Bauskā norisināsies Senās mūzikas festivāls “Vivat Curlandia!”

Bauskā no šodienas līdz svētdienai, 10.jūlijam, norisināsies Senās mūzikas festivāls “Vivat Curlandia!”, portālu informēja festivāla producente Laura Šarova.

Viņa pastāstīja, ka divu dienu laikā Bauskas pilī, Bauskas kultūras centrā un Bauskas Svētā gara baznīcā izskanēs 11 pasākumu programma – deviņi koncerti, koncerts bērniem “Senie mūzikas instrumenti” un Stefano Landi operas “La morte d’Orfeo” jeb “Oreja nāve” uzvedums vēsturiskajā sveču apgaismojumā.

Šodien plkst.12 Bauskas kultūras centrā izskanēs koncerts bērniem “Senie mūzikas instrumenti”, plkst.14 Bauskas pilī notiks festivāla atklāšanas koncerts “In the Fall of the Middle Ages”, ko atskaņos viduslaiku mūzikas ansamblis “Ex Silentio” no Grieķijas. Latvijā tas viesosies pirmoreiz. 

Koncerta programmā “Viduslaiku noriets: franču tradīcijas un Vidusjūras galmi” ansamblis koncentrējas uz bagātīgo laicīgās franču mūzikas repertuāru laikā starp “Ars Nova” un uzplaukstošo franku-flāmu skolas stilu, veidojot tiltu starp 14. un 15. gadsimta mūziku. “Vai spējam iedomāties šos laikus? Visapkārt risinājās dažādi kari, tika piedzīvota vilšanās, pie kam arī kristīgā morāle bija ļoti augsta, tālab dzeja un mūzika galminiekiem piedāvāja iespēju aizbēgt no apkārtējās realitātes, pārceļoties cita veida garīguma jeb sapņojuma pasaulē,” zīmīgās vēstures detaļas atgādina ansambļa dibinātājs un vadītājs Dimitris Kounturass, kurš pats ansamblī spēlē blokflautu un traversflautu, ziņo Latvijas Radio.

Vai varat tuvāk iepazīstināt ar savu ansambli “Ex Silentio”?

Dimitris Kounturass: Vispirms vēlos teikt, ka esmu ļoti priecīgs pirmo reizi uzstāties Latvijā un pateicīgs Mārim Kupčam un Laurai Šarovai par aicinājumu muzicēt festivālā “Vivat Curlandia!”

Ansamblim “Ex Silentio” šobrīd rit jau piecpadsmitā sezona, un tas ir viens no nedaudzajiem grieķu senās mūzikas kolektīviem jeb perioda ansambļiem, kas atskaņojumā izmanto senos mūzikas instrumentus.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Mēs koncentrējamies arī uz vēlīno viduslaiku un renesanses mūziku, iekļaujam programmās baroka laika darbus, kā arī interesējamies un pētām tradīcijas, kas tā vai citādi saistītas ar Vidusjūras reģionu. Piemēram, grieķiem neraksturīgo ladino – ebreju/sefardu mūziku (viņi apdzīvoja Vidusjūras reģionus) vai arī vēlīno viduslaiku un renesanses galma mūziku no senās Kipras; interesējamies arī par franču polifoniju un grieķu trubadūru muzicēšanas prasmēm. Vienā vārdā aptverot – pētām radniecīgo starp Austrumu un Rietumu kultūrām. Šo piecpadsmit gadu laikā esam viesojušies dažādos mūzikas festivālos Eiropā un arī Izraēlā. Mūsu sastāvs pamatā ir vokālinstrumentāls, pie kam mūziķu skaits pēc repertuāra vajadzības svārstās no četriem līdz astoņiem.

Kas slēpjas zem nosaukuma “Ex Silentio”?

Tas ir atvasināts no retorikas un nozīmē klusā jeb bezvārdu vienošanās starp diviem. Mūsuprāt, tā ir jauka atsauce arī uz mūziku – domājot par mūzikas un klusuma attiecībām.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Šī retorika izriet no latīņu runas retorikas, taču, kā mēs zinām, vēlāk pāriet arī mūzikā.

Kāda mūzika jūsu ansambļa sniegumā skanēs Bauskā?

