Bauskas 53. kājnieku bataljons pateicībā par dāvanā saņemto karoga kāta uzgali apciemo dāvinātāju – senioru Gūriju Bulli

Ceraukstietis Gūrijs Bulle, Atmodas laika aktīvists, Bauskas 53. kājnieku bataljonam uzdāvināja karoga kāta uzgali. Piektdien, 22. decembrī, pulkvežleitnants Kaspars Kokins, 53. kājnieku bataljona komandieris, un bataljona virsseržanta pienākumu izpildītājs virsseržants Guntis Macpans devās pateicības vizītē pie G. Bulles. Piedalījās arī «Bauskas Dzīve».

Gūrijs Bulle izstāstīja, kā ticis pie šī karoga kāta uzgaļa: «Sen nopirku to Ikšķiles krāmu tirgū no viena nelatviskas nācijas cilvēka. Desmit gadus tas stāvēja. Dēls nejauši ieraudzīja un sāka pētīt. Karoga kāta uzgalim ir trīs zvaigznes – tās nav simetriskas, tas nozīmē, ka tās kāds taisījis ar vīlīti, arī iemetināšanas metode tur ir vecā. Painteresējos pie vēsturniekiem, kas tas varētu būt, jo apakšējā daļa ir no lielgabala 32 milimetru čaulas. To kādreiz cilvēki taisījuši ar lielu mīlestību, tāpēc vajag saglabāt. Bauskas vēsturnieki gribēja ielikt muzeja fondos, bet es to nevēlējos. Šis karoga kāta uzgalis ir no Bermontiādes laika (1919. gada – red.), varbūt no Ložmetējkalna. Tad meklēju kādu, kam to nodot bataljonā. Satiku Gunti (Macpanu – red.), un viņš sacīja, ka šo uzgali varētu uzlikt uz bataljona Latvijas karoga kāta. Un tas ir labi, jo Latvijas karogam šis uzgalis savulaik arī tapa.»

Komandieris Kaspars Kokins, pateicoties par šo dāvanu un pasniedzot Zemessardzes 53. kājnieku bataljona komandiera pateicību rāmītī par kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu un Zemessardzes atbalstīšanu, kā arī pateicības velti, sacīja: «Acis ieraudzīja, prāts nostrādāja, un sirds saglabāja. Izsaku 53. bataljona komandiera pateicību jums par šī karoga kāta saglabāšanu un par tradīciju kopšanu.»

Ar kādām domām G. Bulle gaida Ziemassvētkus un jauno gadu? Viņš pastāstīja, ka nākamajā gadā grib piepildīt savu sapni – sazināties ar slaveno holandiešu vijolnieku un diriģentu Andrē Rjē, dēvētu arī par mūsdienu valšu karali (red. – Māstrihtas Johana Štrausa orķestra dibinātājs un diriģents) un aizsūtīt «Melanholiskā valša» partitūras, lai viņš šo Emīla Dārziņa darbu ietvertu savā koncertprogrammā. «Pusceļā uz to jau esmu – trīs partitūras man jau ir, bet vairāku vēl trūkst. Esmu mācījies konservatorijā, saprotu, ka nav jēgas aizsūtīt vienu lapiņu, viņam jāzina, kā skanēs simfoniskais orķestris. Aizsūtīšu arī ierakstu.»

Seniors ir norūpējies par situāciju Eiropā, par karu un to, kāds būs tā iznākums. G. Bulle vēl skarbi teic: «Es mīlu Latviju, es rīkli par to pārgrauzīšu, tā ir mana zeme, bet es neieredzu šo valdību. Ir slikta attieksme, uzņēmējiem visu laiku spļauj virsū, nerēķinās ar viņiem. Man sāp arī izturēšanās pret invalīdiem, tik daudz neizdarību dokumentu kārtošanā, pa to laiku cilvēks jau var nomirt!»

Vēl Gūrijam Bullem ir vēlme, «lai novadā nomainītos centrs. Un tas būtu Iecavā, nevis Bauskā. Iecava ir uzņēmējdarbības pilsēta, bet Bauskā nekā nav.»

Prieku ceraukstietim sniedz septiņi mazbērni – Alise, Rūdis, Gusts, Emīls, Ralfs, Artūrs, Luīze.