locekļi – ģenerāļi un diplomāti – pazīstami tālu aiz Latvijas robežām, bet pēdējā muižas īpašnieka Anatola Līvena (1873–1937) vārds ierakstīts arī mūsu atbrīvošanas kara vēsturē, palīdzot Latviju atbrīvot no boļševikiem. Šī cilvēka morālās īpašības, nekad neliedzot palīdzību muižas ļaudīm, spēja bez kurnēšanas samierināties ar iespaidīgo īpašumu zaudēšanu, kā arī organiskā integrēšanās latviešu sabiedrībā pelnījusi visdziļāko cieņu, ko nodemonstrēja arī viņa bēru diena ar daudzu vietējo iedzīvotāju un Latvijas armijas pārstāvja ģenerāļa Ludviga Bolšteina piedalīšanos,” pausts vēstulē.
Minētie argumenti pēc šīs vēstules parakstītāju domām ir pietiekami, lai Mežotnes ansambli saglabātu valsts īpašumā kā suverēnu muzeju vai Rundāles pils muzeja filiāli. Par to, ka tas ar laiku kļūs par vienu no apmeklētākajiem muzejiem Latvijā, ļauj nešaubīties gan tā tuvums jau esošajiem līdzīga profila muzejiem Rundālē un Bauskā, gan Bauskas novada pašvaldības paveiktais Lielupes pretējā krastā, kur jau gadiem tiek kopta Mežotnes pilskalna un senpilsētas teritorija un atjaunota Otrajā pasaules karā sagrautā Mežotnes baznīca.
Vēstule adresēta Valsts prezidentam Edgaram Rinkēvičam, Ministru prezidentei Evikai Siliņai, Finanšu ministram Arvilam Ašeradenam, Kultūras ministrei Agnesei Loginai, «Valsts nekustamo īpašumu» valdes loceklim Andrim Vārnam, kā arī Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes vadītājam Jurim Dambim.
Beidzot saprāta balsis. Tomēr muļķus un blēžus ar vēstulēm var nenobiedēt. Viņi ir jānobaida vai jāizmet no “spēles”.
Atceros, ka Bruģis uz to aicināja jau pirms vairākiem gadiem, tikai tad neviens to nevēlējās dzirdēt.
Līdzekļus Mežotnes pils apsaimniekošanai varētu iegūt likvidējot vai pārformējot Kultūras ministriju, jo jēga no tās ministrijas maza, bet izmaksas lielas.
arī kādam ienāks prātā, ka Latvija nav Zimbabve vai kāda cita Āfrikas valsts, kuras līmenī mēs patreiz atrodamies? Nepietiks tā budžeta, ne valsts, ne arī pašvaldības, lai lielu daļu valsts un arī privātīpašumā esošo ēku pārvērstu par muzejiem. Nevaram tūristus, kā Āfrikā piesaistīt ar kaut visas “cilts” eksotiskajām dejām palmu lapu bruncīšos, šeit citi apstākļi un citas izmaksas. Arī tam bagātajam amerikānim vai eiropietim no Rietumiem vairāk ir ko redzēt citās valstīs, diemžēl Latvija starp tām neatrodas. Ir jau gribēšana daudziem savu darba mūžu pavadīt pilīs, bet kādam tas prieks ir arī jāapmaksā un par nelaimi tie, kuru aldziņa līdz pilīs mītošo ienākumiem nekad nav sniegusies un cilvēki ar kuru darbu vai nodokļiem tās pilis un viņās dzīvojošie, pamet valsti, gan aizpagājušā gadsimta beigās un pagājušā sākumā, kad atcēla dzimtbūšanu, kā arī pēc “dzelzs priekškara” krišanas, Būsim reālisti, ne visu un visus iespējams uzturēt par ražošanā un pakalpojumu sniegšanā gūtajiem nodokļiem. Būsim tomēr reālisti, lai cik arī te ne vienam vien būtu uz to žēli jānoraugās.
Baigi sabiedrībai vajag to muzeju, manabalss.lv platformā nav pat 1000 paraksti savākti, kur ta nu vēl 10tk savāks. Nu neiet mūsdienu sabiedrība uz muzejiem un piļu, muižu liktenis ir vienaldzīgs, ja tas jākrauj uz nodokļu maksātāju pleciem. Lai kāds vietējais lielzemnieks pērk to pili varbūt Burkāns otrpus upei var apvienot īpašumus, tiltu izbūvēt un viesus aicināt.
Varbūt rakstiet savā vārdā, nevis sabiedrības! Jums taču neviens neliedz Vimbu svētkus un citas līdzīgas par nodokļu maksātāju naudu apmaksātas izklaides. Atstājiet vismaz kaut ko arī tiem, kas māk lasīt un rakstīt!