Programma, kas skanēs Bauskā, man ir ļoti tuva. Tajā iekļauti vēlīnā “Ars Nova” perioda darbi, pamatā – Gijoma de Mašo, Gijoma di Faī un viņu laikabiedru mūzika no kvatrečento perioda jeb agrīnās renesanses 15. gadsimta sākumā, kas cieši saistīta ar Austrumvidusjūras reģiona galma mūziku.

Tā būs reti dzirdēta polifonija, kas tika kultivēta, radīta un atskaņota tādos galmos kā Nikozī Kiprā un Tsalonikos, Grieķijā, vai arī tāda mūsdienu izpratnē universāla komponista kā Gijoma De Mašo darbi, kuru vidū – to varbūt zina tikai retais – atrodamas arī tādas partitūras, kas tika komponētas Kipras galma vajadzībām.

Te apvienojas Kipras galma polifoniskā tradīcija ar franču vēlīno viduslaiku polifonijas tematiku. No instrumentārija koncertā skanēs viduslaiku arfa un viduslaiku vijole, kā arī flautas un blokflautas, un protams, arī balss. Spēlēsim šo mūziku uz tādiem instrumentiem, kādus lietoja 15. gadsimta sākumā. Un, ja runājam plašāk tieši par flautām, tad strādājot kopā ar instrumentu meistaru, mums izdevās izveidot ļoti interesantu flautas kopiju, kāda tā varēja būt šajos austrumu galmos 15. gadsimtā,  savukārt viduslaiku arfas un flautas kopijas darinātas pie šī perioda instrumentu meistaru lietpratējiem.

Pēc dažādiem pētījumiem zināms, ka, piemēram, Gijoms de Mašo gandrīz vienmēr izmantoja vijoli un arfu kā pamatinstrumentus, lai pavadītu cilvēka balsi. Tātad mēs šo mūziku piedāvāsim tādā skanējumā, kāds, ļoti iespējams, atbilst 15. gadsimta sākuma oriģinālam, akcentējot vēlīno viduslaiku franču polifonijas tradīciju un paraugoties uz šīs tradīcijas izpratni Austrumuvidusjūras piekrastes reģionos.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Vai šajā franču komponistu rakstītajā mūzikā saklausāma arī kāda austrumnieciska intonācija, īpaša ornamentācija, vai arī tā ir tipiska franču galma mūzika, kādu to vēlāk zinām, piemēram, Lullī daiļradē?

Ļoti labs un sarežģīts jautājums, uz kuru arī mēs pamatā meklējam atbildes. Pirmajā brīdī es atbildētu – ne sevišķi daudz. Bet, piemēram, Kipras galma garīgajā mūzikā skaidri samanāmas Bizantijas ortodoksālās mūzikas lokālās īpatnības. Taču mūsu spēles stilam un idejām, ko cenšamies paust caur savu interpretāciju, gan piemīt bagātīga ornamentācija un improvizācijas smarža. Tieši tādēļ savās programmās vienmēr cenšamies apvienot gan austrumu, gan rietumu Vidusjūras mūziku. Šoreiz, jūlijā, tā būs tikai franču polifonija, taču tai ļoti piedien krāsa, ko varētu dēvēt par orientālo vai austrumniecisko gotiku.

Ja tā būs franču mūzika, vai klātesošs būs arī dejas elements un kādas horeogrāfiskas izpausmes uz skatuves?

Nē, deju šoreiz nebūs, piedāvāsim tīru kamermūzikas repertuāru. Bet, piemēram, Mašo komponēto virelē, kas ir ļoti populāra vēlīno viduslaiku dzejas forma, parasti dejoja gan.

Tam apstiprinājumu redzam arī Mašo manuskriptā – taču mēs šoreiz nepiedāvāsim dejas elementus savā interpretācijā.

Vai programmai ir arī kāds vienojošs tematisms?

