Komunistiskā genocīda upuru piemiņas brīdī 25. martā Bauskā pulcējās ap divsimt cilvēku. Ļaudis, kuru vidū galvenokārt gados vecāki cilvēki, bija sabraukuši no tuvākiem un tālākiem ciemiem. Bauskas novadā pirmo reizi rīkots kopīgs pasākums, kurā aicināti politiski represētie no visiem pagastiem. Atceres brīdī dzeju un izsūtīto atmiņu fragmentus lasīja Rudīte Čakāne, dziedāja senioru koris «Sarma». Brunavietis Kārlis Āzis atzina – viņam pat doma neesot bijusi, ka varētu nebraukt uz Bauskā rīkoto piemiņas brīdi. Arī Mirdza Kirilko no Ozolaines, kad saņēmusi pagasta pārvaldes sūtīto ielūgumu, teikusi mazmeitai, ka uz Bausku noteikti jādodas. «Padomju gados vecmāmiņa, lai pasargātu mūs no liekām raizēm, par izsūtījumu neko daudz nestāstīja. Tagad viņa bieži kavējas atmiņās. Šodien, braucot uz Bausku, viņa arī atcerējās, kā no dzimtajām mājām Brunavas pusē aizvesta uz Krieviju. Man smagi viņas atmiņas klausīties, bet omīte mums ir stipra,» tā par Mirdzu Kirilko teic mazmeita Mairita Berešņeviča.Spīts un Sibīrijā gūtais rūdījums ļāvis saglabāt spēku arī deviņdesmit gadus vecajai Alisei Kāklēnai no Brunavas pagasta. «Toreiz bija tāds pats šķīdonis kā tagad, kad mani ar diviem bērniem no Smiltenes izveda uz Sibīriju. Dēliņš mans pazuda bezgalīgajā Krievijā, arī vīrs no Vorkutas ogļu raktuvēm neatgriezās, mājās pārbraucām divas ar meitu,» atceras sirmā brunaviete. Spilgti atmiņā Baigā gada notikumi saglabājušies Leonam Romanovam, kurš uz piemiņas brīdi Bauskā atbraucis no Mežotnes pagasta: «Man bija 11 gadu, mācījos 4. klasē Skaistkalnē. Skolā ienāca bruņoti vīri, visas durvis noslēdza, tos, kuri bija iekļauti sarakstos, savāca. Atceros, vēl prasīju milicim, vai man grāmatas jāņem līdzi. Neko nepaskaidrojot, mani dzina no klases laukā.» Līdzīgi atmiņu stāsti ir daudziem, kuri Māras dienā bija pulcējušies Mēmeles stāvkrastā. Pēc pasākuma piemiņas vietā politiski represētie devās uz Bauskas tautas namu. Tur viņi mielojās ar tēju un pīrādziņiem, pēcāk klausījās dziedošās Vītolu ģimenes uzstāšanos.