Ja šeit komentējošie kaut nojaustu, cik Latvijā pelna caurmēra muzejnieks pilī (pat ar doktora grādu un četrām svešvalodām), varbūt tik ļoti muzejus neienīstu. Varbūt pameklējat vainīgos valsts izšeptēšanā citur, tur kur viņi patiešām mājo.
Muzejs provincē nevienu neinteresēs.Labāk elitāru mednieku/makšķernieku klubu+golfa laukumu.
Ļoti labi. Visi minētie iniciatori labi situēti cilvēki. Nu tad ņemiet, mīlīši, savā aizgādībā un šeptējiet. Ieguldiet, investējiet un , vadzī, pēc gada, pusotra, arī kādu kapeiku nopelnīt izdosies. Tad pašiem, tētiņam, māmiņai un Dzimtenei būs prieks. Gudri runāt, norādīt, valsts kabatā līst , nav liela māka. Tātad, uz priekšu, Tēvu zemes dēli, lai ataust slavas rīts!
Varu saderēt, ka ikviens caurmēra muzejnieks valsts kabatā ir ienesis vairāk par lielu daļu ražotāju un tirgotāju, nemaz nerunājot par tiem medniekiem un makšķerniekiem, kas stroikās par minimālo uz papīra un pārējo naļikā strādā. Ko tad lienat uz tām pilīm, kad jums ārzemju draugu priekšā jāizrādās? Marš uz pašu piedraņķēto upmalu!
Klaji meli vai nezināšana – Mežotnes pils pēc renovācijas līdz uzņēmuma ( bija tāds SIA – Mežotnes pils) pārstrukturēšanai 2008.gadā strādāja ar peļņu! Tad pie stūres pielaida VNĪ valdei pietuvinātu cilvēku, kas viena gada laikā pils resursus izšeptēja.
Šausmu šova apmeklētāji komentē. “Galvenās straumes” kultūras pielūdzēji.
Tas VNĪ ir aizdomīga organizācija. Dažus “kumosiņus”noved līdz bankrotam un bezvērtībai un tad pārdod. Nevienam “tiesiskuma” sargam nerodas jautājumi?
Mežotnes pils un stūra māja = kultūras ministrija neko – viena par tautas naudu celta un otra ar bēdīgu slavu – tāpēc jau cenšas veiksmīgi ( ierēdņiem neko nedarot – privatizēt). Nojaukt ķieģelos? Jā – KM ierēdņu sapnis – mazāk darba.
Reku blakus publikācijā ir minēti piemēri, kur valsts un pašvaldības iestādes piedalās izmitināšanas un viesmīlības biznesā. Tukuma novada pašvaldībai pieder SIA “Šlokenbekas pils” un SIA “Jaunpils pils”. Abu uzņēmumu pamatnodarbošanās ir viesmīlības pakalpojumu nodrošināšana. Šlokenbekas muižas ansamblim un Jaunpils pilij ir piešķirts valsts aizsargājamā kultūras pieminekļa statuss. SIA “Jaunpils pils” 2022.gadā strādāja ar 488,6 tūkstošu eiro apgrozījumu un 13 000 eiro peļņu.
Nu ko tad nu vajag dibināt Bauskas novada pašvaldības SIA “Mežotnes pils” un meklēt valdes locekli, ieliekot Cāzeru Nr.2, lai saimnieko.
ar rūgtu ironiju vien pasauli neglābsi.
Pēc ilggadīgiem novērojumiem lielas daļas pašvaldību darbinieku sapnis ir neko nedarīt, par neko neatbildēt, strādāt ar papīriem līdz pieciem, saņemt labu algu, bet lai papīros viss ir kārtībā.
valstī liels daudzums iedzīvotāju ir, kā mana vecāmāte mēdza teikt, ar pankoku smadzenēm, gaidoši, kad vecāmāte vai tagad valsts priekš viņiem tos pankokus uzceps. Jājautā, vai 91. gadā mums būtu ko atjaunot, es runāju par valsti, ja savulaik šo muižu vai piļu cēlāji tās būtu būvējuši, lai tajās iekārtotu muzejus. Vai pirmās brīvvalsts laikos- t.s. “Ulmaņlaikos” baroniem un muižniekiem atņemtajās ēkās ierīkoja muzejus? Nē taču, bet tagad par visām varītēm vajag, lai būtu kā Afrikā un, ja “banāni šogad nav padevušies”, liekamies gar zemi un mirstam nost
Pats saprati, ko samurgoji? Aizej tak izgulies!