Tā ir mīlestības dzeja, teiksim tā – daiļrunīgās mīlestības ideja vēlīnajos viduslaikos, kurā galvenais varonis ilgojas pēc mīļotās. Atbildēt vai neatbildēt šai mīlestībai – tā ir sievietes izvēle.  Šī ideja caurvij visu 15. gadsimtu – tamdēļ arī mūsu programmas nosaukumu esam atvasinājuši no tās. Šāda dzeja un mūzika, kā to šodien spējam uztvert caur franku-flāmu tradīciju, pamatā eksistēja tikai galmos, tā pārstāvēja laicīgos žanrus, bet caur šo mūziku un dzeju bija iespēja aizbēgt jeb pārcelties citā – mākslinieciski izsmalcinātākā pasaulē.

Vai spējam iedomāties šos laikus? Visapkārt risinājās dažādi kari, piedzīvota vilšanās, pie kam arī kristīgā morāle bija ļoti augsta, tālab dzeja un mūzika galminiekiem piedāvāja iespēju aizbēgt no apkārtējās realitātes, pārceļoties cita veida garīguma jeb sapņojuma pasaulē.

Turklāt tā bija ļoti izsmalcināta mūzika – pamatā trīsbalsīgi vai divbalsīgi šansoni, kas tika adresēti zinātājiem – izmeklētai nelielai publikai. Tieši tāda bija vēlīno viduslaiku atmosfēra.

Vai savu muzikālo izglītību jūs pats sākāt ar senās mūzikas repertuāru vai arī vispirms ieguvāt klasisku akadēmisku izglītību?

Par laimi, manu izglītības ceļu ir vadījis mans instruments – blokflauta un traversflauta, tamdēļ vispirms iepazinos ar pirmsklasicisma repertuāru.

Spēlēt senos instrumentus Grieķijā nebija visai populāri, bet, pateicoties savai instrumenta izvēlei, jau visai drīz biju cieši saistīts ar seno mūziku un mani nekad nav īpaši interesējis klasicisma simfoniskais repertuārs vai romantisms.

Kad man bija deviņpadsmit, devos uz Holandi, kur Utrehtā uzsāku senās mūzikas studijas, kuras vēlāk turpināju Milānā, Trosingenā un Vīnē.

Vai Grieķijā šodien ir iespēja studēt blokflautu un studēt seno – pirmsklasicisma laika mūziku?

Tāda iespēja radusies pavisam nesen – pēdējos desmit, piecpadsmit gados, pie kam interese augusi tikai par baroka laiku, ne senāku periodu. Manā studiju laikā šādas iespējas nebija nemaz, tamdēļ studēju citur, bet šodien esmu priecīgs mācīt seno mūziku Atēnu konservatorijā, kā arī esmu profesors Korfu universitātē – abās augstskolās atvērta pavisam neliela senās mūzikas katedra, kurā ir iespēja apgūt klavesīnu, flautas, kā arī mācīties baroka vokālu un apgūt ansambļa prasmes. Tas ir pats sākums. Pēdējos piecpadsmit gadus mums ir arī savs baroka orķestris, kas koncertē Grieķijā un tās apkārtnē, iestudējot tieši baroka operas. Interese ir neliela, bet tā arvien aug plašumā.

Vai visi “Ex Silentio” mūziķi ir no Grieķijas?

Jā, šis ir grieķu ansamblis, visi esam dzimuši Grieķijā. Ir kolēģi, kas rezidē divās valstīs – piemēram, mūsu arfiste jau vairākus gadus dzīvo Milānā, bet ir citi, kas rezidē ārvalstīs.

• Foto: Manos Manios

Plkst.16 Bauskas pils tornī izskanēs seno angļu dziesmu koncerts “Come Again Sweet Love”, ko atskaņos soprāns Elīna Šimkus, Kristīne Stumbure un itāļu mūziķis Mauro Pinciaroli. Plkst.18 Bauskas pilī notiks aktrises Sigitas Pļaviņas, aktiera Ivo Martinsona un klavesīnistes Gertrudas Jerjomenko renesanses dzejas un mūzikas koncerts “Amora bulta”.

Plkst.19.30 Bauskas kultūras centrā tiks pirmatskaņots itāļu komponista Landi traģikomiskais stāsts – opera “Orfeja nāve”. Festivāla pirmo dienu plkst.23.00 Bauskas pils pagalmā noslēgs Nakts koncerts sveču gaismā “A Chromatic Journey”, ko atskaņos senās mūzikas ansamblis “La Camerata Chromatica” no Francijas.

