Šonedēļ Bārbeles pusē manīts lācis. Dzīvnieks ar medību kameru piefiksēts 26. maija agrā rītā netālu no ceļa uz Gaismas ciemu pie Iecavas upes, bet 27. maija naktī pie pašas Bārbeles.
Bārbeles mednieku kolektīva vadītājs Arvīds Rozēns pastāsta, ka tik tuvu Bārbelei iepriekš neviens ķepainis nav manīts, pāris gadus atpakaļ lācis redzēts uz robežas ar blakus pagastu. Dabas aizsardzības pārvaldes eksperti norādījuši, ka jārēķinās, ka lāčus turpmāk sastapsim arvien biežāk.
“Lāču populācija valstī strauji aug, dzīvnieki meklē brīvās teritorijas. Nobildētais lācis izskatās pieaudzis, bet pašam nav tādas pieredzes, lai varētu par to tik droši spriest,” teic A. Rozēns.
Viņš uzskata, ka iedzīvotājiem nevajadzētu satraukties, bet vērīgiem un uzmanīgiem gan jābūt. “Bez lāča klātbūtnes mežā ir arī citas briesmas no kurām būtu jāuzmanās, proti, čūskas, ērces un citas dzīvās radības, kuras var apdraudēt cilvēka veselību. Ja raugās uz statistiku, tad ērču kodieni ir biežāka parādība kā lāča sastapšana mežā,” tā A. Rozēns.
Dabas aizsardzības pārvaldē lēš, ka Latvijā varētu mitināties līdz pat divsimt ķepaiņu. Lāču skaits Latvijā pēdējos gados krietni audzis, tiem migrējot no Igaunijas. Pie mūsu ziemeļu kaimiņiem mitinās aptuveni tūkstoš lielo meža dzīvnieku, tur atļauts tos arī ierobežotā skaitā medīt.
Latvijā lāči ir aizsargājami un migrācijas rezultātā mūsu mežos ierodas arvien vairāk ķepaiņu. Precīzu skaitu neviens nevar pateikt, jo lāči ikdienā mēro milzu attālumus, bet Dabas aizsardzības pārvaldē veiktas aptuvenas aplēses – maksimālais aprēķins ir, ka valstī mīt līdz 200 dzīvnieku, bet 70 ir stabili zināms skaits.
Dabas aizsardzības pārvaldē norāda, ka bailēm no šiem dzīvniekiem īsti nav pamata. Brūnā lāča dzīves ilgums var pārsniegt 30 gadus, un tam nav dabisko ienaidnieku. Līdz pat 300 kilogramu smagais dzīvnieks ikdienā nav agresīvs un lielākoties izvairās no sastapšanās ar cilvēku, jau pa gabalu jūtot tā klātbūtni un tādēļ ieturot pamatīgu distanci.
Paredzu , ka ogotāju un sēņotāju vidū , kuri iecīenījuši Bārbeles apkārtnes mežus šī ziņa radīs “‘ nelielu “‘ satraukumu .
Jāpieņem Igaunijas prakse. Lācim un vilkam jābaidās no cilvēka. Interesanti, kā čakša justos vēlā rudenī, kādas meža mājas ceļa galā gaidot skolēnu autobusu tā ap septiņiem no rīta?