Svētdien plkst.11.30 Bauskas Svētā gara baznīcā “Jauno talantu koncertu” atskaņos Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedras studenti, plkst.13 Bauskas pilī koncertu “Legends Of The Old Days” atskaņos ukraiņu mūziķe Maria Viksnina.

Plkst.15 Bauskas pilī notiks koncerts “Amour fragile”, bet plkst.17 – koncerts “Music in The Times of Change”. Savukārt plkst.19 Bauskas pilī izskanēs festivāla “Vivat Curlandia!” noslēguma koncerts “L’ accademia degli Erranti”.

Biļetes pieejamas “Biļešu paradīzē” un “bilesuparadize.lv”.

Senās mūzikas festivāla idejas autors un senās mūzikas interprets ir mūziķis Māris Kupčs. Piedāvājam Gunas Blauas sarunu ar viņu, kas publicēta laikraksta “Bauskas Dzīve” 1. jūlija numurā.

Kā un kāpēc radās ideja rīkot senās mūzikas festivālu «Vivat Curlandia!», un kāpēc tas norisinās tieši Bauskas pilī un tās apkārtnē?
– Šim festivālam ir sena vēsture. Tā ir vissenākā vieta, kur pirms daudziem gadiem dzima ideja, kas faktiski nāca no Bauskas pilsētas puses, – rīkot senās mūzikas festivālu. Un tā mēs, Rīgas Senās mūzikas centrs, toreiz sākām veidot festivālu Bauskā un Rundālē (kas, protams, tika piesaistīta tāpēc, ka šīs divas pilis ir tik ļoti tuvu). Taču [festivāla] idejas autore bija Bauskas pilsēta. Un tā tas arī visiem, kas sekoja senās mūzikas attīstībai deviņdesmito gadu sākumā, ir palicis atmiņā, ka tieši Bauska, lūk, bija senās mūzikas festivālu tradīciju Latvijā aizsākums un šūpulis, būtībā – iniciatore visām labām lietām, kas mums Latvijā saistās ar senās mūzikas attīstību.

Pasākums tiek prezentēts kā Kurzemes-Zemgales hercogu Ketleru laika mūzikas un mākslas festivāls. Vai tas nozīmē, ka festivālā skan tikai šajā laikā tapusi mūzika, vai robežas tiek paplašinātas?
– Robežas noteikti ir paplašinātas, bet atstājot uzmanības centrā Ketleru laiku un laikmetu, kas saistīts tieši ar Bauskas pili, ar pils bojāeju Ziemeļu kara laikā, gan, protams, arīdzan tās aktīvāko dzīvi un jaunās daļas uzcelšanu 16. gadsimtā. Taču skan arī agrāka mūzika – viduslaiku mūzika no ordeņa laikiem, un reizēm ieskanas kāds skaņdarbs, kas ir sarakstīts hronoloģiski nedaudz vēlāk. Jāteic, ka mēs cenšamies ievērot un akcentu likt uz to, kas pieder pie pils auras, pils laikmeta, kas piestāv pilij un pēc kā mēs, iespējams, ilgojamies. Tā, lai visas norises ir saskaņā, jo tas dod neaprakstāmu burvību, kad sasaucas mūzika un arīdzan arhitektūra kopā vienā veselumā.

Droši vien nepavisam nav viegli meklēt seno mūziku un izveidot programmu. Kur slēpjas tās noslēpums un vilinājums?
– Jā, šī lieta ir ļoti specifiska, un, protams, ka cilvēkam no malas būs grūti vispār arī saprast, kāpēc vajadzīgs spēlēt tādu mūziku, kas nekur nav izdota vai izdota tikai pirms daudziem simtiem gadu, to nekur nevar nopirkt, tā vienmēr ir kaut kādā nesaprotamā rakstā. Tur jāpieliek kaut kādas pūles. Daudziem tas viss liksies kā sarežģīta ķīniešu ābece, bet izskaidrojums ir pavisam vienkāršs. Šī mūzika ir ļoti skaista, un nevar visu laiku dzīvot, klausoties vienu un to pašu. Tas tik ļoti noplicina pašu smadzenes, ka tie, kas atklāj šo it kā nepazīstamo, nezināmo mūziku, tai pieķeras. Kā jau ikkatrā laikmetā, mūzikai ir savi izteiksmes līdzekļi, bet, ja tā ir labi uzrakstīta mūzika, tā aizrauj. Un šajos agrīnajos laikos mūzika tika rakstīta, lai aizrautu cilvēkus, viņus harmonizētu, piesaistītu uzmanību, lai izklaidētu. Tur ir pilns spektrs. Daudz labas mūzikas ir aizmirsts vienkārši tāpēc, ka mārketings un «mainstreem» ir divi lielākie labas mūzikas ienaidnieki. Jēdzieni, kas būtībā nokauj jebkādu labu mūziku vai padara to ļoti pliekanu un banālu.

Viens no festivāla galvenajiem notikumiem parasti ir operas uzvedums sveču gaismā. Vai kaut kur pasaulē pašreiz tiek piedāvāts kaut kas līdzīgs, un kā tiek izvēlēta opera, kas šajā vakarā skanēs?
– Šīs vēsturiskās rekonstrukcijas ir ļoti, ļoti retas. Pārsvarā tas ir saistīts ar to, ka tas ir ugunsnedrošs pasākums, un daudzās vietās darbošanās ar sveču gaismām vienkārši nav iespējama. Mums, paldies Dievam, ir šajā ziņā paveicies, jo Bauskas kultūras centrs neceļ iebildumus, bet pat veicina šādu eksperimentu norisi. Bet ik pa brīdim kaut kur ļoti, ļoti reti pasaulē gadās. Mēs neesam pilnīgi vienīgie, taču katrā ziņā šis ir unikāls gadījums. Tā nav ikdiena. Tā noteikti nav un nebūs ikdiena, jo diemžēl tie laiki ir aizgājuši, un arīdzan elektrība kā apgaismojums ir citādāka – krāsu temperatūra ir citādāka, un daudz kas cits arī apkārt (kaut kas nemateriāls) no sveču gaismas padara lietas atšķirīgas, tostarp tērpus redzam citādākās krāsās.

Runājot par operas repertuāru – galvenokārt tā ir 17. gadsimta opera, agrīnās, īpaši Venēcijas laika operas, kas arīdzan senās mūzikas speciālistu vidū ir daudz retāk uzvestas. Mēs esam jau uzveduši lielākoties visas nozīmīgākās 17. gadsimta sākuma, pašas agrīnākās operas, kādas ir vispār tapušas. Un mēs turpinām šo ceļu, jo arī šīs operas ir pelnījušas tapt dzirdētas un redzētas, jo tās ir ārkārtīgi skaistas un interesantas, un tur var izsekot daudzas lietas, kā opera ir attīstījusies un cik ļoti opera mūsdienās ir aizgājusi tālu no pašiem pirmsākumiem, no ideāliem un idejas, ka opera tika radīta kā antīkā drāma – kā kaut kas augsts un ļoti mākslas cienīgs, kurā galvenais uzsvars ir vārdam, kas ir ietērpts mūzikas skaņās, retorikai. Visam tam, par ko mēs zinām, ka ir saistīts ar runātu vārdu. Tātad opera bija domāta ne tikai, lai skatītos, bet galvenokārt klausītos, izjustu. Tā ir komunikācija. Mūsdienās vairāk mēs redzam, ka arī teātris ir kļuvis par vizuālu izrādi, kurā runātam vārdam ir mazāka nozīme nekā visam pārējam – kustībām, gaismām utt. Tolaik bija citi ideāli, un es labprāt atgriežos pie šiem ideāliem, ja tas ir iespējams.

Festivāls allaž pārsteidz ne tikai ar mūziku, bet arī ar krāšņiem tērpiem. Droši vien tas ir īpašs stāsts, kā pie tiem tiekat – kāds tos šuj, tie atrasti muzejā vai kā citādi?
– Darbošanās ar 17. gadsimta agrīnajām operām – tas nozīmē, ka jāskatās ir arī tērpu vēsture. Ir ļoti daudz mītu par agrīno teātri, un mēs bieži vien, kā jau visās šajās jomās, nodarbojoties ar vēsturi, ar seno mūziku vai teātri, nepārtraukti esam spiesti atmaskot mītus. Daudziem ir savs viedoklis, un vienīgā iespēja, kā ir nokļūt līdz tam «patiesajam», ir meklēt un pētīt. Tieši tāpat ar mūziku, ar skatuves tēlu izkārtojumu, daudzām citām lietām. Tāpēc ir labi, ka pie mums katrā jomā ir parādījies kāds cilvēks, kam tas interesē, un seno tērpu izgatavošanā mēs jau vairākus, patiesībā – pat daudzus gadus, sadarbojamies ar rundālieti Jeļenu Forsti. Viņa tos lēnām šuj kopā ar savu komandu, un arī mums šajā jomā ir bijis daudz atklājumu. Sākot jau ar vienu no mītiem un jautājumiem, kas cilvēkiem bieži vien rodas, skatoties uz baltajām skulptūrām, grieķu tērpiem: kāpēc mums ir tik ļoti krāsaini tie tērpi? Statujas taču ir baltas, gaišas un klasiskas. Taču tikai retais zina, ka tās arī bija krāsotas. Mūsdienās ir atklāts, ka ar krāsu daļiņām laiks un klimats ir darījis savu – tās ir kļuvušas baltas. Nu, tādi visādi interesanti atklājumi. Starp citu, interesanti vēl būtu paskatīties, ko mēs darīsim pēc gadiem desmit, kad zināsim daudz vairāk, būsim izpētījuši daudz vairāk. Tāpēc, kā jau teicu, esam ļoti priecīgi, ka mums ir komanda, kas var izveidot interesantus tērpus un vienmēr piemeklēt kaut ko jaunu.

Festivāls notiek jau septiņus gadus, un zīmīgi, ka lielākoties operu uzvedumu tematikā ir mīts par Orfeju. Ar ko īpaša ir šī gada Stefano Landi opera «Orfeja nāve» (La morte d’Orfeo)?
– Landi turpina agrīno operu scenāriju par Orfeju, kuram ir galvenā loma. Viņam patika šis stāsts par Orfeju kā dziedoni, kura daiļrunība vai dziedāšanas spēja izdarīja brīnumus. Un agri vai vēlu, protams, izsmeļas šī stāsta iespējamās versijas. Un tad viņi [komponisti] sāka ievest drāmā arī komiskus elementus, jo galu galā opera jau agrā savas darbības posmā kļuva par augsta līmeņa, tomēr izklaidi. Tā, lūk, parādījās drāmas ar komēdijas elementiem. Tāds bija Sartorio «Orfejs», ko uzvedām pērn un kas bija varen smieklīgs, un kur daudz no oriģinālā mīta faktiski bija papildināts ar «riktīgu» situāciju komēdiju. Tā arī šis Landi darbs, kurš ir kā sīkvels, kā turpinājums šim stāstam. Jo vienmēr, kad stāsts beidzas, gribas uzzināt – kas notika pēc tam? Kas notika pēc tam, kad Orfejs atgriezās no pazemes? Un to mēs šajā Stefano Landi traģikomiskajā operā «Orfeja nāve» uzzināsim.

Festivālā piedalās arī citvalstu mākslinieki. Kā jūs viņus meklējat, un vai Bauska līdz ar «Vivat Curlandia!» ir kļuvusi par nopietnu punktu Eiropas senās mūzikas festivālu kartē – tā, lai nebūtu jāskaidro, kur ir Bauska un kur – Latvija?
– Jā, tā tas lēnām notiek. Bauska ir pietiekami zināma senās mūzikas festivālu un mūziķu vidū, mēs nevaram sūdzēties par piedāvājumu trūkumu. Ja mēs gribētu to visu palaist lielā straumē, visi gāztos uz šejieni. Ja vien mums būtu pietiekami daudz naudas, tad varētu festivālu rīkot visu gadu. Bet, ja pavisam nopietni, tad šis noteikti ir festivāls, kas ir pamanīts. Pamanīts tāpēc, ka visu laiku viesojas arī mākslinieki no visas Eiropas. Bet pats galvenais, ka unikāla iespēja ir esošais rezidenču centrs Bauskas pilī. Pateicoties sadarbībai ar lielu projektu, kurā līdz ar mums ir apvienojušies mūsu partneri no daudziem izciliem festivāliem, kā, piemēram, Hendeļa festivāls Getingenē, Jorkas Nacionālais centrs, Ambronē festivāls Francijā, kas ir viens no lielākajiem Eiropā, kura produkciju cilvēki var regulāri redzēt Mezzo kanālā, un daudzas citas valstis. Bauska, festivāls «Vivat Curlandia!», rezidences un Bauskas pils ir tas veselums, kas Eiropā plaši ataino Latvijas senās mūzikas aktivitātes. Turklāt Bauskas pils ir tā vieta, kur mūziķi visu nedēļu var pavadīt un gatavot programmu, kas tiek atskaņota festivālā. Tas, protams, ir izcili un paliek atmiņā. Tādu vietu pasaulē ir ļoti maz, un kā rezidenču centrs tas noteikti piesaista visu uzmanību. Šogad šāda rezidence būs lieliskais ansamblis «La Camerata Chromatica» no Francijas, kura koncerts notiks Bauskas pils pagalmā pirmās dienas izskaņā – 9. jūlijā plkst. 23. Festivālu papildinās arī citi tuvāki un tālāki viesi – viduslaiku mūzikas ansamblis «Ex Silentio» no Grieķijas, mūsu lietuviešu kolēģi – klavesīnists Vilims Norkūns un Ūla Kindere, ukraiņu mūziķe Maria Viksniņa. Viņa ir vienīgā pasaulē, kura spēlē klasisko torbānu, turklāt viņas dzimtā iepriekšējās paaudzēs rodamas arī saites ar Latviju. Festivālā piedalīsies arī franču klavesīniste Kloē de Guillebona un daudzi, daudzi citi. Ar pilno programmu visi interesenti var iepazīties mūsu mājaslapā www.earlymu-sic.lv. Bet ko noteikti aicinu nepalaist garām, ir festivāla noslēgu-ma koncerts 10. jūlijā, ko atskaņos izcilais senās mūzikas kvartets «Quartetto Vanvitelli» no Itālijas. Katrs varēs atrast kaut ko savai gaumei.

Vai šo septiņu gadu laikā festivālam jau izveidojusies sava auditorija, kas katru gadu jūlijā brauc uz Bausku, un kas ir tas atšķirīgais («odziņa»), ko varat piedāvāt? Un vai cilvēki vispār šos senās mūzikas dārgumus saprot un novērtē?
– Mūsu uzdevums ir cilvēkiem piedāvāt to, ko viņi nezina. Tas, protams, ir grūtāk, nekā piedāvāt, ko viņi jau zina, klausās savos mobilajos tālruņos signālu veidā. Tas vienkārši it kā būtu vieglāk pārdodams. Taču mēs nesūdzamies. Liela daļa cilvēku atgriežas kā mūsu pastāvīgie klausītāji. Līdz ar to auditorija visu laiku nenovēršami aug, un cilvēki kļūst gudrāki un izglītotāki. Tas arī ir mūsu mērķis – būtībā padarīt viņus laimīgākus un mazliet informētākus; mazināt tos aplamos priekšstatus, ka tie cilvēki, kuri dzīvoja pirms mums, par kaut ko jāžēlo, ka viņiem kaut kā dzīvē trūka, ka viņu izklaides, mūzika vai ikdiena bija mazāk piesātināta vai interesanta. Tā bija citādāka. Mēs iepazīstinām ar daudz ko tādu, kas ir aizmirsts, par ko, ja tā padomā, mēs varam lasīt kādās grāmatās. Daudziem tas liekas interesanti, jo festivāls ir kā tāda neliela laika mašīna, kuru, protams, būtu labi pārvērst par lielu, reāli darbojošos laika mašīnu. Ticu, ka reiz mēs visi varēsim apciemot un paklausīties, kā Monteverdi atskaņoja savus skaņdarbus Svētā Marka katedrālē vai Bahs spēlēja ērģeles.. Tas droši vien būs iespējams. Bet, kamēr tas nav iespējams, festivāls «Vivat Curlandia!» aicina jūs paviesoties un izbaudīt līdzīgas sajūtas.

Ukraiņu mūziķe Maria Viksniņa. Viņa ir vienīgā pasaulē, kura spēlē klasisko torbānu. Publicitātes foto.